Kazhes pierakstu burtnīca

Anna Zēgerse skaitās viena no nozīmīgākajām divdesmitā gadsimta vācu rakstniecēm, un "Septītais krusts" ir viņas ievērojamākais darbs. Romāns vēsta par septiņiem bēgļiem no nacistu koncentrācijas nometnes (precizēšu - nometnes, kurā ieslodzīti "parasti" režīma pretinieki, proti, šis nav stāsts par ebrejiem) un to, kā visai ātri seši no viņiem pārvēršas par krustiem, bet septītais tomēr nē.

Jāņem vērā, ka grāmata uzrakstīta trīsdesmito gadu otrajā pusē, Zēgersei pēc Hitlera nākšanas pie varas dzīvojot Parīzē. Par pašas autores biogrāfiju droši vien ir svarīgi pieminēt, ka viņa bija pārliecināta komuniste, līdz ar to viņas antinacistiskajos vēstījumos ir sava deva radniecīgas un ne simpātiskākas sistēmas atbalsta, taču vismaz "Septītajā krustā" komunisma gars nav pārmērīgi jūtams. Cita lieta, ka pēc kara viņa dzīvoja Austrumvācijā, kur bija literatūras pīlārs un nekad neaizstāvēja nevienu no sistēmas nežēlastībā kritušu literātu, jo tas jau neatbilstu viņas komunistiskajai pārliecībai (līdz ar to latviešu literatūras kontekstā viņai ir šis tas kopīgs ar Andreju Upīti).

Romāns ir struktūrā itin sarežģīts, dažādi fragmenti ir no visādu personāžu skatu punktiem, ieskaitot arī nacistus, kuri dzen pēdas bēgļiem (un pēc tam viņus arī likvidē). Man kā lasītājam mazliet traucēja personāžu pārbagātība un apstāklis, ka par lielāko daļu no viņiem man tā īsti arī nekļūst skaidrs, kālab es gribētu zināt viņu likteņus - proti, Zēgerse patiesībā tikai vienam no septiņiem - izdzīvotājam Georgam, kurš, protams, ir komunists. Galu galā jāsaka - kā lasāmviela man šī grāmata ne pārāk patika, daļēji droši vien tāpēc ka šobrīd vispār "gruzonu" neprasās, daļēji - ar sajūtu, ka šī grāmata ir vairāk vēsturiski nozīmīga nekā šodien lasāma. Vismaz šķiet, ka uz brīdi tagad lasīšanu vāciski iepauzēšu, gada sākumā esmu gana pacenties uzturēt šīs valodas zināšanas formā.