Dienasgrāmatas
Anšlava Eglīša dienasgrāmatas ir labs papildinājums viņa daiļradei, lai labāk varētu saprast, kā darbojās mākslinieka mehānisms un kā rakstnieks veidojās kā cilvēks un personība. Nevaru gan teikt, ka šī grāmata sniegtu daudz pārsteigumu, drīzāk tā apstiprina pieņēmumus, līdz kuriem var nonākt pats, turklāt itin daudz no tās nonāca Ievas Strukas monogrāfijā par Eglīti. Vienlaikus šo grāmatu var lasīt kā patstāvīgu Bildungsroman, kurš turklāt nejauši padevies modernāks par īstiem Eglīša romāniem - bez pietātes pret romāna struktūru, ar pārlēcieniem laikā, un bez jebkāda loģiska atrisinājuma.
Dienasgrāmatu Anšlavs sāka rakstīt vēl agrīnos padsmitnieka gados, tomēr lielākā teksta daļa risinās viņa vidusskolas periodā un grozās ap mīlestību un mākslu. Pirmajā, kā šķiet, nekur diži tālāk Eglītis netika arī savā turpmākajā dzīvē, kamēr ar tēlotājmākslu viņa attiecības laika gaitā vēl piedzīvoja dažādas pārmaiņas.
Atstāstīšu sižetu: ir tāds diezgan vārgs jaunietis vārdā Anšlavs, kurš gribētu būt izcils vieglatlēts, taču veselība viņam galīgi nav tāda, lai viņš varētu gāzt Latvijas rekordus. Anšlavs mācās Rīgā vidusskolā un viņam ļoti patīk viena klasesbiedrene, taču kaut kā viņu attiecības negrib attīstīties tādā virzienā, kā Anšlavs to vēlētos. Un tas ir neizprotami - puisis dara visu, lai meitene saprastu, ka viņš viņu mīl - izsmej, ignorē, noniecina un atbalsta, ka viņa labākais draugs mēģina ar meiteni uzsākt ko vairāk. Jā, un vēl meitenei ir burvīga iesauka, par kādu sapņotu katra jaunkundze - Nēģeris, bet viņa kā ir, tā paliek pret Anšlavu auksta. Un, kad Anšlavs spiests doties uz sanatoriju uz Šveici, lai apārstētu savu tuberkulozi, Nēģeris izvēlas to otru. Apmēram šāda ir tā pusaudžu drāma.
Vēl te ir itin daudz Anšlava satraukumu par to, ka viņa temperatūra reizēm ir 36.9, bet citkārt pat 37.1. Traki, ne. Un tajā laikā, kad Anšlavs nedomā par Nēģeri, viņš domā par mākslām: literatūru un glezniecību. Pats viņš savu mūžu domā saistīt ar otro, un par apmeklētām izstādēm lielākoties izsakās kritiski, kamēr literatūra lai paliek viņa tēva lauciņš.
Viss šis vēstījums apraujas ar neko, bija gadi, kad Eglītis dienasgrāmatu nerakstīja, bet vēl citu gadu ieraksti ir iznīcināti, ā, un vēl ne viss nonāca grāmatā, un tā mēs nonākam grāmatas nobeigumā, kas risinās jau 1942. gadā, un Anšlavs beidzot ir pieaudzis, kamēr jau pagātnē aizgājušais jaunais Anšlavs savu atdzimšanu vēl piedzīvos kā "Homo novus" Kurcums. Vispār jau - nav slikti, šī grāmata labi kalpo kā veids, kā saprast, cik daudz no autora ir viņa tēlos (piemēram, "Līgavu mednieku" Epaltā), plus te vēl ir bišķi pārklāšanās ar "Pansiju pilī", līdz ar pieredzējušam Anšlava Eglīša lasītājam šo grāmatu noteikti ieteikšu.
Dienasgrāmatu Anšlavs sāka rakstīt vēl agrīnos padsmitnieka gados, tomēr lielākā teksta daļa risinās viņa vidusskolas periodā un grozās ap mīlestību un mākslu. Pirmajā, kā šķiet, nekur diži tālāk Eglītis netika arī savā turpmākajā dzīvē, kamēr ar tēlotājmākslu viņa attiecības laika gaitā vēl piedzīvoja dažādas pārmaiņas.
Atstāstīšu sižetu: ir tāds diezgan vārgs jaunietis vārdā Anšlavs, kurš gribētu būt izcils vieglatlēts, taču veselība viņam galīgi nav tāda, lai viņš varētu gāzt Latvijas rekordus. Anšlavs mācās Rīgā vidusskolā un viņam ļoti patīk viena klasesbiedrene, taču kaut kā viņu attiecības negrib attīstīties tādā virzienā, kā Anšlavs to vēlētos. Un tas ir neizprotami - puisis dara visu, lai meitene saprastu, ka viņš viņu mīl - izsmej, ignorē, noniecina un atbalsta, ka viņa labākais draugs mēģina ar meiteni uzsākt ko vairāk. Jā, un vēl meitenei ir burvīga iesauka, par kādu sapņotu katra jaunkundze - Nēģeris, bet viņa kā ir, tā paliek pret Anšlavu auksta. Un, kad Anšlavs spiests doties uz sanatoriju uz Šveici, lai apārstētu savu tuberkulozi, Nēģeris izvēlas to otru. Apmēram šāda ir tā pusaudžu drāma.
Vēl te ir itin daudz Anšlava satraukumu par to, ka viņa temperatūra reizēm ir 36.9, bet citkārt pat 37.1. Traki, ne. Un tajā laikā, kad Anšlavs nedomā par Nēģeri, viņš domā par mākslām: literatūru un glezniecību. Pats viņš savu mūžu domā saistīt ar otro, un par apmeklētām izstādēm lielākoties izsakās kritiski, kamēr literatūra lai paliek viņa tēva lauciņš.
Viss šis vēstījums apraujas ar neko, bija gadi, kad Eglītis dienasgrāmatu nerakstīja, bet vēl citu gadu ieraksti ir iznīcināti, ā, un vēl ne viss nonāca grāmatā, un tā mēs nonākam grāmatas nobeigumā, kas risinās jau 1942. gadā, un Anšlavs beidzot ir pieaudzis, kamēr jau pagātnē aizgājušais jaunais Anšlavs savu atdzimšanu vēl piedzīvos kā "Homo novus" Kurcums. Vispār jau - nav slikti, šī grāmata labi kalpo kā veids, kā saprast, cik daudz no autora ir viņa tēlos (piemēram, "Līgavu mednieku" Epaltā), plus te vēl ir bišķi pārklāšanās ar "Pansiju pilī", līdz ar pieredzējušam Anšlava Eglīša lasītājam šo grāmatu noteikti ieteikšu.
2023-01-30
comments powered by Disqus