Kazhes pierakstu burtnīca

Anšlava Eglīša novele "Ģīmetne" rakstīta laikos, kuri noskaņas ziņā labi atbilda tās ievadam un nobeigumam, bet ne tam, kas pa vidu. Līdzīgi kā romānā "Homo novus", šajā mazajā grāmatiņā autors mēģināja atgriezties tādā Latvijā, kas jau bija zudusi, taču noveles noskaņa ir drūmāka kā dzīvespriecīgajā romānā. Ne velti tās galvenais varonis jau sākumā ir dzīves salauzts cilvēks. Vēl nesen Klāvs Raipals bija laimīgs un veselīgs mākslinieks ar darbu operā, ar skaistu draudzeni un ar nākotnes ambīcijām. Taču viņu pieveica alkohols un tagad viss, kas viņam ir atlicis, ir viens sudraba pieclatnieks, par kuru jānopērk jauni zābaki (vai pareizāk - veci zābaki, jo jaunus viņš nevar atļauties), taču reāls ir arī variants, ka zābaku vietā viņš nopirks šņabi, jo šis kungs viegli tevi vaļā nelaiž. Rezultātā viņš tomēr nopērk ģīmetni, kas dod viņam dzīvē otro iespēju.

Teju ar pārdabiskām īpašībām apveltīto ģīmetni Eglītis līdzīgā veidā dažus gadus vēlāk atkārtos "Kazanovas mētelī", tikām par pašu noveli šaubu nav, ka iedvesmu Eglītim devusi cita ģīmetne - tā, kurā attēlots Dorians Grejs, taču tas, ko Eglītis ar šo ģīmetni izdara, ir pilnīgi atšķirīgs no tā, ko piedāvāja Vailds. Klāvu Raipalu ģīmetne dara pašpārliecinātu, mērķtiecīgu, disciplinētu, tādu, kāds viņš gadiem nav bijis, un visa pasaule (vismaz Rīgas mākslas) ir viņam pie kājām. Šaubu gan nav, ka agrāk vai vēlāk viņš atkal kritīs, jo Klāvs pats jau nav mainījies, savas problēmas viņš nav pa īstam atrisinājis un līdzīgi kā Bojack Horseman teju simts gadus vēlāk, viņš pagaidām tikai simulē, ka ir kļuvis par citu cilvēku.

Šādā īsā formā neko īsti citu gaidīt nevar, bet tāpat jāpiemin, ka pārējie noveles tēli, neskaitot Klāvu, nav sevišķi nostrādāti, tā Klāva mīļotā sieviete, lai arī laika gaitā kļuvusi par operdziedātāju, savā būtībā ir NPC, kas eksistē tikai Klāva vajadzībām. Arī citi vīrieši novelē šķiet veidoti līdzīgā manierē - kā tādi datorspēles varoņi viņi ir novietoti īstajās vietās pareizajā laikā un droši vien turpat ir arī tad, kad neviens uz viņiem neskatās.

Savā būtībā "Ģīmetne" ir palīgteksts vai saistviela starp nozīmīgākiem Anšlava Eglīša darbiem, ar ne pārāk lielu patstāvīgu vērtību (ne velti šeit parādās arī daži tēli no citiem viņa darbiem, apliecinot, ka tie visi mīt vienā cinemati. universe). Kā cilvēkam, kas cenšas iepazīties ar visiem Eglīša darbiem, man šī grāmata bija pietiekami interesants papildinājums jau iepazītajam komplektam, bet tā noteikti nav viens no atslēgas darbiem viņa daiļradē.