Kazhes pierakstu burtnīca

ādā vārdā nenosaukta Latīņamerikas valstī notiek svinības par godu kāda japāņu uzņēmēja dzimšanas dienai. Patiesībā šim uzņēmējam nav nekādas sevišķas saistības ar šo valsti, bet tās vadībai ir naivas cerības, ka japāņi varētu pie viņiem atvērt rūpnīcu un tādējādi radīt ārpasaulei iespaidu, ka šajā valstī ir vēl kaut kas cits, izņemot narkobiznesu (lai gan tā nav īsti tiesa). Japānis ilgi nepiekrita šīm svinībām un paša atbraukšana, bet tad uzņēmējvalsts izmantoja viņa vājību - uzaicināja svinībās uzstāties japāņa mīļāko operdziedātāju, un te nu viņš nevarēja atteikt. Viss iet labi, līdz dziedātājas uzstāšanās laikā ēku, kurā notiek svinības (valsts viceprezidenta māju) ieņem teroristi, visus viesus saņemot gūstā. Patiesībā viņiem vajadzēja tikai vienu cilvēku - valsts prezidentu, taču viņš, lai arī bija plānojis ierasties, tomēr te nav, jo svinības sakrīt ar viņa dienas svarīgāko daļu - seriāla par Mariju skatīšanos. Un te nu sākas sarežģījumi.

Visai drīz teroristi atbrīvo lielu daļu no ķīlniekiem, jo cilvēku tur gluži vienkārši ir par daudz, un viņiem vispār nebija plāna sagūstīt visus šos personāžus, viņiem vajadzēja vienīgo cilvēku, par kuru prasot izpirkumu, būtu cerības, ka tas tiks arī dabūts. Un tā nu mēs iepazīstam cilvēkus, kas šajā namā paliek. Viņu sastāvs ir nacionāli raibs, dzimumu ziņā gan diezgan homogēns, jo operdziedātāja ir vienīgā sieviete, kuru teroristi patur. Visai ātri gan grāmatas saturs pārtop no spriedzes romāna par tēmu "ko tie teroristi ar mums iesāks" par attiecību stāstu starp cilvēkiem, kuri dažādu apstākļu dēļ ir nonākuši vienā vai otrā pusē.

Racionāli vērtējot, tas stāsts ir totāla nezinātniskā fantastika, kur starp teroristiem un viņu ķīlniekiem veidojas nevis Stokholmas sindroms, bet drīzāk ģimeniskas attiecības, un vēl par visu pārāk izrādās mīlestība pret mūziku. Ar prātu es saku - šī grāmata ir pasaka, dzīvē tā nenotiek. Bet - ļoti saistoši uzrakstīta pasaka, ar interesantiem tēliem, interesantiem stāstiem un - bez mēģinājumiem baigi spēlēties ar lasītāju - tev itin daudz kas tiek pateikts priekšā par to, kāds būs atrisinājums, proti, autore nemēģina tev par visām varītēm gaidīt, kāds dramatisks pavērsiens būs aiz nākamā pagrieziena. Un mīlestību pret mūziku viņa apraksta ļoti ticami. Līdz ar to es varu teikt - ja pieņem, ka šī nav tā pasaule, kurā dzīvojam mēs, grāmatas saturs nav iekšēji pretrunīgs (šo darbu mēdz pieskaitīt maģiskajam reālismam). Līdz ar to varu teikt - man patika šī grāmata un tās varoņi.

P.S. Izglītojoša informācija: "bel canto" opermūzikā ir virtuozas dziedāšanas tehnika, kuru raksturo plūstoša pāreja no skaņas uz skaņu, nepiespiesta dziedāšanas maniere, skaista un pilnīga skanējuma buķete, balss izlīdzinātība visos reģistros, kas saglabājas tehniski kustīgās un sarežģītās melodiskā zīmējuma vietās.