Nestundas
Šis Anšlava Eglīša darbs, par kura žanrisko piederību man nav pārliecības, tālab saukšu to par noveļu apkopojumu, ir hronoloģiski un strukturāli mazliet neskaidrs. Virsslānī gan viss it kā ir loģiski - pēc Dekamerona parauga bariņš cilvēku slēgtā telpā (šajā gadījumā darbības vietai nav vispār nekādas nozīmes) atstāsta atgadījumus iz savas dzīves. Ar šādu formu ir darbojušies visdažādākie literāti, tai skaitā arī pats Eglītis dažus gadus vēlāk Kazanovas mētelī. Tomēr "Nestundām" ir savas īpatnības. Pirmkārt, šis it kā vienotais vēstījums ir radies ne gluži dabiskā veidā - noveles Eglītis bija pa vienai publicējis presē un tikai pēcāk tās izdotas atsevišķā grāmatā, kura turklāt izdevumu piedzīvoja pirmajos padomju okupācijas mēnešos 1940. gadā, taču kaut kādu rezonansi izpelnījās vienīgi pāris gadus vēlāk, jau citas okupācijas varas apstākļos. Grāmatiņas saturs tikām ir totāli miera laika un ne par kādiem ļauniem nākotnes priekšvēstnešiem neliecina. Dīvainākais šajā grāmatā ir tas, ka autors šķiet vienā brīdī aizmirsa tās principu - varoņi stāsta biedējošus stāstus par to, kā viņiem reiz dzīvē sanācis totāli pārbīties, bet pēdējais stāsts pēkšņi vairs ne ar kādām bailēm nav saistīts, pazudusi gotiskā noskaņa un pēkšņi mēs atgriežamies tajā pasaulē, kurā mīt "Līgavu mednieku" un "Homo novus" varoņi - dīkā, pārtikušā un ar mīlas dēkām.
Pirmie stāsti tikām ir drīzāk Edgara Alana Po un nevis Eglīša gaumē - par medicīnas studentu, kurš mēģina pārvarēt savas iracionālās bailes un pavada nakti (vai tās daļu) tukšā lauku baznīcā, par jaunekli, kas ienirst Gaujas atvarā, par no trakonama izbēgušu vājprātīgo (vai vismaz sajūtām, ka tāds trakais tur ir). No šiem stāstiem pārliecinošākais ir par atvaru, pārējie varbūt nav gluži tik baisi, bet kopumā itin saprotami. Un tad nāk pēdējais, kurā autors pat piesauc studentu apvienību Kubezele no "Līgavu medniekiem", un stāsta par dendiju un meiteņu mīluli, kurš patiesībā izrādās nav nekāds dendijs un sieviešu jautājumos bailulis. Šis, jāatzīst, ir tipiskais Eglīša varonis - viltus donžuāns, kādi viņa grāmatās visos laikos bijuši sastopami daudz biežāk nekā reālajā pasaulē. Un šī konkrētā tēla gadījumā tas pat ir pilnīgi neizprotam - čalis ir ļoti izskatīgs, jaunkundzes no viņa ģībst un viņš uztur reputāciju, ka viņam patiešām būtu baigi aktīvā privātā dzīve, bet realitātē tādas nav, jo... man nav ne mazākās skaidrībās, kāpēc tā - ja jau meitenes viņam ir gatavas pašam kaklā kārties un viņš vēlas uzturēt donžuāna reputāciju, grūti saprast, kāda velna pēc viņš neizmanto iespējas, bet tā vietā algo savus neglītos brāļus, lai tie visādā veidā palīdz viņam šo reputāciju uzturēt. Varbūt tur apakšā, protams, ir kāds traģisks stāsts ar dārzniecības negadījumā pazaudētu locekli vai kaut ko tamlīdzīgu, bet Eglītis šo lietu nekādi neapraksta, un tad nu tu secini, ka autors tevi gluži vienkārši čakarē, un nekā vairāk kā "lietas ne vienmēr ir tādas, kādas tās izskatās" šajā stāstā nav. Ja jau pirmajās novelēs varoņu psiholoģiskais portretējums ir pasekls, tad šis stāsts par skaisto Bērtuli ir izteikti skaists auglis ar tukšu viduci. Diezgan lielu daļu ideju, kas izmantotas šajā grāmatā, Eglītis atkārtoti lika lietā "Kazanovas mētelī" un, manuprāt, sekmīgāk.
Pirmie stāsti tikām ir drīzāk Edgara Alana Po un nevis Eglīša gaumē - par medicīnas studentu, kurš mēģina pārvarēt savas iracionālās bailes un pavada nakti (vai tās daļu) tukšā lauku baznīcā, par jaunekli, kas ienirst Gaujas atvarā, par no trakonama izbēgušu vājprātīgo (vai vismaz sajūtām, ka tāds trakais tur ir). No šiem stāstiem pārliecinošākais ir par atvaru, pārējie varbūt nav gluži tik baisi, bet kopumā itin saprotami. Un tad nāk pēdējais, kurā autors pat piesauc studentu apvienību Kubezele no "Līgavu medniekiem", un stāsta par dendiju un meiteņu mīluli, kurš patiesībā izrādās nav nekāds dendijs un sieviešu jautājumos bailulis. Šis, jāatzīst, ir tipiskais Eglīša varonis - viltus donžuāns, kādi viņa grāmatās visos laikos bijuši sastopami daudz biežāk nekā reālajā pasaulē. Un šī konkrētā tēla gadījumā tas pat ir pilnīgi neizprotam - čalis ir ļoti izskatīgs, jaunkundzes no viņa ģībst un viņš uztur reputāciju, ka viņam patiešām būtu baigi aktīvā privātā dzīve, bet realitātē tādas nav, jo... man nav ne mazākās skaidrībās, kāpēc tā - ja jau meitenes viņam ir gatavas pašam kaklā kārties un viņš vēlas uzturēt donžuāna reputāciju, grūti saprast, kāda velna pēc viņš neizmanto iespējas, bet tā vietā algo savus neglītos brāļus, lai tie visādā veidā palīdz viņam šo reputāciju uzturēt. Varbūt tur apakšā, protams, ir kāds traģisks stāsts ar dārzniecības negadījumā pazaudētu locekli vai kaut ko tamlīdzīgu, bet Eglītis šo lietu nekādi neapraksta, un tad nu tu secini, ka autors tevi gluži vienkārši čakarē, un nekā vairāk kā "lietas ne vienmēr ir tādas, kādas tās izskatās" šajā stāstā nav. Ja jau pirmajās novelēs varoņu psiholoģiskais portretējums ir pasekls, tad šis stāsts par skaisto Bērtuli ir izteikti skaists auglis ar tukšu viduci. Diezgan lielu daļu ideju, kas izmantotas šajā grāmatā, Eglītis atkārtoti lika lietā "Kazanovas mētelī" un, manuprāt, sekmīgāk.
2023-12-26
comments powered by Disqus