Malahīta dievs
Tik lielas neizpratnes kā par šo Anšlava Eglīša romānu man sen nav bijis ne par vienu grāmatu - brīžam man šķita, ka esmu to pavisam nesen lasījis (tikai nez kāpēc nav apraksta blogā, bet gadās jau arī nolaidība no manas puses), citkārt atkal šķita - nē, nav lasīts. Protams, iespējams, ka visa mana pazīšanās ar šo grāmatu aprobežojas ar tās fragmentiem no tās, kas citēti Ievas Strukas monogrāfijā par Anšlavu Eglīti (kas šķiet loģiskākais variants), bet sajūtu līmenī kaut kā šķita, ka es tomēr esmu tiešām lasījis būtisku šī grāmatas daļu. Nudien, mīklaini. Un varbūt, līdzīgi kā to būtu darījis Mintauts Durbe, nav vērts rakāties šajos jautājumos, lai neuzzinātu kādu biedējošu patiesību, un vienkārši pieņemt, ka šo romānu es izlasīju pirmo reizi un mani spriedumi par to būs relatīvi svaigi.
Grāmatas pirmā puse man šķita perfekts piemērs tam, cik dīvaini Eglītis parasti apraksta attiecības vīrieša un sievietes starpā, it īpaši, ja viņi ir precēti. Katrā ziņā vēsturnieku Mintauta un Jolantas Durbes laulība atgādina Fry and Laurie skeču par dzimumsakariem (no Lorija varoņa skatu punkta par laulības dzīvi). Un, lai arī Mintauta skolas biedrs Filips Rīts it kā ir seksuāli ļoti liberāls, viņa attiecības ar sievietēm tāpat ir aprakstītas formā "kopīgi apmeklē restorānus". Par jebkādu fizisku tuvību tikām ne Durbju, ne Rītu laulībā runāt nevar (lai arī Filipam un viņa sievai Paulai ir divi bērni, tātad vismaz kādreiz tāda ir bijusi, bet tā šķiet, ka tagadnē nevienam tā nav aktuāla). Premisa ir aptuveni sekojoša: atvaļinājumā Meksikā, kurp viņi devušies, lai arheoloģijas cienītāja Jolanta varētu apmeklēt dažādas acteku svētvietas (un pie reizes nočiept vēsturiskus artefaktus, kuri nav tik smagi, ka tos nevarētu aiznest), Durbes sastopas ar Filipu, kas tur savukārt amerikāņu būvnieku kantora uzdevumā pārrauga viesnīcas būvniecību. Šerpā Jolanta un galantais Filips sākotnēji satiek tik gaužām slikti, ka nav šaubu - agrāk vai vēlāk viņi kļūs par mīļākajiem. Tikām Mintauts ir lāga vīrs, kurš neko nenojauš. Vēl stāstā iesaistās Filipa bērni: dēls Argods, kurš ir jauns un perspektīvs tēlnieks, kas mēģina izsisties mākslas pasaulē, un meita Omula, kura sākotnēji ir rāma un paklausīga, bet tad atklājas, ka arī viņai ir savas ambīcijas. Un visādi otrā/trešā plāna personāži - kā amerikāņu jauniete Hope, kuru Argods sastop ceļā no Detroitas uz Losandželosu un kura pārvēršas par tādu kā comic relief personāžu, kas atkal un atkal krīt visiem uz nerviem (Hope šķiet izteikti nākusi no amerikāņu sitkomu pasaules), dažādi bītņiki (par kuriem Eglīša vērtējums ir visnotaļ kritisks), mākslinieki un, protams, profesors Jāzeps Kubulnieks - Jolantas Durbes pirmais vīrs un joprojām zinātnieka ideāls viņas acīs (lai gan - nav īsti skaidrs, kāpēc). Kā jau teicu, sākotnēji tas viss ir diezgan nomācoši, bet kaut kā uz beigām romāns ieskrienas, varoņi pamazām kļūst cilvēcīgāki - arī Jolantā Durbē aiz cietās čaulas kaut kas iekšā tomēr mīt, un nobeigums, kuru autors pasniedz kā teātra izrādes finālu, ir viens no labākajiem, kādi Eglītim padevušies.
Ja šo romānu preparētu, tur noteikti varētu atrast gan mēģinājumu piemērot Amerikas reālijām un citiem laikiem "Homo Novus" pasauli (kā nekā itin daudz Eglītis te pievēršas māksliniekiem, kuriem arī pats bijis gana tuvs), gan autobiogrāfiskas notis (skaidrs, ka Mintauts un Jolanta itin lielā mērā ir variācija par tēmu Anšlavs Eglītis un Veronika Janelsiņa - un, cik var saprast, arī Veronika nebija tas vieglākais cilvēks, ar itin lielu līdzību raksturā ar Jolantu), kamēr Filipa un Paulas attiecības ir mazliet atvieglota variācija par Eglīša vecākiem - ne jau tāpat vien Filipam ar Paulu ir līdzīgi definēta atvērtā tipa laulība, kādu sievai bija uzspiedis Viktors Eglītis. Rakstot par jaunāko paaudzi - Argodu, Omulu un Hopi, Eglītis nav super pārliecinošs - kā nekā zināms, ka viņam pašam apkārt bijis gaužām maz jauniešu, un tā nu sanāk, ka to paaudzi, kurai būtu piederīgi viņa bērni (ja tādi viņam būtu) Eglītis novēroja izteikti no distances - un tālab, viņa novērojumi, manuprāt, ir diezgan sekli un brīžam pārāk kategoriski, taču, ja tu no "Malahīta dieva" negaidi kaut kādas dziļas atklāsmes, bet pieņem to kā izklaidējošās literatūras darbu, tad šis ir gana veiksmīgs romāns un viens no tiem Eglīša trimdas laika darbiem, kurus ir vērts izlasīt pat tad, ja tas malahīta dieviņš, kuru kā piemiņu par kopīgi pavadītajām dienām Filips uzdāvina Jolantai, ir tāds pats viltojums kā lielākā daļa citu meksikāņu suvenīru, proti, nieciņš, kamēr profesora Kubulnieka biste ir tik vien kā no ģipša un vēl arī vidus tai ir tukšs (līdzīgi kā Kubulnieka idejām).
Grāmatas pirmā puse man šķita perfekts piemērs tam, cik dīvaini Eglītis parasti apraksta attiecības vīrieša un sievietes starpā, it īpaši, ja viņi ir precēti. Katrā ziņā vēsturnieku Mintauta un Jolantas Durbes laulība atgādina Fry and Laurie skeču par dzimumsakariem (no Lorija varoņa skatu punkta par laulības dzīvi). Un, lai arī Mintauta skolas biedrs Filips Rīts it kā ir seksuāli ļoti liberāls, viņa attiecības ar sievietēm tāpat ir aprakstītas formā "kopīgi apmeklē restorānus". Par jebkādu fizisku tuvību tikām ne Durbju, ne Rītu laulībā runāt nevar (lai arī Filipam un viņa sievai Paulai ir divi bērni, tātad vismaz kādreiz tāda ir bijusi, bet tā šķiet, ka tagadnē nevienam tā nav aktuāla). Premisa ir aptuveni sekojoša: atvaļinājumā Meksikā, kurp viņi devušies, lai arheoloģijas cienītāja Jolanta varētu apmeklēt dažādas acteku svētvietas (un pie reizes nočiept vēsturiskus artefaktus, kuri nav tik smagi, ka tos nevarētu aiznest), Durbes sastopas ar Filipu, kas tur savukārt amerikāņu būvnieku kantora uzdevumā pārrauga viesnīcas būvniecību. Šerpā Jolanta un galantais Filips sākotnēji satiek tik gaužām slikti, ka nav šaubu - agrāk vai vēlāk viņi kļūs par mīļākajiem. Tikām Mintauts ir lāga vīrs, kurš neko nenojauš. Vēl stāstā iesaistās Filipa bērni: dēls Argods, kurš ir jauns un perspektīvs tēlnieks, kas mēģina izsisties mākslas pasaulē, un meita Omula, kura sākotnēji ir rāma un paklausīga, bet tad atklājas, ka arī viņai ir savas ambīcijas. Un visādi otrā/trešā plāna personāži - kā amerikāņu jauniete Hope, kuru Argods sastop ceļā no Detroitas uz Losandželosu un kura pārvēršas par tādu kā comic relief personāžu, kas atkal un atkal krīt visiem uz nerviem (Hope šķiet izteikti nākusi no amerikāņu sitkomu pasaules), dažādi bītņiki (par kuriem Eglīša vērtējums ir visnotaļ kritisks), mākslinieki un, protams, profesors Jāzeps Kubulnieks - Jolantas Durbes pirmais vīrs un joprojām zinātnieka ideāls viņas acīs (lai gan - nav īsti skaidrs, kāpēc). Kā jau teicu, sākotnēji tas viss ir diezgan nomācoši, bet kaut kā uz beigām romāns ieskrienas, varoņi pamazām kļūst cilvēcīgāki - arī Jolantā Durbē aiz cietās čaulas kaut kas iekšā tomēr mīt, un nobeigums, kuru autors pasniedz kā teātra izrādes finālu, ir viens no labākajiem, kādi Eglītim padevušies.
Ja šo romānu preparētu, tur noteikti varētu atrast gan mēģinājumu piemērot Amerikas reālijām un citiem laikiem "Homo Novus" pasauli (kā nekā itin daudz Eglītis te pievēršas māksliniekiem, kuriem arī pats bijis gana tuvs), gan autobiogrāfiskas notis (skaidrs, ka Mintauts un Jolanta itin lielā mērā ir variācija par tēmu Anšlavs Eglītis un Veronika Janelsiņa - un, cik var saprast, arī Veronika nebija tas vieglākais cilvēks, ar itin lielu līdzību raksturā ar Jolantu), kamēr Filipa un Paulas attiecības ir mazliet atvieglota variācija par Eglīša vecākiem - ne jau tāpat vien Filipam ar Paulu ir līdzīgi definēta atvērtā tipa laulība, kādu sievai bija uzspiedis Viktors Eglītis. Rakstot par jaunāko paaudzi - Argodu, Omulu un Hopi, Eglītis nav super pārliecinošs - kā nekā zināms, ka viņam pašam apkārt bijis gaužām maz jauniešu, un tā nu sanāk, ka to paaudzi, kurai būtu piederīgi viņa bērni (ja tādi viņam būtu) Eglītis novēroja izteikti no distances - un tālab, viņa novērojumi, manuprāt, ir diezgan sekli un brīžam pārāk kategoriski, taču, ja tu no "Malahīta dieva" negaidi kaut kādas dziļas atklāsmes, bet pieņem to kā izklaidējošās literatūras darbu, tad šis ir gana veiksmīgs romāns un viens no tiem Eglīša trimdas laika darbiem, kurus ir vērts izlasīt pat tad, ja tas malahīta dieviņš, kuru kā piemiņu par kopīgi pavadītajām dienām Filips uzdāvina Jolantai, ir tāds pats viltojums kā lielākā daļa citu meksikāņu suvenīru, proti, nieciņš, kamēr profesora Kubulnieka biste ir tik vien kā no ģipša un vēl arī vidus tai ir tukšs (līdzīgi kā Kubulnieka idejām).
2023-11-14
comments powered by Disqus