Kazhes pierakstu burtnīca

Annes Vēberes romāns "Anete, varoņeposs" ir uz šo brīdi aktuālākais prestižās Vācijas grāmatu balvas ieguvējs, vēstījums par Annu Bomanuāru, revolucionāru darbinieci, kura savā ilgajā mūžā ir darbojusies gan komunistiskā pagrīdē nacistu sakautajā un vēlāk arī reāli okupētajā Francijā, gan pašas Francijas kontrolētajā Alžīrijā tās cīņas par neatkarību laikā, par aktīvo iesaistīšanos Alžīrijas neatkarības kustībā viņai Francijā piespieda desmit gadus cietumā, taču Anna no Francijas aizbēga uz Ziemeļāfriku, uzturēšanos kur gan apturēja jau neatkarību izkarojušajā Alžīrijā noticis apvērsums.

Grāmatas autore vēstījumu par Annas Bomanuāras dzīvi veidojusi eposam pietuvinātā stilā (tiesa, ar piebildi, ka tas ir eposs prozā, nevis eposs dzejā), izsakoties brīžiem tēlaini, brīžiem ļoti pārspīlēti, daudz (un, manuprāt, reizēm arī nevietā) iestarpinot atsauces uz mūsdienām, tādējādi atklājot arī autores pārliecību dažādos jautājumos. Viņas vērtējums Annas dzīvei īsumā būtu raksturojams šādi: izcila sieviete ar stingru pārliecību, kura šīs pašas pārliecības dēļ ne vienmēr ir izdarījusi vislabākās izvēles, taču bieži ir patiešām grūti saprast, kura tad ir tā labākā izvēle, ja varianti ir divi un tie abi nav sevišķi labi. Tas primāri attiecas uz Alžīriju - viņas atbalstītā revolucionārā kustība pamatoti vēlējās atbrīvot savu zemi no francūžu virskundzības (ja pēc 150 gadiem kolonizācijas mazāk kā 10 procentu Alžīrijas iedzīvotāju 20. gadsimta piecdesmito gadu vidū prata lasīt, nevarētu teikt, ka eiropieši šai zemei bija atnesuši kādu kultūru), taču tās darbībā netrūka acīmredzami kriminālu darbību un kāres pēc līdzekļu piesavināšanās. Tāpat, kas attiecas uz kara laiku - Anna bija (laikam 2021. gada sākumā - joprojām ir) pārliecināta komuniste, bet savu ievērojamāko tā laika darbu - ebreju ģimenes izglābšanu no nacistiem - viņa veica pretēji partijas nostādnēm, atbilstoši kurām lieks risks un "ne savējo" glābšana bija sodāmas darbības, nevis slavējamas.

Caurskatot varones biogrāfiju publiskajos Interneta resursos, jāsecina, ka grāmatas autore faktoloģiski ir bijusi gana precīza, līdz ar to šo grāmatu var lasīt kā savdabīgā formā rakstītu biogrāfiju, nevis fantāzijas lidojuma augli (ko kaut kādā mērā it kā liecinātu rakstības maniere), droši vien te var runāt par to, ka autore savu varoni uzskata par Varoni un tāpēc par viņu arī raksta atbilstošā veidā. Faktoloģiski grāmata interesanta, šo to jaunu uzzināju, tīri kā prozas darbs tik lielu sajūsmu manī tā gan neradīja, bet lasāmviela nav slikta.