Es nebiju varonis
Anšlava Eglīša rakstnieka daiļradē ir grāmatas, kuras manās acīs ietilpst latviešu literatūras zelta fondā, ir izteikti viduvēji darbi, kas veido fonu, un ir romāni, kuri ir izpelnījušies gana labus vērtējumus no kritiķu un lasītāju puses, bet manī tie raisa asu pretreakciju. Romānam "Es nebiju varonis" bija visas iespējas iekļūt trešajā kategorijā, bet tas piezemējās otrajā plauktiņā. Grāmata vēsta par tās varoņa, kurš pats gan sevi pozicionē kā antivaroni, bet normālam lasītājam kļūst skaidrs, ka tieši tāds Rainis Ozolājs ir cilvēks, kurš 2.Pasaules kara apstākļos būtu saucams par varoni, gaitām 2.Pasaules karā un, ja salīdzina ar vēlākiem autora darbiem ("Piecas dienas", "Vai te var dabūt alu?"), autora skatījums uz globālajām norisēm šķiet izteikti sakarīgāks un mazāk polarizēts. Taču tas galīgi nenāk par labu ticamības elementam pašā romānā.
Rainis (varonis ir apveltīts ar netipisku vārdu) ir vienkāršs, bet ļoti labs grāmatvedis. Kā jau tas pieklājas Eglītim, viņa varoņa turīguma līmenis ne tik ļoti saskan ar reālo pasauli - varbūt es, protams, esmu pārāk skeptisks, bet mana ticība tam, ka grāmatvedis (pat - galvenais grāmatvedis) brīvvalsts laikā varēja nopirkt (nevis īrēt) dzīvokli Rīgas centrā un vēl regulāri pirkt ievērojamu pašmāju mākslinieku gleznas, nav pati augstākā. Ozolājs neinteresējas par politiku (kā tas arī piedienas Eglīša varonim), dzīvo mierīgi savu dzīvi, viņam ir līgava vārdā Karīna, ar kuru gan attiecības ir visai neskaidras (ieskaitot to, ka pilnīgi nav skaidrs, kas viņus turpina vienu pie otra kaut kādā mērā saistīt), taču sanāk tā, ka līdz ar Vācijas uzbrukumu PSRS Ozolājs (kurš brīnumainā kārtā ir izvairījies no deportācijas) uzreiz tiek ierauts karadarbībā, iepriekš nekad nebijis pat nosacīti šādos jautājumos ieinteresēts un vairāk nejaušības, nekā jebkā cita pēc, visu kara laiku atrodas pašā notikumu centrā, lai gan vienlaikus - pietiekami nomaļus, lai viņam visā kara laikā ne reizes nenāktos lietot ieroci. Kā jau to var sagaidīt no Anšlava Eglīša trimdas modeļa, autors atkal un atkal uzsver, ka kopumā latviešu rokas šajā karā bija tīras - ja nu kāds nošāva kādu žīdu, tad tikai tāpēc, ka viņu pašu citādi nošautu vācietis, bet kopumā latvieši nebija tādi kā citi karavīri, bet gan ļoti iejūtīgi, biedriski un bez mazākām nosliecēm uz sadismu. Un tas, cik reizes Ozolāja žēlsirdība paglābj visādus ļaudis no drošas nāves, vispār ir brīnuma vērts. Un tāds vēl nebūtu varonis, vai ne?
Taču kas mani īpaši kaitina Rainī Ozolājā, tā nav viņa viltus pieticība, kurā viņš nenojauš to, cik ļoti viņš ir izcils, bet gan tas, cik ļoti labi viņš vispār saprot notiekošo, adekvāti (ja neskaita dažas kļūdiņas) rīkojas, radot iespaidu, ka viņš zina uz priekšu, kurp griezīsies vēstures riteņi. Viņš nav tas vienkāršais mazais cilvēks, kas ir ierauts gaļas mašīnā, kurš rīkojas tā, lai instinktīvi paglābtu pats savu ādu. Nē, viņš ir cilvēks ar principiem un pārliecību, kurš bieži gan izdzīvo tikai apstākļu sakritības dēļ (kuru, protams, pareizi ir saukt par "autors ex machina"), bet viņš nekad nezaudē galvu, ir konsekvents un visādi citādi kaitinošs. Atsauksmēs par šo grāmatu esmu lasījis, ka Eglītis ļoti labi raksturo norises frontē - to es nevaru ne apstiprināt, ne noliegt, bet tas, kā viņš raksturo norises sava varoņa galvā, mani nepārliecina pat ne drusciņ. Es gan saprotu, ka pats Eglītis šo dēvēja par piedzīvojumu romānu un ka no tā neko grandiozu gaidīt nevajag, bet tas jau nemaina lietas būtību, ka šis darbs tiešām neizceļas ar sevišķu dziļumu, ļoti daudz kas tajā ir no Eglīša šablonu datu bāzes (varoņa attiecības ar sievietēm, vismaz viena aina, kurā viņš gari un plaši apraksta gardus ēdienus, latviešu uzņēmums, kurā uzreiz pēc okupācijas par vadītāju kļūst kāds izbijis sētnieks, spīdēšana ar zināšanām par glezniecību). Labākais, ko es varētu par šo grāmatu pateikt - no tās, ja pacenšas, varētu izveidot saistošu piedzīvojumu filmu, bet kā prozas darbs tā nav ne stilistiski, ne saturiski uzskatāma par kaut ko vērtīgu un paliekošu. Manā grāmatu plauktā līdzās izcilākajiem Eglīša darbiem šim vieta noteikti neatradīsies.
Rainis (varonis ir apveltīts ar netipisku vārdu) ir vienkāršs, bet ļoti labs grāmatvedis. Kā jau tas pieklājas Eglītim, viņa varoņa turīguma līmenis ne tik ļoti saskan ar reālo pasauli - varbūt es, protams, esmu pārāk skeptisks, bet mana ticība tam, ka grāmatvedis (pat - galvenais grāmatvedis) brīvvalsts laikā varēja nopirkt (nevis īrēt) dzīvokli Rīgas centrā un vēl regulāri pirkt ievērojamu pašmāju mākslinieku gleznas, nav pati augstākā. Ozolājs neinteresējas par politiku (kā tas arī piedienas Eglīša varonim), dzīvo mierīgi savu dzīvi, viņam ir līgava vārdā Karīna, ar kuru gan attiecības ir visai neskaidras (ieskaitot to, ka pilnīgi nav skaidrs, kas viņus turpina vienu pie otra kaut kādā mērā saistīt), taču sanāk tā, ka līdz ar Vācijas uzbrukumu PSRS Ozolājs (kurš brīnumainā kārtā ir izvairījies no deportācijas) uzreiz tiek ierauts karadarbībā, iepriekš nekad nebijis pat nosacīti šādos jautājumos ieinteresēts un vairāk nejaušības, nekā jebkā cita pēc, visu kara laiku atrodas pašā notikumu centrā, lai gan vienlaikus - pietiekami nomaļus, lai viņam visā kara laikā ne reizes nenāktos lietot ieroci. Kā jau to var sagaidīt no Anšlava Eglīša trimdas modeļa, autors atkal un atkal uzsver, ka kopumā latviešu rokas šajā karā bija tīras - ja nu kāds nošāva kādu žīdu, tad tikai tāpēc, ka viņu pašu citādi nošautu vācietis, bet kopumā latvieši nebija tādi kā citi karavīri, bet gan ļoti iejūtīgi, biedriski un bez mazākām nosliecēm uz sadismu. Un tas, cik reizes Ozolāja žēlsirdība paglābj visādus ļaudis no drošas nāves, vispār ir brīnuma vērts. Un tāds vēl nebūtu varonis, vai ne?
Taču kas mani īpaši kaitina Rainī Ozolājā, tā nav viņa viltus pieticība, kurā viņš nenojauš to, cik ļoti viņš ir izcils, bet gan tas, cik ļoti labi viņš vispār saprot notiekošo, adekvāti (ja neskaita dažas kļūdiņas) rīkojas, radot iespaidu, ka viņš zina uz priekšu, kurp griezīsies vēstures riteņi. Viņš nav tas vienkāršais mazais cilvēks, kas ir ierauts gaļas mašīnā, kurš rīkojas tā, lai instinktīvi paglābtu pats savu ādu. Nē, viņš ir cilvēks ar principiem un pārliecību, kurš bieži gan izdzīvo tikai apstākļu sakritības dēļ (kuru, protams, pareizi ir saukt par "autors ex machina"), bet viņš nekad nezaudē galvu, ir konsekvents un visādi citādi kaitinošs. Atsauksmēs par šo grāmatu esmu lasījis, ka Eglītis ļoti labi raksturo norises frontē - to es nevaru ne apstiprināt, ne noliegt, bet tas, kā viņš raksturo norises sava varoņa galvā, mani nepārliecina pat ne drusciņ. Es gan saprotu, ka pats Eglītis šo dēvēja par piedzīvojumu romānu un ka no tā neko grandiozu gaidīt nevajag, bet tas jau nemaina lietas būtību, ka šis darbs tiešām neizceļas ar sevišķu dziļumu, ļoti daudz kas tajā ir no Eglīša šablonu datu bāzes (varoņa attiecības ar sievietēm, vismaz viena aina, kurā viņš gari un plaši apraksta gardus ēdienus, latviešu uzņēmums, kurā uzreiz pēc okupācijas par vadītāju kļūst kāds izbijis sētnieks, spīdēšana ar zināšanām par glezniecību). Labākais, ko es varētu par šo grāmatu pateikt - no tās, ja pacenšas, varētu izveidot saistošu piedzīvojumu filmu, bet kā prozas darbs tā nav ne stilistiski, ne saturiski uzskatāma par kaut ko vērtīgu un paliekošu. Manā grāmatu plauktā līdzās izcilākajiem Eglīša darbiem šim vieta noteikti neatradīsies.
2020-03-21
comments powered by Disqus