Kazhes pierakstu burtnīca

Man bija patīkams pārsteigums, bijušās Rozulas skolas bibliotēkas plauktā ieraudzīt iepriekš nelasītu Andrusa Kivirehka darbu. Tiesa, "Rijkuris jeb Novembris" galīgi nav viens no viņa svaigākajiem veikumiem (igauņu valodā izdots 2000. gadā, latviskais tulkojums publicēts 2009. gadā, šis arī ir pirmais no mūsdienu populārākā igauņu autora darbiem pieaugušajiem, ar ko varēja iepazīties latviešu lasītājs). Turklāt ar grāmatas saturu patiesībā biju jau lielā mērā pazīstams, jo ir skatīta filma arī ar nosaukumu Novembris, kura diezgan godprātīgi seko grāmatas sižetams.

Grāmatas darbība risinās novembrī - no pirmā līdz trīsdesmitajam datumam, aprakstot ne pārāk reālistisku notikumus kādā ciemā kaut kur 19. gadsimta Igaunijā. Sižetā Kivirehks ļoti brīvi spēlējas ar tautas pasakām, šausmu stāstiem, mītiem un leģendām, veidojot tādu pasauli, kurā tu vari bez problēmām satikt krustcelēs velnu, kurš iepūtīs dzīvību tevis radītam krāmu "pūķim", apmaiņā pieprasot trīs tavas asins lāses un līdz ar to arī dvēseli. Un, kā jau pasakās pieklājas, velns ir tik dumjš, ka asins vietā vari viņam iemānīt sulu no sarkanām ogām, un pēcāk šo darījumu atkārtot vēl un vēl. Tikām igauņu tauta nav brīva, pār to valda muižnieki, kuri gan ir tieši tikpat lētticīgi kā velns un vecā vietējā muižniece ir tik ļoti aptīrīta, ka visas viņas kleitas sen ir pārceļojušas uz istabmeitas lādi un tā tikai līdzjūtības pēc saimniecei atdod vienu no "saviem" naktskrekliem. Tāpat, izmantojot vietējās raganas pakalpojumus, zemnieki spēj pārvērsties par visādām dabas parādībām, ielavīties kaimiņa (vai muižas) klētī un to izlaupīt. Tiesa, īsti bagātāks neviens no tā visa nekļūst.

Par to principā arī ir šī grāmata - visi to vien dara, kā zog viens no otra, ja izdevies dabūt ko vērtīgāku, to noglabā tā, lai neviens neatrod (bet arī pašam no tā nav pilnīgi nekāda labuma), un tā nu novembra tumsā viņi visi dzīvo - aizdomīgi, neuzticīgi un tumsonīgi. Vēl apkārt klīst mirušie, mežs ir pilns dažādiem ērmiem, par kuriem neviens neliekas zinis. Lielais vietējo iedzīvotāju vairums turklāt nav tie spožākie rubļi zutenī, daļa pat pagalam dumji (īpaši te izceļas kāds kalpa puisis, grāmata sākas ar to, ka viņš gandrīz nomirst, saēdies ziepes, vēl viņš pamanās nogaršot muižkunga parūku, tinti, bet mīļoto sievieti mēģina panākt sevī iemīlamies, iebarojot viņai pīrāgu, kas pildīts ar viņa paša sūdiem un padušu matiem). Faktiski vienīgais kaut cik saprātīgais ciema iedzīvotājs ir Rijkuris, kurš lielākoties glābj cieminiekus no lielākajiem mēsliem (tai skaitā - ciemam uzbrūkoša mēra, kuru arī, tāpat kā velnu, iespējams apmānīt). Grāmata ir reizē dzīvespriecīga un bezcerīgi drūma, un vēl vairāk to paspilgtina mīlasstāsts - vietējais muižas vagars iemīlas muižkunga meitā, kuru viņš vienreiz ieraudzījis, un kļūst par ciema pirmo romantiķi, tikām pašā vagarā iemīlas bagāta saimnieka meita, kuru uzrunājusi viņa liriskā daba, taču nekas labs no tā nevar sanākt, un pat Rijkuris nevar līdz galam šādu liriskumu saprast.

Personāži te ir viens par otru kolorītāki: turīgais zemnieks, kurš neuzticas visam, kas nācis no muižas, nīst muižnieku pakalpiņus, tāpēc neko nezog no muižas (bet labprāt apzog tos, kuri zog no muižas, līdz ar to tās pašas muižas lietas pie viņa vien nonāk), tiešās valodas zemnieks, kura tiešā valoda ir rupjību pilna, divi vecīši, kuri zog visu bez izņēmuma un bez pārtraukuma, čalis, kurš iekārtojas vispirms par palīgu velnam ellē, bet pēc tam - mācītājam baznīcā, un tā tālāk un tā joprojām. Pat latvieši grāmatā ir pieminēti - kad kāds varonis kādu ideju noklausījies no latviešiem un tā izrādās stulba, komentārs ir, ka latvieši jau vienmēr domā ar dirsu. Ja tu bērnībā esi lasījis latviešu tautas pasakas, ļoti daudz ko no tām tu izlasīsi arī "Novembrī", bet tādos veidos, kā diez vai tu to būsi gaidījis. Kārtējo reizi pārliecinos, ka Kivirehks ir viens no maniem iecienītākajiem mūsdienu rakstniekiem un tas nav nekāds lokālpatriotisms.