Piecas dienas
Uzreiz brīdinu, ka šis apraksts būs ļoti kritisks, dramatiski subjektīvs un visticamākais - kaitinoši haotisks. Tik daudzas dažādas lietas šajā Anšlava Eglīša romānā man šķita garām, aplam un nepareizas, ka būs grūti kaut nedaudz saglabāt neitrāla komentētāja vaibstus. Tiesa, kāda vella pēc lai es satrauktos par neitrālumu un objektivitāti?
Īss premisas raksturojums: Klaudijs Velks strādā par direktora vietnieku fabrikā, kas reiz piederējusi viņa tēvam. Tagad fabrikas direktors ir kādreizējais sētnieks - padomju pagrīdes noziedznieks un gaužām aprobežota persona Žanis Gnēze, kuru Klaudijs jau ilgus gadus plāno nogalināt, atriebjot to, ka Gnēze bija nolēmis izsūtīšanai un nāvei Klaudija ģimeni. Trīsdesmit gadus jau Klaudijs ir izlicies par godīgu padomju pilsoni, dzīvojis noslēgtu un vientuļu dzīvi (tipiski Eglīša varoņiem - pilnībā bez seksa), bet tikšanās ar no Amerikas atbraukušu draugu vārdā Armands Pols izprovocē Klaudiju arvien vairāk un asāk atcerēties to, kā dēļ viņš turpina dzīvot. Piecas dienas, ko Armands pavadīs Rīgā, iespējams, izmainīs Klaudija un ne tikai dzīvi līdz nepazīšanai.
Šī anotācija man pašam radītu sajūtu, ka "Piecas dienas" ir daudz labāks romāns, nekā tas patiesībā ir. Sākšu ar pirmo pašsaprotamo problēmu, no kuras romāns cieš - Anšlavs Eglītis nedzīvoja Latvijā padomju laikos. Nebija viņš aizvadījis trīsdesmit gadus komunālajā dzīvoklī, nebija vadījis fabriku (un arī strādājis fabrikā Latvijā viņš nebija) - viņa izpratne par aprakstītajām tēmām bija absolūti teorētiska. Nē, es nebūt necenšos apgalvot, ka Eglītis dēmonizētu dzīvi savienībā (tā bija gana draņķīga, lai dēmonizēšana nebūtu iespējama principā), bet ja pat pēdējos Viļa Lācīša darbos jūtams, ka viņš raksta par Latviju, kurā nedzīvo un kura nesakrīt ar to Latviju, kura pastāv šobrīd, tad Eglīša gadījumā šī nesakritība ir daudz trakāka. Un viņa izpratne nevienā brīdī nepārsniedz dziļuma līmeni "krievs - utains deģenerāts", "Krievijas latvietis - deģenerējies latvietis", "komunists - slepkava un zaglis", kas tikai ar citādām zīmēm priekšā itin labi atbilst sociālistiskā reālisma pasaules redzējumam, kuru Eglītis tik ļoti izsmej. Tā būtu pirmā problēma.
Otrā - šausmīgs daudzums satura, kuram tur nevajadzētu būt. Tas, cik ļoti autors aizraujas ar atmaskojošu faktu lietošanu, tracina. Brien varonis pa purvu, slēpjas no sarkanajiem. Atceras varonis to, kā pa purvu savulaik bridis Andrievs Niedra. Sāk apcerēt to, cik ļoti Andrievs Niedra bija labāks cilvēks nekā Andrejs Upīts. Seko gara Andreja Upīša kritizēšana par vieglākā ceļa izvēlēšanos un biedrošanos ar krieviem. Ieskaitot tēmu, ko Upītis darījis mūža nogalē, lai gan pa purvu varonis brien vēl ilgi pirms Andreja Upīša mūža nogales. Seko garāks apcerējums par to, cik tomēr gudrs cilvēks bija Andrievs Niedra - ka ar vāciešiem vajadzēja sadarboties no laika gala, nevis mēģināt pašiem iet savu ceļu. Un tā - daudzu lappušu garumā, līdz autors atceras, ka varonis joprojām brien pa purvu. Varoņa rīcībā jebkurā situācijā esošā faktoloģiskā bāze ir vienkārši šokējoša - ieskaitot satriecoši labas zināšanas par padomju pastrādātajiem noziegumiem, ko būtu diezgan grūti iegūt, dzīvojot noslēgtu vientulīgu dzīvi okupētajā Rīgā. Kvalitatīvākās šajā ziņā ir piecas lappuses, kurās uzskaitīti dažādi Staļina apšauti vadošos amatus ieņēmuši Krievijas latvieši. Faktoloģiskā informācija nenoliedzami vērtīga, taču slikti iederas piedzīvojumu tipa romānā, turklāt atkal jau - varonis neko par to reāli nebūtu zinājis.
Kamēr Eglīša ierobežotās un ne pirmās personas zināšanas par ikdienu padomijā vismaz ir pilnībā saprotamas, veids, kā viņš apraksta trīsdesmito gadu Rīgu un cilvēku dzīvi tajā, atkal jau atbilst sliktākajiem sociālistiskā reālisma standartiem reiz mīnus viens. Fabrikas sētnieks, kas aiziet no darba, jo nopircis namiņu Jūrmalā. Parasti fabrikas strādnieki, kuriem direktors ir kā mīlēts tēvs - visi perfekti amata pratēji, labi atalgoti, drosmīgi. Droši vien tieši strādniecības izcilā pārticība kalpoja par iemeslu, kāpēc Latvijas Saeimā sociāldemokrātiem allaž bija lielākā frakcija. Tas gan vispār ir raksturīgi lielākajam vairumam latviešu literatūras, kas vēsta par neatkarības gadiem - latvietis allaž ir vai nu pārticis inteliģents vai turīgs lielzemnieks, kas automātiski kļūst par pirmo sarakstā uz Sibīriju. Un, protams, latvietis, ja vien viņš nav sēdējis cietumā vai dzīvojis Krievijā, nekad nekļūs par komunistu. Nojaušu, ka pirmskara laikos drīzāk par dendiju uzskatāmais Anšlavs Eglītis ar tādiem fabrikas strādniekiem un viņu dzīves apstākļiem īsti saskāries nebija vai arī viņš pilnīgi apzināti šajā grāmatā raksta tādas muļķības, par ko pats izsmej komunistu līdzskrējējus.
Ļoti detalizēti grāmatā ir aprakstīts Baigais gads un tā notikumi, kur visvairāk esot paša autora autobiogrāfiskā stāsta - par preses darbību okupācijas apstākļos. Diemžēl ne mazākajā mērā viņš nepievēršas tam, ka arī Ulmaņa laika prese gluži par demokrātijas un viedokļu daudzveidības etalonu nebūtu uzskatāma. Protams, salīdzinoši ar padomju izpratni par vārda brīvību, bet pretstatot to tai pašai presei pirms 1934. gada 15. maija, skats vairs nav tik iepriecinošs. Ja iepriekš katrs laikraksts lielākā vai mazākā mērā bija simpatizējis kādai partijai vai ideoloģijai, tad Ulmaņa varas apstākļos visi laikraksti simpatizēja Vadonim un latviskumam, kamēr sociāldemokrātus un cittautiešus varēja un vajadzēja iespēju robežās kritizēt. Arī vācu laika presi Eglītis raksturo kā visnotaļ brīvu, no kā laikam jau jāsecina, ka visas publikācijas laikrakstā "Tēvija" tapa pēc brīvas žurnālistu vēlmes sirsnīgā mīlestībā pret Lielvāciju un tās Vadoni. Tiesa, vienlaikus Eglītis apgalvo, ka latvieši ne ar kādiem vācu noziegumiem pret ebrejiem nav saistīti, un ar to faktiski arī beidzas pāris teikumi, ko autors veltī laikam starp abām padomju okupācijām.
Kas attiecas uz latviešu būšanu bez grēka - tas šajā grāmatā ir interesanti, kamēr četrdesmitajos gados, kā šķiet, visi latvieši bija sirdsšķīsti (neskaitot pārsimts cietumos sēdējušos komunistu atbalstītājus un Krievijas latviešus), tad septiņdesmitajos gados visi ir lupatas - gan okupētajā Latvijā, gan trimdā, nevienam nav pietiekama rakstura, ja nu vienīgi kādam vecākās paaudzes pārstāvim, kam mugurkauls bijis vēl četrdesmitajos.
Un tomēr galvenais trūkums grāmatai ir un paliek tas, ka ar visu it kā gaužām spraigo sižetu, tā ir šausmīgi lēna, stiepta un vairāk traktāts, nekā romāns. Atmiņu ainas (no absolūti neticamā formā pierakstītām varoņa piezīmēm) ir neveikli sastiķētas ar mūsdienu ainām, galīgi nav jūtams tas, ka savulaik Eglītis bija tieši formas meistars, te viņš bīda tīro ideoloģiju, un kamēr es nojaušu, ka trimdā šādu grāmatu neviens kritizēt neatļautos ("okupācijas atbalstītājs esi, ja?"), šobrīd tik neaizskarama man šī grāmata galīgi nešķiet. Un vispār Eglītis - morālists man nesimpatizē.
Secinājums: grāmatu "sortēšanu" šis izdevums nepārdzīvos. Varbūt kāds vēlas tikt pie eksemplāra?
Īss premisas raksturojums: Klaudijs Velks strādā par direktora vietnieku fabrikā, kas reiz piederējusi viņa tēvam. Tagad fabrikas direktors ir kādreizējais sētnieks - padomju pagrīdes noziedznieks un gaužām aprobežota persona Žanis Gnēze, kuru Klaudijs jau ilgus gadus plāno nogalināt, atriebjot to, ka Gnēze bija nolēmis izsūtīšanai un nāvei Klaudija ģimeni. Trīsdesmit gadus jau Klaudijs ir izlicies par godīgu padomju pilsoni, dzīvojis noslēgtu un vientuļu dzīvi (tipiski Eglīša varoņiem - pilnībā bez seksa), bet tikšanās ar no Amerikas atbraukušu draugu vārdā Armands Pols izprovocē Klaudiju arvien vairāk un asāk atcerēties to, kā dēļ viņš turpina dzīvot. Piecas dienas, ko Armands pavadīs Rīgā, iespējams, izmainīs Klaudija un ne tikai dzīvi līdz nepazīšanai.
Šī anotācija man pašam radītu sajūtu, ka "Piecas dienas" ir daudz labāks romāns, nekā tas patiesībā ir. Sākšu ar pirmo pašsaprotamo problēmu, no kuras romāns cieš - Anšlavs Eglītis nedzīvoja Latvijā padomju laikos. Nebija viņš aizvadījis trīsdesmit gadus komunālajā dzīvoklī, nebija vadījis fabriku (un arī strādājis fabrikā Latvijā viņš nebija) - viņa izpratne par aprakstītajām tēmām bija absolūti teorētiska. Nē, es nebūt necenšos apgalvot, ka Eglītis dēmonizētu dzīvi savienībā (tā bija gana draņķīga, lai dēmonizēšana nebūtu iespējama principā), bet ja pat pēdējos Viļa Lācīša darbos jūtams, ka viņš raksta par Latviju, kurā nedzīvo un kura nesakrīt ar to Latviju, kura pastāv šobrīd, tad Eglīša gadījumā šī nesakritība ir daudz trakāka. Un viņa izpratne nevienā brīdī nepārsniedz dziļuma līmeni "krievs - utains deģenerāts", "Krievijas latvietis - deģenerējies latvietis", "komunists - slepkava un zaglis", kas tikai ar citādām zīmēm priekšā itin labi atbilst sociālistiskā reālisma pasaules redzējumam, kuru Eglītis tik ļoti izsmej. Tā būtu pirmā problēma.
Otrā - šausmīgs daudzums satura, kuram tur nevajadzētu būt. Tas, cik ļoti autors aizraujas ar atmaskojošu faktu lietošanu, tracina. Brien varonis pa purvu, slēpjas no sarkanajiem. Atceras varonis to, kā pa purvu savulaik bridis Andrievs Niedra. Sāk apcerēt to, cik ļoti Andrievs Niedra bija labāks cilvēks nekā Andrejs Upīts. Seko gara Andreja Upīša kritizēšana par vieglākā ceļa izvēlēšanos un biedrošanos ar krieviem. Ieskaitot tēmu, ko Upītis darījis mūža nogalē, lai gan pa purvu varonis brien vēl ilgi pirms Andreja Upīša mūža nogales. Seko garāks apcerējums par to, cik tomēr gudrs cilvēks bija Andrievs Niedra - ka ar vāciešiem vajadzēja sadarboties no laika gala, nevis mēģināt pašiem iet savu ceļu. Un tā - daudzu lappušu garumā, līdz autors atceras, ka varonis joprojām brien pa purvu. Varoņa rīcībā jebkurā situācijā esošā faktoloģiskā bāze ir vienkārši šokējoša - ieskaitot satriecoši labas zināšanas par padomju pastrādātajiem noziegumiem, ko būtu diezgan grūti iegūt, dzīvojot noslēgtu vientulīgu dzīvi okupētajā Rīgā. Kvalitatīvākās šajā ziņā ir piecas lappuses, kurās uzskaitīti dažādi Staļina apšauti vadošos amatus ieņēmuši Krievijas latvieši. Faktoloģiskā informācija nenoliedzami vērtīga, taču slikti iederas piedzīvojumu tipa romānā, turklāt atkal jau - varonis neko par to reāli nebūtu zinājis.
Kamēr Eglīša ierobežotās un ne pirmās personas zināšanas par ikdienu padomijā vismaz ir pilnībā saprotamas, veids, kā viņš apraksta trīsdesmito gadu Rīgu un cilvēku dzīvi tajā, atkal jau atbilst sliktākajiem sociālistiskā reālisma standartiem reiz mīnus viens. Fabrikas sētnieks, kas aiziet no darba, jo nopircis namiņu Jūrmalā. Parasti fabrikas strādnieki, kuriem direktors ir kā mīlēts tēvs - visi perfekti amata pratēji, labi atalgoti, drosmīgi. Droši vien tieši strādniecības izcilā pārticība kalpoja par iemeslu, kāpēc Latvijas Saeimā sociāldemokrātiem allaž bija lielākā frakcija. Tas gan vispār ir raksturīgi lielākajam vairumam latviešu literatūras, kas vēsta par neatkarības gadiem - latvietis allaž ir vai nu pārticis inteliģents vai turīgs lielzemnieks, kas automātiski kļūst par pirmo sarakstā uz Sibīriju. Un, protams, latvietis, ja vien viņš nav sēdējis cietumā vai dzīvojis Krievijā, nekad nekļūs par komunistu. Nojaušu, ka pirmskara laikos drīzāk par dendiju uzskatāmais Anšlavs Eglītis ar tādiem fabrikas strādniekiem un viņu dzīves apstākļiem īsti saskāries nebija vai arī viņš pilnīgi apzināti šajā grāmatā raksta tādas muļķības, par ko pats izsmej komunistu līdzskrējējus.
Ļoti detalizēti grāmatā ir aprakstīts Baigais gads un tā notikumi, kur visvairāk esot paša autora autobiogrāfiskā stāsta - par preses darbību okupācijas apstākļos. Diemžēl ne mazākajā mērā viņš nepievēršas tam, ka arī Ulmaņa laika prese gluži par demokrātijas un viedokļu daudzveidības etalonu nebūtu uzskatāma. Protams, salīdzinoši ar padomju izpratni par vārda brīvību, bet pretstatot to tai pašai presei pirms 1934. gada 15. maija, skats vairs nav tik iepriecinošs. Ja iepriekš katrs laikraksts lielākā vai mazākā mērā bija simpatizējis kādai partijai vai ideoloģijai, tad Ulmaņa varas apstākļos visi laikraksti simpatizēja Vadonim un latviskumam, kamēr sociāldemokrātus un cittautiešus varēja un vajadzēja iespēju robežās kritizēt. Arī vācu laika presi Eglītis raksturo kā visnotaļ brīvu, no kā laikam jau jāsecina, ka visas publikācijas laikrakstā "Tēvija" tapa pēc brīvas žurnālistu vēlmes sirsnīgā mīlestībā pret Lielvāciju un tās Vadoni. Tiesa, vienlaikus Eglītis apgalvo, ka latvieši ne ar kādiem vācu noziegumiem pret ebrejiem nav saistīti, un ar to faktiski arī beidzas pāris teikumi, ko autors veltī laikam starp abām padomju okupācijām.
Kas attiecas uz latviešu būšanu bez grēka - tas šajā grāmatā ir interesanti, kamēr četrdesmitajos gados, kā šķiet, visi latvieši bija sirdsšķīsti (neskaitot pārsimts cietumos sēdējušos komunistu atbalstītājus un Krievijas latviešus), tad septiņdesmitajos gados visi ir lupatas - gan okupētajā Latvijā, gan trimdā, nevienam nav pietiekama rakstura, ja nu vienīgi kādam vecākās paaudzes pārstāvim, kam mugurkauls bijis vēl četrdesmitajos.
Un tomēr galvenais trūkums grāmatai ir un paliek tas, ka ar visu it kā gaužām spraigo sižetu, tā ir šausmīgi lēna, stiepta un vairāk traktāts, nekā romāns. Atmiņu ainas (no absolūti neticamā formā pierakstītām varoņa piezīmēm) ir neveikli sastiķētas ar mūsdienu ainām, galīgi nav jūtams tas, ka savulaik Eglītis bija tieši formas meistars, te viņš bīda tīro ideoloģiju, un kamēr es nojaušu, ka trimdā šādu grāmatu neviens kritizēt neatļautos ("okupācijas atbalstītājs esi, ja?"), šobrīd tik neaizskarama man šī grāmata galīgi nešķiet. Un vispār Eglītis - morālists man nesimpatizē.
Secinājums: grāmatu "sortēšanu" šis izdevums nepārdzīvos. Varbūt kāds vēlas tikt pie eksemplāra?
2019-07-28
comments powered by Disqus