Kazhes pierakstu burtnīca

Andžils Remess Liepājā bija ne tikai sporta žurnālistikas, bet arī žurnālistikas kopumā absolūts klasiķis, un viņa nesenā aiziešana mūžībā, protams, skumdināja. Ieraudzījis bibliotēkā viņa pēdējo dzīves laikā klajā nākušo grāmatu - "Kur dvēsele cēlās spārnos. Bohēma Liepājas krogos" - daudz nedomāju, un tās pašas dienas laikā grāmatu izlasīju. Nekāds dižais sasniegums gan tas nav - 150 lappuses, tai skaitā daudz fotogrāfiju, pat Esterei priekšā es tādu droši vien trīs vakaros būtu izlasījis, lai arī tā gan es nerīkotos, jo pagaidām Esterei nav nepieciešamības kaut ko uzzināt par krogu dzīvi Liepājā.

Ņemot vērā grāmatas tematiku, ir tikai loģiski, ka stāstījums tajā neseko stingrai sistēmai, autors lēkā starp vietām un laikiem, līdz ar to es teiktu, ka nodaļu secība šeit ir nevis hronoloģiska, bet asociatīva. Pats Remess Liepājas krogus, protams, nav iepazinis visā to pastāvēšanas garumā (grāmatas sākuma daļā pat īsi ieskicētas kādas epizodes no Viduslaikiem, bet tur par vēsturiskumu noteikti var strīdēties), taču vismaz sākot ar pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem viņš bija pieredzējis ļoti daudz ko. Grāmatā atkal un atkal uzpeld vairākas dominējošās krogu apmeklētāju grupas: žurnālisti, aktieri (un citi radošie darbinieki, piemēram, rakstnieks Egons Līvs), sportisti (galvenokārt, protams, futbolisti) un jūrnieki (kā nu bez viņiem Liepājā). Krogi, par kuriem Remess raksta, arī ir dažādi - no glauniem restorāniem līdz bēdīgiem šeņķiem (patiesībā, par pēdējiem gan nemaz tik daudz nav), no tādiem, kuru komerciālais pamats ir stingrs kā vēja ģeneratori Liepājas piekrastē, līdz "Vāgūzim", par kuru vispār līdz galam nevar saprast, vai tas vispār bija krogs. Patiesībā tieši par Vāgūzī bija rakstīts jau iepriekš, tai skaitā tam pašam Remesam ir grāmata "Reiz Liepājā...", kura veltīta tieši šai neformāļu pulcēšanās vietai (taču es to vēl neesmu lasījis).

Remesa rokraksts ir nemainīgs - sadzīvisks un viegli uztverams, taču brīžam - ar ēdienu un dzērienu aprakstiem teju vai Anšlava Eglīša sulīguma līmenī. Un, protams, bez jebkādas pārmērīgas precizitātes faktos, hronoloģijā un vispār tekstā. Neesmu drošs, cik liela daļa šīs grāmatas satura ir kaut kur iepriekš publicētu materiālu atkārtojums, taču sajūtu līmenī šķiet - ne viss ir rakstīts tieši šīs grāmatas vajadzībām (atkārtošanās, pārklāšanās), bet īsti jau tas laikam netraucē. Protams, ja es krogu jautājumos būtu tikpat pedantisks kā futbola vēstures lietās, tad es būtu gan sūdzējies, ka Remesam precizitāte faktos nav prioritāte, taču šis nav gadījums, kur man tas rūpētu. Secinājumi: šī grāmata varētu būt materiāls, lai Liepājā uztaisītu kādu krogiem veltītu multislēpni. Otrs secinājums: liepājniekam es noteikti ieteiktu šo grāmatu izlasīt. Rīdziniekam, kas pilsētā, kurā piedzimst vējš, viesojas reizi piecos gados, diez vai būs tik ļoti interesanti.