Kazhes pierakstu burtnīca

Lai arī Līgavu mednieki nebūt nav ļoti dziļa un sarežģīta literatūra, tā ir viena no tām latviešu literatūras grāmatām, ko man vismaz patīk reizēm pārlasīt. Sakot "reizēm", es domāju - aptuveni reizi desmit gados, kas nozīmē, ka lasīju to droši vien trešo reizi. Tā gan nav, ka katrā nākamajā reizē tajā atklājas kas jauns un iepriekš neizprasts, bet tas varbūt ir pat viens no Anšlava Eglīša lielākajiem trumpjiem - viņa darbi, lai arī valodas ziņā izsmalcināti un koši, nav pārmudrīti ar dubultajiem dibeniem un pārvērtīgām atziņām.

"Līgavu mednieki" bija pirmais Eglīša romāns un vienlaikus - vienīgais, kas tika izdots vēl brīvā Latvijā. Tiesa, te vērts piebilst, ka "brīvajā Latvijā", kur tas tapa, tomēr pastāvēja zināmi spēles noteikumi, kuriem Eglītis stingri sekoja. Pirmkārt, lai arī romāns vēsta par smalkajām aprindām, tajā nav ne miņas no politikas. Proti, visi ietekmīgie vīri darbojas tikai un vienīgi biznesa pasaulē, jo nebūtu korekti atsaukties uz kādām politiskajām realitātēm, kas varētu nesakrist ar Vadoņa skatījumu. Otkrārt, nav arī stingras piesaistes, kad tieši risinās romānā aprakstītie notikumi - tie tiklab var būt gan demokrātiskā haosa, gan ulmaniskā autoritārisma laiki. Protams, var jau gadīties, ka politika gluži vienkārši paslīdēja garām Anšlava Eglīša skatienam, bet ievērojot to, cik ļoti viņš spēj būt zobgalīgs attiecībā pret visiem un visu, vairāk tomēr šķiet, ka tas būs bijis piesardzīgs gājiens.

Par ko īsti ir šī grāmata? Pārmaiņas pēc centīšos sevišķi neaizrauties ar bojājekļiem, tālāk par premisu netiekot. Tātad, ir trīs jauni vīrieši: Epalts, Dušelis un Ķurzēns, kuri mēģina izsisties dzīvē uz augšu, par galveno prioritāti liekot veiksmīgas laulības. Nezinu, kāds ir latviešu mēlē korektais termins angliskajam "golddigger", bet vismaz Dušelis un Ķurzēns tam atbilst perfekti. Epalts ir vairāk filozofs, un lai arī teorētiski viņš ir lielākais eksperts mīlas lietās, ne vienmēr teorētiskā bāze vainagojas sasniegumos praksē. Jauno vīriešu darbības lauks ir kāds jūgenstila nams, kurā mīt baņķieris Surģenieks ar savām atvasēm - divām meitām un diviem dēliem (arī dēliem ir sava loma šai stāstā). Sievietes (neskaitot Surģenieka sievu, ar kuru neviens neflirtē) tur ir četras - valdonīgā un valdzinošā Grizelda, lēnīgā un laucinieciskā Dagne, nabadzīgā radiniece Nikolīne un bagātā viešņa Irisa Majore. Un tā nu sākas partija starp medniekiem un medījumu, kur lomas mainās itin regulāri.

Kā jau tas Anšlavam Eglītim raksturīgi, grāmatas krāšņajam saturam ir arī krāšņa forma - bagātīga un sulīga leksika, detalizēti arhitektūras un kulinārijas elementu apraksti, dialogi - tik asi, ka realitātē tā nenotiek, bet tas netraucē. Vairākas sānsižetu līnijas, kurai katrai ir savas funkcijas. Īsumā - viens no maniem absolūtajiem favorītiem latviešu literatūrā.