Ilze
Anšlava Eglīša trimdas gadu daiļradē romāns "Ilze" noteikti ir viens no svarīgākajiem un personīgākajiem darbiem. Kā nekā tam par pamatu ir personīgs stāsts, ja ne gluži viņa paša, bet vismaz ar viņa stāstu tam ir daudz kopīga. "Ilzes" prototips ir Anšlava sievasmātes Elīzes Janelsiņas dzīve - viņa, līdzīgi romāna varonei, kopā ar jauno pāri devās bēgļu gaitās uz Vāciju 1944. gadā, taču sanāca tā, ka no viņiem tika nošķirta un kara beigas sagaidīja tajā Vācijas daļā, ko iekaroja sarkanie, un līdz ar to bija spiesta atgriezties okupētajā Rīgā. Pārdzīvojusi desmit gadus okupācijas apstākļos, Hruščova "atkušņa" laikā Elīze spēja iegūt atļauju izceļot uz Zviedriju pie dēla, mūža nogalē apmeklēja arī meitu Amerikā, un tad nu viņas stāstītais kļuva par fundamentu šim romānam.
Obligāti jāuzsver tas, ka šis romāns ir nozīmīgs vēsturisks dokuments - tas ir pirmais ievērojamais literatūras darbs, kas vēsta par dzīvi padomju Latvijā ar skatu no brīvās pasaules, nevis no socreālisma murgiem un vienlaikus - tas ir gana kompetents darbs, lai autoram varētu uzticēties. Turklāt Eglītis apraksta arī bēgļu sadzīvi Vācijā vēl kara gados, un vismaz daļēji no cita skatupunkta, nekā savos Vācijas perioda darbos (vienlaikus, protams, te skaidri jūtams, ka viņš atkal pasmēlies no paša pieredzētā), un to, kā noritēja pārvietoto vai aizbēgušo personu atgriešana padomijā. Anšlava Eglīša stāstījums par sadzīvi padomijā šķiet pārliecinošs, lai gan tas, protams, nav tas laika periods, ko es pats būtu piedzīvojis, bet tas itin labi saskan ar citur lasīto. Jā, dažviet padomiskie personāži šķiet pārāk klišejiski, bet lielākoties normas robežās, Eglītis nenodarbojas ar absolūtā ļaunuma piedēvēšanu atsevišķiem cilvēkiem. Jā, viņš itin daudz smeļas no stereotipu datubāzes, bet šajā grāmatā tas šķiet vietā, un, ja salīdzina ar vēlīnākiem viņa Amerikas gadu darbiem, "Ilze" ir ļoti kvalitatīvs romāns.
Tas gan nenozīmē, ka šai grāmatai nebūtu problēmu. Centrālie tēli: Ilze un viņas dēls Kurts ir katrs savā veidā kaitinoši. Ilze ir pārāk pozitīva - pašos skarbākajos apstākļos viņa allaž būs nesavtīga, atdos pēdējo ēdiena drusku svešiniekam, nekad nevienam nepateiks slikta vārda (lai gan varbūt padomās gan), principus turēs augstāk par visu un viņas vienīgais trūkums ir grūtības pieņemt palīdzību no citiem cilvēkiem, kamēr pati savējo viņa nekad nevienam neatsaka. Kurts tikām (nezinu, cik lielā mērā to var uzskatīt par Anšlava Eglīša grēksūdzi - saliekot kopā gan Elīzes Janelsiņas, gan viņa paša tēva Viktora Eglīša dzīves) ir neizturami kaitinošs - viņa dzīves galvenā funkcija šķiet krist uz nerviem savai sievai Benitai, atkal un atkal cenšoties viņu pārliecināt, ka Kurts nav vainīgs tajā, ka viņa māte palikusi pie krieviem, čīkstulis un moralizētājs. Protams, Kurta un Benitas laulība (tāpat kā viņa pirmā laulība ar Helēni, kas palikusi Rīgā) turās kopā uz nekā un, kā izskatās, arī iepriekš nekā vairāk tai pamatā nav bijis. Tas gan, protams, ir tipiskais laulības modelis, kas atrodams Anšlava Eglīša brieduma perioda darbos un arī viņa privātajā dzīvē. Kaitinošie personāži noteikti ir faktors, kura dēļ "Ilze" ir grūti lasāms darbs, tad jau paciešamāka ir uzņēmīgā un allaž uz kājām nokrist protošā Mālberga kundze, kurai gan arī nekaitētu papildu dziļums. Droši vien veiksmīgākais romāna personāžs ir augsta ranga komunists Belte, kas mitinās kādreizējā Ilzes dzīvoklī un kas dzīvo pastāvīgās bailēs par to, ka arī viņam reiz būs lemts krist.
Mazliet auzās Eglītis nonāk laika periodā sākot ar 1953. gadu, kur viņš, manuprāt, pārāk daudz grēko pret vēsturisko patiesību, tai skaitā neticu, ka Rīgā komunisti vēl pirms Staļina liemenis bija oficiāli atzīts par liemeni sāka jau šamējo kritizēt un spriest par gaidāmajām pārmaiņām valstī. Tāpat lieka šķiet vairāku personāžu, to pašu Ilzi ieskaitot, spriedelēšana par to, ka ārzemju radi, redz, desmit gadus nav rakstījuši, lai gan reāli tak zināms, ka Staļina laikos nekāda baigā sarakstīšanās ar Rietumiem nemaz nebija iespējama. Proti, šāda pasaules uztvere varēja būt tiem, kas bija ārpus dzelzs priekškara (tā mana vectēva māsa Izraēlā bija neizpratnē, kāpēc brālis viņai neraksta), bet ne tiem, kas bija šeit. Bet, labi, tie ir relatīvi sīkumi un kopējo iespaidu par grāmatu tik ļoti neietekmē.
Līdz ar to varu teikt, ka "Ilze", kā jau teju visi Anšlava Eglīša darbi, ir tāls no perfekcijas, bet tas tāpat ir ļoti vērtīgs romāns, turklāt par krievu zvērībām okupētajās teritorijās viņš raksta pilnā saskaņā ar to, ko šīs valsts pārstāvji dara mūsdienās Ukrainā, tādējādi 2024. gadā "Ilze" joprojām ir svarīgs darbs. Jā, visādu iekšējo pārdomu te varētu būt arī mazāk, jo varoņu filozofija ir, maigi izsakoties, paplāna. Jā, tēli Eglītim ne vienmēr te padodas ticami, bet romāns kopumā ir svētīgs, drīzāk gan kā pusdokumentāls stāsts, mazāk kā literārs darbs.
Obligāti jāuzsver tas, ka šis romāns ir nozīmīgs vēsturisks dokuments - tas ir pirmais ievērojamais literatūras darbs, kas vēsta par dzīvi padomju Latvijā ar skatu no brīvās pasaules, nevis no socreālisma murgiem un vienlaikus - tas ir gana kompetents darbs, lai autoram varētu uzticēties. Turklāt Eglītis apraksta arī bēgļu sadzīvi Vācijā vēl kara gados, un vismaz daļēji no cita skatupunkta, nekā savos Vācijas perioda darbos (vienlaikus, protams, te skaidri jūtams, ka viņš atkal pasmēlies no paša pieredzētā), un to, kā noritēja pārvietoto vai aizbēgušo personu atgriešana padomijā. Anšlava Eglīša stāstījums par sadzīvi padomijā šķiet pārliecinošs, lai gan tas, protams, nav tas laika periods, ko es pats būtu piedzīvojis, bet tas itin labi saskan ar citur lasīto. Jā, dažviet padomiskie personāži šķiet pārāk klišejiski, bet lielākoties normas robežās, Eglītis nenodarbojas ar absolūtā ļaunuma piedēvēšanu atsevišķiem cilvēkiem. Jā, viņš itin daudz smeļas no stereotipu datubāzes, bet šajā grāmatā tas šķiet vietā, un, ja salīdzina ar vēlīnākiem viņa Amerikas gadu darbiem, "Ilze" ir ļoti kvalitatīvs romāns.
Tas gan nenozīmē, ka šai grāmatai nebūtu problēmu. Centrālie tēli: Ilze un viņas dēls Kurts ir katrs savā veidā kaitinoši. Ilze ir pārāk pozitīva - pašos skarbākajos apstākļos viņa allaž būs nesavtīga, atdos pēdējo ēdiena drusku svešiniekam, nekad nevienam nepateiks slikta vārda (lai gan varbūt padomās gan), principus turēs augstāk par visu un viņas vienīgais trūkums ir grūtības pieņemt palīdzību no citiem cilvēkiem, kamēr pati savējo viņa nekad nevienam neatsaka. Kurts tikām (nezinu, cik lielā mērā to var uzskatīt par Anšlava Eglīša grēksūdzi - saliekot kopā gan Elīzes Janelsiņas, gan viņa paša tēva Viktora Eglīša dzīves) ir neizturami kaitinošs - viņa dzīves galvenā funkcija šķiet krist uz nerviem savai sievai Benitai, atkal un atkal cenšoties viņu pārliecināt, ka Kurts nav vainīgs tajā, ka viņa māte palikusi pie krieviem, čīkstulis un moralizētājs. Protams, Kurta un Benitas laulība (tāpat kā viņa pirmā laulība ar Helēni, kas palikusi Rīgā) turās kopā uz nekā un, kā izskatās, arī iepriekš nekā vairāk tai pamatā nav bijis. Tas gan, protams, ir tipiskais laulības modelis, kas atrodams Anšlava Eglīša brieduma perioda darbos un arī viņa privātajā dzīvē. Kaitinošie personāži noteikti ir faktors, kura dēļ "Ilze" ir grūti lasāms darbs, tad jau paciešamāka ir uzņēmīgā un allaž uz kājām nokrist protošā Mālberga kundze, kurai gan arī nekaitētu papildu dziļums. Droši vien veiksmīgākais romāna personāžs ir augsta ranga komunists Belte, kas mitinās kādreizējā Ilzes dzīvoklī un kas dzīvo pastāvīgās bailēs par to, ka arī viņam reiz būs lemts krist.
Mazliet auzās Eglītis nonāk laika periodā sākot ar 1953. gadu, kur viņš, manuprāt, pārāk daudz grēko pret vēsturisko patiesību, tai skaitā neticu, ka Rīgā komunisti vēl pirms Staļina liemenis bija oficiāli atzīts par liemeni sāka jau šamējo kritizēt un spriest par gaidāmajām pārmaiņām valstī. Tāpat lieka šķiet vairāku personāžu, to pašu Ilzi ieskaitot, spriedelēšana par to, ka ārzemju radi, redz, desmit gadus nav rakstījuši, lai gan reāli tak zināms, ka Staļina laikos nekāda baigā sarakstīšanās ar Rietumiem nemaz nebija iespējama. Proti, šāda pasaules uztvere varēja būt tiem, kas bija ārpus dzelzs priekškara (tā mana vectēva māsa Izraēlā bija neizpratnē, kāpēc brālis viņai neraksta), bet ne tiem, kas bija šeit. Bet, labi, tie ir relatīvi sīkumi un kopējo iespaidu par grāmatu tik ļoti neietekmē.
Līdz ar to varu teikt, ka "Ilze", kā jau teju visi Anšlava Eglīša darbi, ir tāls no perfekcijas, bet tas tāpat ir ļoti vērtīgs romāns, turklāt par krievu zvērībām okupētajās teritorijās viņš raksta pilnā saskaņā ar to, ko šīs valsts pārstāvji dara mūsdienās Ukrainā, tādējādi 2024. gadā "Ilze" joprojām ir svarīgs darbs. Jā, visādu iekšējo pārdomu te varētu būt arī mazāk, jo varoņu filozofija ir, maigi izsakoties, paplāna. Jā, tēli Eglītim ne vienmēr te padodas ticami, bet romāns kopumā ir svētīgs, drīzāk gan kā pusdokumentāls stāsts, mazāk kā literārs darbs.
2024-09-12
comments powered by Disqus