Čingishana gals
Anšlava Eglīša leģendas "Čingishana gals" rašanās iemesli un prototipi galīgi nav tālu jāmeklē. Asinskāru diktatoru, kuru mērķis bija nevis vienkārši iekarot jaunas zemes, bet arī iznīdēt to iedzīvotājus, teksta tapšanas laikā netrūka (ok, viens no viņiem uz to brīdi jau bija izbeidzies, bet otrs gan turpināja plosīties uz pilnu jaudu). Stāsta nozīmīgākie elementi, varoņi un totikumi ir sekojoši: pie Čingishana ierodas kaimiņu daudz civilizētākās Hijas valsts sūtnis, kuru vispirms pazemo, bet pēc tam arī nogalina, jo Čingishans ir izlēmis iznīcināt Hivu. Viens no viņa galvenajiem mērķiem ir iegūt Hijas valdnieka skaisto sievu. Vienīgais, kas (ļoti netiešā veidā, jo viņam paša galva ir dārga) Čingishanu no kārtējā slaktiņa izraisīšanas atrunāt, ir viņa ministrs ķīnietis, kurš gan neko nepanāk.
Čingishana karapulki iznīcina Hijas galvaspilsētu, kā arī faktiski visu citu šajā valstī, izmantojot tradicionālo taktiku - apsolīt, ka padošanās gadījumā viņš iedzīvotājus žēlos, bet vienmēr visus savus solījumus pārkāpt. Šajā ziņā nav grūti saskatīt, par kādu Čingishanu Eglītis būtu varējis rakstīt mūsdienās. Hijas valdniece ierodas pie Čingishana, mēģinot kaut ko sarunāt (kas, protams, ir bezcerīgi), bet kļūst tikai par kārtējo sievu. Kādā brīdī zināms, ka pēc viņas ieradīsies viņas vīrs, kuru gaida tāds pats liktenis kā visus pārējos, kam Čingishans sola želastību, turklāt viņš vēl izlēmis, ka nu ir pienācis laiks iznīcināt arī Ķīnu. Un tad nu pienāk Čingishana gals, kad gan prasa arī Hijas valdnieces dzīvību. Skaidrs, ka tas tēls, ar kuru visvairāk identificējas autors, ir ķīnietis, kurš redz, cik šaušalīgs ir viss tas, kas notiek viņam apkārt, viņam tas sāp, viņš pēc labākās sirdsapziņas mēģina mazināt ļaunumu, bet ļoti bieži panāk tieši pretējo, jo valdnieks viņa ieteikumus interpretē pa savam. Skumji un bezcerīgi, kā jau to varētu gaidīt no latvieša pēckara Eiropā.
Es saprotu, kāpēc šis stāsts ir tapis, man ir pilnībā pieņemamas Anšlava Eglīša vērtības tajā un viņa pozīcija. Bet mani viņš nepārliecina kā vēsturisku tekstu autors par svešām zemēm - tā galīgi nav viņa stihija. Un šī iemesla dēļ, manuprāt, šī leģenda vairāk kalpo kā vēsturiska liecība par autora mentālo stāvokli pēckara gados, bet mazāk - kā literārs darbs ar patsāvīgu vērtību.
Čingishana karapulki iznīcina Hijas galvaspilsētu, kā arī faktiski visu citu šajā valstī, izmantojot tradicionālo taktiku - apsolīt, ka padošanās gadījumā viņš iedzīvotājus žēlos, bet vienmēr visus savus solījumus pārkāpt. Šajā ziņā nav grūti saskatīt, par kādu Čingishanu Eglītis būtu varējis rakstīt mūsdienās. Hijas valdniece ierodas pie Čingishana, mēģinot kaut ko sarunāt (kas, protams, ir bezcerīgi), bet kļūst tikai par kārtējo sievu. Kādā brīdī zināms, ka pēc viņas ieradīsies viņas vīrs, kuru gaida tāds pats liktenis kā visus pārējos, kam Čingishans sola želastību, turklāt viņš vēl izlēmis, ka nu ir pienācis laiks iznīcināt arī Ķīnu. Un tad nu pienāk Čingishana gals, kad gan prasa arī Hijas valdnieces dzīvību. Skaidrs, ka tas tēls, ar kuru visvairāk identificējas autors, ir ķīnietis, kurš redz, cik šaušalīgs ir viss tas, kas notiek viņam apkārt, viņam tas sāp, viņš pēc labākās sirdsapziņas mēģina mazināt ļaunumu, bet ļoti bieži panāk tieši pretējo, jo valdnieks viņa ieteikumus interpretē pa savam. Skumji un bezcerīgi, kā jau to varētu gaidīt no latvieša pēckara Eiropā.
Es saprotu, kāpēc šis stāsts ir tapis, man ir pilnībā pieņemamas Anšlava Eglīša vērtības tajā un viņa pozīcija. Bet mani viņš nepārliecina kā vēsturisku tekstu autors par svešām zemēm - tā galīgi nav viņa stihija. Un šī iemesla dēļ, manuprāt, šī leģenda vairāk kalpo kā vēsturiska liecība par autora mentālo stāvokli pēckara gados, bet mazāk - kā literārs darbs ar patsāvīgu vērtību.
2022-11-08
comments powered by Disqus