Stāsti un teikas Laika vecim
Par "Stāstiem un teikām Laika vecim" uzzināju, klausoties Latvijas Radio "Radio mazo lasītavu", kurā grāmatas fragmentus priekšā lasīja Gundars Āboliņš, bet par grāmatu runāja pats autors. Šķiet, ka līdz šim no Zeibota veikumiem neko citu kā vēl pagājušās tūkstošgades pasakas par Jamuleju, Tupu un Gākas Baismu, kas bija obligāta "Bē Bē brokastu" sastāvdaļa un kuras katru jaunu rītu gaidīju ar nepacietību. Bet tie bija citi laiks, cits Zeibots un vēljovairāk - cits es.
"Stāsti un teikas" ir ļoti izteikta grāmata, kas vēsta par pasauli "šeit un tagad" - apstākļos, kad par noteicošo līniju, kas nošķīra Latvijas sabiedrības daļas bija jautājums par vakcinēšanos vai nevakcinēšanos. Jāatzīst, ka tikai mazliet vairāk kā gadu pēc grāmatas nākšanas klajā Covid tikai retajam ir pirmais jautājums dienaskārtībā, un pat šos sasodīti tizlos 2020. un 2021. gadus var atcerēties ar savu devu nostaļģijas par tēmu, ka tolaik pasaule bija labāka. Nu, jā - un tas ir grāmatas lielais klupšanas akmens - tā it kā šķiet esam vērtīga sava laikmeta lieciniece, kurā atspoguļotas dažādas šo pāris gadu aktualitātes, bet, laikam ejot, arvien grūtāk būs atcerēties to, kurš bija tas blēdis, kas tirgoja burvju ūdeni, bet kurš stāvēja uz saliekamajām trepēm mītiņā Daugavmalā. Protams, tas kaut kādā mērā arī veicina, ka visi šie stāsti pārtop par teikām, kuras tad Zeibots arī pierakstījis, bet mīnuss tam ir tāds, ka tās lielākoties ir tādas teikas, kuras tāpat negribas atcerēties - ne tos notikumus, ne tur iesaistītos spilgtākos personāžus.
Grāmata sākas gluži sadzīviskā veidā - pirmie tās stāsti ir gana vienkārši un skaidri, vēsta par vairāk vai mazāk pazīstamām situācijām un saprotamiem personāžiem (kuri gan lielākoties ir antivakseri, bet tā jau viņu darīšana - tā tik vēl trūktu, lai es sāktu par kaut ko pārliecināt grāmatas varoņus). Bet, jo tālāk grāmatā, jo dziļāk mežā un galvenokārt - varoņu psihē, lielākoties - dziļāk nekā man ir interesanti doties. Un līdz ar to "Stāsti un teikas", kas tevi sākotnēji kā lasītāju itin raiti ievelk savā pasaulē (jāatzīmē, ka visi stāsti ir savstarpēji saistīti, personāži tajos atkārtojas un arī viens un tas pats notikums var "uzpeldēt" vairākkārt), pamazām vismaz mani sāka atgrūzt un es vairs nespēju saprast, kas tur notiek, kāpēc notiek un kālab lai es gribētu zināt, kā šis atrisināsies (un vai atrisināsies vispār). Es saprotu, ka autoram ir bijusi "fiška", kāpēc grāmata ir tieši tāda, kāda tā ir, te netrūkst sava veida rotaļu ar tekstu, kaut kādu metadomu un tamlīdzīgi, bet sajūtu līmenī, ja šī ir spēle, tad tā ir tāda spēle, kuras dalībnieki ir tērpušies kosmonautu tipa aizsargtērpos, kādos darbojās ārstniecības iestāžu darbinieki Covid pirmo viļņu laikā. Proti, smagnēji un neveikli. Līdz ar to secinājums, ka šī grāmata galīgi nav domāta man.
P.S. Nezinu, kā tas nācās, bet manā galvā Zeibots bija saplūdis vienā cilvēkā ar Māri Zanderu. Nekādu attaisnojumu šādai putrai man nav, pat nezinu, kā tas bija noticis, un arī šajā aprakstā uz maiņām figurēja viņi abi divi.
"Stāsti un teikas" ir ļoti izteikta grāmata, kas vēsta par pasauli "šeit un tagad" - apstākļos, kad par noteicošo līniju, kas nošķīra Latvijas sabiedrības daļas bija jautājums par vakcinēšanos vai nevakcinēšanos. Jāatzīst, ka tikai mazliet vairāk kā gadu pēc grāmatas nākšanas klajā Covid tikai retajam ir pirmais jautājums dienaskārtībā, un pat šos sasodīti tizlos 2020. un 2021. gadus var atcerēties ar savu devu nostaļģijas par tēmu, ka tolaik pasaule bija labāka. Nu, jā - un tas ir grāmatas lielais klupšanas akmens - tā it kā šķiet esam vērtīga sava laikmeta lieciniece, kurā atspoguļotas dažādas šo pāris gadu aktualitātes, bet, laikam ejot, arvien grūtāk būs atcerēties to, kurš bija tas blēdis, kas tirgoja burvju ūdeni, bet kurš stāvēja uz saliekamajām trepēm mītiņā Daugavmalā. Protams, tas kaut kādā mērā arī veicina, ka visi šie stāsti pārtop par teikām, kuras tad Zeibots arī pierakstījis, bet mīnuss tam ir tāds, ka tās lielākoties ir tādas teikas, kuras tāpat negribas atcerēties - ne tos notikumus, ne tur iesaistītos spilgtākos personāžus.
Grāmata sākas gluži sadzīviskā veidā - pirmie tās stāsti ir gana vienkārši un skaidri, vēsta par vairāk vai mazāk pazīstamām situācijām un saprotamiem personāžiem (kuri gan lielākoties ir antivakseri, bet tā jau viņu darīšana - tā tik vēl trūktu, lai es sāktu par kaut ko pārliecināt grāmatas varoņus). Bet, jo tālāk grāmatā, jo dziļāk mežā un galvenokārt - varoņu psihē, lielākoties - dziļāk nekā man ir interesanti doties. Un līdz ar to "Stāsti un teikas", kas tevi sākotnēji kā lasītāju itin raiti ievelk savā pasaulē (jāatzīmē, ka visi stāsti ir savstarpēji saistīti, personāži tajos atkārtojas un arī viens un tas pats notikums var "uzpeldēt" vairākkārt), pamazām vismaz mani sāka atgrūzt un es vairs nespēju saprast, kas tur notiek, kāpēc notiek un kālab lai es gribētu zināt, kā šis atrisināsies (un vai atrisināsies vispār). Es saprotu, ka autoram ir bijusi "fiška", kāpēc grāmata ir tieši tāda, kāda tā ir, te netrūkst sava veida rotaļu ar tekstu, kaut kādu metadomu un tamlīdzīgi, bet sajūtu līmenī, ja šī ir spēle, tad tā ir tāda spēle, kuras dalībnieki ir tērpušies kosmonautu tipa aizsargtērpos, kādos darbojās ārstniecības iestāžu darbinieki Covid pirmo viļņu laikā. Proti, smagnēji un neveikli. Līdz ar to secinājums, ka šī grāmata galīgi nav domāta man.
P.S. Nezinu, kā tas nācās, bet manā galvā Zeibots bija saplūdis vienā cilvēkā ar Māri Zanderu. Nekādu attaisnojumu šādai putrai man nav, pat nezinu, kā tas bija noticis, un arī šajā aprakstā uz maiņām figurēja viņi abi divi.
2023-07-03
comments powered by Disqus