Draņķozols
Šo grāmatu ievērojām Rozulas skolas bibliotēkā, un nevarējām tai vienkārši paiet garām. Kālab? Jo pie Draņķozola ir būts, turklāt naktī, apmeklējot Arņa izlikto slēpni. Tiesa, kopš šī laika pašu Draņķozolu kaut kādi stulbeņi ir nodedzinājuši, bet tas jau cits stāsts. Grāmatu vispirms vienā pūtienā izlasīja Marina, tad, nedēļu vēlāk, arī es.
Anetes Grīnbergas "Draņķozols" ir jauniešu auditorijai paredzēts romāns, kas nāk ar saviem plusiem un mīnusiem, ja to lasa pieaugušais, kā tas ir mūsu gadījumā. Rakstīta grāmata ir maksimāli viegli un plūstoši, lai tie paši steidzīgie mūsdienu tīņi vispār varētu kaut ko šādu izturēt, un šajā ziņā man iebildumu nav - lasāmība grāmatai ir līmenī, un par to es noteikti nesūdzētos. Valoda varbūt brīžam ir pārāk vienkāršota un no tās tu nenojautīsi pat to, ka galvenie varoņi: dvīņi Malva un Paulis pie Draņķozola ir ieradušies no vistālākās Latgales pa taisno (proti, viņi ir no Dagdas), kamēr pārējie tēli ir kurzemnieki. Jauniešiem: Malvai un Paulim gan vismaz ir sava sastarpējās apcelšanas valoda, bet visi pārējie personāži ar kaut kādām izcilām odziņām neizceļas, pat ne drūmais Burvis.
Jā, sižets vēsta par dvīņiem, kuri nonāk pie savas mammas māsīcas Tukuma pusē, lai tur pavadītu vasaru, pirms katrs uzsāks gaitas citā skolā desmitajā klasē, un šeit viņi iepazīstas ne tikai ar vietējiem jauniešiem, bet arī mītisko Draņķozolu un to, kā tas ir - sākt pārvērsties par vilkaci. Fantastiskajai sižeta līnijai pārmērīgi piekasīties nevēlos - manuprāt, tā ir iezīmēta ja ne gluži ticami, tad pieņemami. Kas attiecas uz reālo pasauli, laikamm jau man ne gluži iet pie sirds atsevišķu epizožu trivializēšana - kad Malvu laukos iepazītais puisis gandrīz izvaro, viņa bez jebkādām problēmām pāris dienas vēlāk jau domā, ka labprāt vēl satiktos ar tā puiša draugu, kurš gan šķiet esam lādzīgāks (nekas, ka pirmajā brīdī lādzīgs šķitis arī pirmais čalis), šajā ziņā nekādu cēloņsakarību šajā grāmatā nav. Plus man ir šaubas par grāmatas atrisinājumu - bišķi radās sajūta, ka autorei vienā brīdī piegriezās turpināt šo romānu un viņa izlēma - ok, vajadzētu tagad 20 lappusēs visu nofinišēt un nodot tekstu tipogrāfijā. Nobeigums šķita absolūti sasteigts, un ne īpaši loģisks - gan tādā ziņā, ka happy end, gan tālab, ka tā happy end sekas vispār netiek izvērtētas, un, ja tā labi, padomā, ne par kādu happy end tur vispār nevar runāt. Protams, varbūt tas viss nozīmē, ka "Draņķozols" iecerēts kā pirmā daļa fantāzijas sāgai, bet varbūt arī nē.
Vērtējums: no šādas grāmatas nevajag gaidīt sevišķi daudz (jauniešiem paredzēts fantasy nav tā ambiciozākā literatūra), un tad tu arī nebūsi vīlies. Spokaina noskaņa te ir, sižets (vismaz līdz noslēguma daļai) risinās gana spraigi (protams, ja tā padomā, grāmatas laika ritējums un kalendārais formāts nav pats veiksmīgākais risinājums - pārāk maz reālas darbības, droši vien tālab, ka katras dienas aprakstā iztrūkst "8 stundas lūrēju tiktokā"), izlasīt var tiešām vienā vakarā. Protams, savā būtībā (lai arī ne realitātē) tas ir kabatas formāta romāns mīkstajos vākos, ko lasīt vilcienā un gala stacijā atstāt, bet ja to vērtē tieši pēc šādu grāmatu skalas, ne sliktākais piemērs. Un, protams, atsauc atmiņā dažādus baisus piedzīvojumus no slēpņošanas laikiem, par to - Paldie!
Anetes Grīnbergas "Draņķozols" ir jauniešu auditorijai paredzēts romāns, kas nāk ar saviem plusiem un mīnusiem, ja to lasa pieaugušais, kā tas ir mūsu gadījumā. Rakstīta grāmata ir maksimāli viegli un plūstoši, lai tie paši steidzīgie mūsdienu tīņi vispār varētu kaut ko šādu izturēt, un šajā ziņā man iebildumu nav - lasāmība grāmatai ir līmenī, un par to es noteikti nesūdzētos. Valoda varbūt brīžam ir pārāk vienkāršota un no tās tu nenojautīsi pat to, ka galvenie varoņi: dvīņi Malva un Paulis pie Draņķozola ir ieradušies no vistālākās Latgales pa taisno (proti, viņi ir no Dagdas), kamēr pārējie tēli ir kurzemnieki. Jauniešiem: Malvai un Paulim gan vismaz ir sava sastarpējās apcelšanas valoda, bet visi pārējie personāži ar kaut kādām izcilām odziņām neizceļas, pat ne drūmais Burvis.
Jā, sižets vēsta par dvīņiem, kuri nonāk pie savas mammas māsīcas Tukuma pusē, lai tur pavadītu vasaru, pirms katrs uzsāks gaitas citā skolā desmitajā klasē, un šeit viņi iepazīstas ne tikai ar vietējiem jauniešiem, bet arī mītisko Draņķozolu un to, kā tas ir - sākt pārvērsties par vilkaci. Fantastiskajai sižeta līnijai pārmērīgi piekasīties nevēlos - manuprāt, tā ir iezīmēta ja ne gluži ticami, tad pieņemami. Kas attiecas uz reālo pasauli, laikamm jau man ne gluži iet pie sirds atsevišķu epizožu trivializēšana - kad Malvu laukos iepazītais puisis gandrīz izvaro, viņa bez jebkādām problēmām pāris dienas vēlāk jau domā, ka labprāt vēl satiktos ar tā puiša draugu, kurš gan šķiet esam lādzīgāks (nekas, ka pirmajā brīdī lādzīgs šķitis arī pirmais čalis), šajā ziņā nekādu cēloņsakarību šajā grāmatā nav. Plus man ir šaubas par grāmatas atrisinājumu - bišķi radās sajūta, ka autorei vienā brīdī piegriezās turpināt šo romānu un viņa izlēma - ok, vajadzētu tagad 20 lappusēs visu nofinišēt un nodot tekstu tipogrāfijā. Nobeigums šķita absolūti sasteigts, un ne īpaši loģisks - gan tādā ziņā, ka happy end, gan tālab, ka tā happy end sekas vispār netiek izvērtētas, un, ja tā labi, padomā, ne par kādu happy end tur vispār nevar runāt. Protams, varbūt tas viss nozīmē, ka "Draņķozols" iecerēts kā pirmā daļa fantāzijas sāgai, bet varbūt arī nē.
Vērtējums: no šādas grāmatas nevajag gaidīt sevišķi daudz (jauniešiem paredzēts fantasy nav tā ambiciozākā literatūra), un tad tu arī nebūsi vīlies. Spokaina noskaņa te ir, sižets (vismaz līdz noslēguma daļai) risinās gana spraigi (protams, ja tā padomā, grāmatas laika ritējums un kalendārais formāts nav pats veiksmīgākais risinājums - pārāk maz reālas darbības, droši vien tālab, ka katras dienas aprakstā iztrūkst "8 stundas lūrēju tiktokā"), izlasīt var tiešām vienā vakarā. Protams, savā būtībā (lai arī ne realitātē) tas ir kabatas formāta romāns mīkstajos vākos, ko lasīt vilcienā un gala stacijā atstāt, bet ja to vērtē tieši pēc šādu grāmatu skalas, ne sliktākais piemērs. Un, protams, atsauc atmiņā dažādus baisus piedzīvojumus no slēpņošanas laikiem, par to - Paldie!
2024-04-07
comments powered by Disqus