Cilvēks mežā
Vispār jau šis romāns ir otrā daļa triloģojai, kuras pirmo daļu neesmu lasījis un pagaidām neesmu arī drošs, vai lasīšu. Kālab tā? Kā noskaidroju, pirmajā romānā galvenais varonis ir vēl kaitinošāks kā šeit, un arī "Cilvēku mežā" reizēm tā vien prasās noslānīt ar slapju lupatu.
Grāmatas galvenais varonis ir latviešu rakstnieks, kuram klajā nākušas divas grāmatas, bet viņa pašvērtējums ir tāds, ka viņš būtu vismaz Blaumanis. Tagad viņš ir nonācis Amerikā, kur kāds laipns tautietis viņu uzaicinājis no Dānijas, kur Turaids dzīvojis līdzšinējos trimdas gadus, un šis pats laipnais tautietis Turaidam bija nodrošinājis arī dzīves apstākļus un stipendiju, lai viņš varētu rakstīt savu lielo Amerikas romānu. No tā gan nekas līdz šim nav sanācis un šī romāna sākumā Turaids jau mīt treilerī uz citam latvietim - dragātajam Andersonam - piederoša zemes gabala (darbība risinās Kalifornijā, kur mitinājās arī pats Anšlavs Eglītis). Vairāk vai mazāk nejaušības rezultātā Turaids apprec bagātā Andersona meitu Pērsi un tāpat, apstākļu rezultātā, taču rakstīšana viņam kā nevedas, tā nevedas. Tad vēl uzpeld Pērses kādreizējais draugs Dancis ar savu suni Kasparu un apmetas turpat pie Turaida un Pērses, un situācija kļūst vēl sarežģītāka.
Mana personīgi lielākā problēma ar šo grāmatu ir tas, cik ļoti man nesimpatizē tās galvenais varonis, kurš to vien prot, kā kritizēt visu apkārtējo un augstāk par visu stādīt savu rakstnieka sūtību, lai gan reāli - nu, ok, esi tu uzrakstījis pāris grāmatas, par baigo čiekuru pārvērties? Un līdz ar to uz visiem viņš raugās no augšas, pret visu ir kritisks, lai gan reāli pats ne ar ko ne par vienu tur nav labāks. Un tieši šādi mudaki ir tādi literārie varoņi, kuru gaitām man sekot netīk - cilvēks domā stulbības un dara stulbības, bet tu kā lasītājs esi faktiski viņa stulbo izgājienu ķīlnieks. Un, jā, grāmatas gaitā brīžiem varonis kļūst paciešamāks, bet kopējais cringe līmenis tāpat saglabājas augsts. Es saprotu, ka tajā visā ir deva Anšlava Eglīša pašironijas, vērtējuma par sevi kā rakstnieku, kuram Amerikā tā arī neizdevās iekarot lielāku auditoriju kā trimdas latviešu kopienu. Proti, ka Turaids ir nožēlojams, jo pats Eglītis reizēm apzinājas sevi tikpat nožēlojamu, tas viss ir ok, bet lasīt no tā nekļūst mazāk grūti. Tad jau man gandrīz vai likās pieņemami - lai jau šim tiek, lai viņš kļūst par sekmīgu darījumu cilvēku, bet nē - sasodīto Turaidu atkal un atkal velk uz to mākslu, no kuras nekas viņam nesanāk, un vēl skauž - ka tik sievai nesanāk labāk (te atkal jāatsaucas uz Anšlava Eglīša laulību ar mākslinieci Veroniku Janelsiņu - patiesībā viņi gluži labi savstarpēji dalīja pienākumus un, cik var saprast, šo to no Eglītim piedēvētajiem tekstiem rakstīja viņa sieva, bet ne tālab, ka vīrs alka slavas, bet tālab, ka abi saprata, ka Anšlavs ir spēcīgāks zīmols).
Ja nu tu vēlies iepazīties ar visu triloģiju, sākās tā ar romānu “Nav tak dzimtene” (1964), bet beidzās ar “Vai zini zemi, citronas kur zied?”. Es pagaidām vēl tam neesmu gatavs, bet redzēs, kā būs.
Grāmatas galvenais varonis ir latviešu rakstnieks, kuram klajā nākušas divas grāmatas, bet viņa pašvērtējums ir tāds, ka viņš būtu vismaz Blaumanis. Tagad viņš ir nonācis Amerikā, kur kāds laipns tautietis viņu uzaicinājis no Dānijas, kur Turaids dzīvojis līdzšinējos trimdas gadus, un šis pats laipnais tautietis Turaidam bija nodrošinājis arī dzīves apstākļus un stipendiju, lai viņš varētu rakstīt savu lielo Amerikas romānu. No tā gan nekas līdz šim nav sanācis un šī romāna sākumā Turaids jau mīt treilerī uz citam latvietim - dragātajam Andersonam - piederoša zemes gabala (darbība risinās Kalifornijā, kur mitinājās arī pats Anšlavs Eglītis). Vairāk vai mazāk nejaušības rezultātā Turaids apprec bagātā Andersona meitu Pērsi un tāpat, apstākļu rezultātā, taču rakstīšana viņam kā nevedas, tā nevedas. Tad vēl uzpeld Pērses kādreizējais draugs Dancis ar savu suni Kasparu un apmetas turpat pie Turaida un Pērses, un situācija kļūst vēl sarežģītāka.
Mana personīgi lielākā problēma ar šo grāmatu ir tas, cik ļoti man nesimpatizē tās galvenais varonis, kurš to vien prot, kā kritizēt visu apkārtējo un augstāk par visu stādīt savu rakstnieka sūtību, lai gan reāli - nu, ok, esi tu uzrakstījis pāris grāmatas, par baigo čiekuru pārvērties? Un līdz ar to uz visiem viņš raugās no augšas, pret visu ir kritisks, lai gan reāli pats ne ar ko ne par vienu tur nav labāks. Un tieši šādi mudaki ir tādi literārie varoņi, kuru gaitām man sekot netīk - cilvēks domā stulbības un dara stulbības, bet tu kā lasītājs esi faktiski viņa stulbo izgājienu ķīlnieks. Un, jā, grāmatas gaitā brīžiem varonis kļūst paciešamāks, bet kopējais cringe līmenis tāpat saglabājas augsts. Es saprotu, ka tajā visā ir deva Anšlava Eglīša pašironijas, vērtējuma par sevi kā rakstnieku, kuram Amerikā tā arī neizdevās iekarot lielāku auditoriju kā trimdas latviešu kopienu. Proti, ka Turaids ir nožēlojams, jo pats Eglītis reizēm apzinājas sevi tikpat nožēlojamu, tas viss ir ok, bet lasīt no tā nekļūst mazāk grūti. Tad jau man gandrīz vai likās pieņemami - lai jau šim tiek, lai viņš kļūst par sekmīgu darījumu cilvēku, bet nē - sasodīto Turaidu atkal un atkal velk uz to mākslu, no kuras nekas viņam nesanāk, un vēl skauž - ka tik sievai nesanāk labāk (te atkal jāatsaucas uz Anšlava Eglīša laulību ar mākslinieci Veroniku Janelsiņu - patiesībā viņi gluži labi savstarpēji dalīja pienākumus un, cik var saprast, šo to no Eglītim piedēvētajiem tekstiem rakstīja viņa sieva, bet ne tālab, ka vīrs alka slavas, bet tālab, ka abi saprata, ka Anšlavs ir spēcīgāks zīmols).
Ja nu tu vēlies iepazīties ar visu triloģiju, sākās tā ar romānu “Nav tak dzimtene” (1964), bet beidzās ar “Vai zini zemi, citronas kur zied?”. Es pagaidām vēl tam neesmu gatavs, bet redzēs, kā būs.
2023-02-02
comments powered by Disqus