Neierastā Amerika
Paņēmu bibliotēkā vienu no Anšlava Eglīša kopoto rakstu sējumiem. Tajā ir teksti no diviem rakstu / stāstu krājumiem, kuri it kā būtu skatāmi kopā, bet es tomēr skatīšu atsevišķi. Tātad, "Neierastajā Amerika" ir apkopoti trimdas avīzē "Laiks" publicēti Eglīša novērojumi par viņa pirmajiem dzīves gadiem Amerikā - daļa vēl no laika neilgi pēc iebraukšanas, mitinoties Ņujorkā, tad Oregonā un visubeidzot Losandželosā, kur viņš dzīvoja līdz mūža beigām. Jāatzīst, ka visai saprātīgi man šķiet, ka šis krājums sākotnējo izdevumu piedzīvoja nevis Eglīša mītnes zemē, bet gan Zviedrijā - jo tas, par ko raksta Eglītis, Amerikas latviešiem varētu būt bijis pārmērīgi pazīstams. Savā ziņā šos tekstus var nosaukt par feļetoniem - bet tam tie nav gana asi, savukārt kā laikmeta novērojumi tie varētu šķist vairāk aktuāli latviešiem teju jebkur citur, nevis tieši Amerikā.
Vienlaikus, kā to no Anšlava Eglīša var sagaidīt, teksti ir gana asprātīgi, novērojumi - raugoties ar šodienas acīm trāpīgi, un latvieši - atpazīstami. Daļa satura gan nav izcili labi novecojusi, īpaši, kas attiecas uz autora novērojumiem attiecībā uz dažādiem neeiropiešu izcelsmes amerikāņiem, kur mūsdienās tu bez variantiem dabūtu rasista birku (un lielākoties - visai pamatoti). Tomēr aspekts, kas ir vissliktāk novecojis, ir Eglīša raksturojums (klasisks stereotipu datubāzes ieraksts), ka melnādainie amerikāņi no dabas ir slinki, jo viņi nav radīti ilgstošam darbam, bet īsiem uzplaiksnījumiem, ko apliecinot fakts, ka ir daudz izcilu melnādainu sprinteru, bet neviena skrējēja - gargabalnieka. Mūsdienu Etiopijas un Kenijas skrējēju sasniegumi tieši par to arī liecina.
Interesantākie teksti te, manuprāt, ir par burleskām, kuras Eglīti nav pārliecinājušas, par Raimonda Dankana un viņa otrās sievas latvietes Aijas Bertrandes vizīti Kalifornijā (kā nekā nesen izlasīju Dunkana māsas Izidoras Dunkanas memuārus), kā arī par to, kā "latviešu amerikānis" tev allaž visu savā iedzīvē izrādīs kā lielāko pasaules brīnumu pat tad, ja tu esi pie viņa ieradies pāķos no Ņujorkas. Neteikšu, kas šis krājums mani būtu ļoti pārliecinājis par savām kvalitātēm (interesanti, ka šis tas no tā laika Eglīša tekstiem tika publicēts arī padomijā, protams, izvēloties tekstus, kuros kritiskāk raksturoti gan amerikāņi, gan trimdas latviešiem - propagandas aparāts arī tolaik labi mācēja strādāt ar faktu atlasi).
Vienlaikus, kā to no Anšlava Eglīša var sagaidīt, teksti ir gana asprātīgi, novērojumi - raugoties ar šodienas acīm trāpīgi, un latvieši - atpazīstami. Daļa satura gan nav izcili labi novecojusi, īpaši, kas attiecas uz autora novērojumiem attiecībā uz dažādiem neeiropiešu izcelsmes amerikāņiem, kur mūsdienās tu bez variantiem dabūtu rasista birku (un lielākoties - visai pamatoti). Tomēr aspekts, kas ir vissliktāk novecojis, ir Eglīša raksturojums (klasisks stereotipu datubāzes ieraksts), ka melnādainie amerikāņi no dabas ir slinki, jo viņi nav radīti ilgstošam darbam, bet īsiem uzplaiksnījumiem, ko apliecinot fakts, ka ir daudz izcilu melnādainu sprinteru, bet neviena skrējēja - gargabalnieka. Mūsdienu Etiopijas un Kenijas skrējēju sasniegumi tieši par to arī liecina.
Interesantākie teksti te, manuprāt, ir par burleskām, kuras Eglīti nav pārliecinājušas, par Raimonda Dankana un viņa otrās sievas latvietes Aijas Bertrandes vizīti Kalifornijā (kā nekā nesen izlasīju Dunkana māsas Izidoras Dunkanas memuārus), kā arī par to, kā "latviešu amerikānis" tev allaž visu savā iedzīvē izrādīs kā lielāko pasaules brīnumu pat tad, ja tu esi pie viņa ieradies pāķos no Ņujorkas. Neteikšu, kas šis krājums mani būtu ļoti pārliecinājis par savām kvalitātēm (interesanti, ka šis tas no tā laika Eglīša tekstiem tika publicēts arī padomijā, protams, izvēloties tekstus, kuros kritiskāk raksturoti gan amerikāņi, gan trimdas latviešiem - propagandas aparāts arī tolaik labi mācēja strādāt ar faktu atlasi).
2022-10-28
comments powered by Disqus