Marijas Znotiņas vēstuļu apkopojums
Kārtējais vērienīgais projekts: manas vecvecmāmiņas Marijas Znotiņas (dzimusi Grāvīte) korespondence. Iespēju robežās sakārtota hronoloģiski, pārrakstīta datorā (protams, drukas kļūdu tur būs ļoooti daudz, apjoms arī milzīgs). Pirmā vēstule: 1909. gadā, pēdējās - zīmītes no slimnīcas 1928. gadā. Interesantākais materiāls: ikdienas raksturojums tuberkulozes sanatorijā Lielbātes muižā (četru mēnešu periods 1925. gadā). Tur ir gan aprakstīta dienaskārtība, gan raksturoti citi pacienti, gan, protams, sava deva pašas Marijas pārdzīvojumu un vientulības (kas, manuprāt, varētu būt sliktākā šīs jau tāpat ļoti apšaubāmās "ārstēšanas" daļa).
Šeit tikai dažas detaļas, kas pašam palikušas prātā: dienas gaitā lielāko daļu laika paredzēts pavadīt guļus stāvoklī, izņemot nakti - vēl 8 stundas šādā režīmā. Ļoti daudz ēdienreižu, tajās lielākais uzsvars uz maksimālu sviesta patēriņu. Jāpiebilst, ka trekni piena produkti kā plaušu kaites ārstēšana tobrīd bija ļoti nozīmīgs elements - par to var lasīt arī, piemēram, Anšlava Eglīša "Līgavu medniekos", kur Mārtiņš Ķurzēns, lai saglābtu savu veselību, iekārtojas par kurinātāju pienotavā - lai tiktu pie sviesta lielos daudzumos. Tiesa, kaut kādā mērā Ķurzēna metode bija pat labāka par ārstu praktizēto, jo tādā Lielbātā būtiski bija, lai pacienti iespējami mazāk kustētos un nebūtu vispār nekādas fiziskas slodzes, ko mūsdienās nekādi neuzskata par pareizu pieeju, kamēr Ķurzēns fiziski rukāja. Līdzās sviestam otrs nozīmīgākais produkts bija zivju eļļa, kuru ierindas slimnieki dzēra trīs reizes dienā, bet pirmdrindnieki - cik ielien. Diezgan apšaubāma šķiet arī pieeja, ka daļa slimnieku bija lielās telpās, kur viņi bija pat pa sešiem vienā istabā, tādējādi noteikti labi daloties viens otrā ar tuberkulozi. Savukārt daļa pacientu piekopa dzesēšanās terapiju, savās istabās nodrošinot iespējami zemu temperatūru, pastāvīgi turot vaļā logus (desmit grādu iekštelpās - izklausās diezgan baisi). Kopumā pacienti apzinājās, ka viņu perspektīvas bija gaužām bēdīgas, taču centās saglabāt optimismu un sievietes pat zīlēja, pie kāda vīra katrai izdosies tikt. Manai vecvecmāmiņai tā īsti atlabt neizdevās, bet gadījumi bija dažādi - piemēram, operas mūziķis Feigelsons, kas piesaukts pāris vēstulēs, pēc Lielbātas nodzīvoja vēl 16 gadus (un viņu nogalināja nacisti, nevis tuberkuloze).
Materiālu esmu papildinājis ar komentāriem un fotogrāfijām, centies identificēt personas un notikumus. Brīžiem vēstuļu saturs pārklājas un atkārtojas, jo saglabājušās gan vēstules, ko Marija Znotiņa sūtīja vīram un meitai uz Rīgu, gan - saviem vecākiem uz Pļaviņām, un skaidrs, ka gluži unikālu saturu visi nesaņēma. Turklāt sanatorijā kādu laiku viņa rakstīja kaut ko līdzīgu dienasgrāmatai, un arī šis saturs te ir nonācis. Interesanta, manuprāt, ir arī pati pirmā vēstule, kas attiecas uz agrāku periodu - vēl pirms Pirmā pasaules kara, kad Marija bija jauna un vesela un mācījās braukt ar divriteni, kā arī raksturoja ceļošanu vilcienā ar bērnu. Man pašam gandarījums, ka personu identificēšanas procesā izlaboju pāris nepareizi identificētus cilvēkus ģimenes fotoalbumu krājumos. Nezinu, cik daudz no šī satura būs interesants citiem, bet, manuprāt, gana vērtīgs vēsturisks materiāls par dzīvi Latvijā pirms 100 gadiem.
Vēstuļu teksts ir krievu valodā, mani komentāri, protams, latviešu valodā. Biju domājis par tulkošanu (automātiskā veidā), bet tādā veidā vēl vairāk zustu precizitāte, kā arī nevarētu ievērot, ka, piemēram, ievērojamu latviešu vārdi, kā arī noklausīti teksta fragmenti rakstīti latviešu valodā. Un lai vai kā - arī pats lasītājs var pārlūkā izvēlēties teksta tulkojumu uz latviešu valodu (bet tad vismaz tulkojuma kvalitāte vai tās trūkums nebūs uz manu atbildību).
Uz materiālu.