Trešais zvans. Skatuves strādnieka piezīmes
Šampētera bibliotēkas apmeklējuma ietvaros plauktā ar teātrim veltītajām grāmatām ievēroju kādu līdz šim nedzirdētu Anšlava Eglīša darbu ar nosaukumu "Trešais zvans. Skatuves strādnieka piezīmes". Izlēmu to lasīt, pat nepainteresējies, kurā savas dzīves periodā Eglītis iejuties skatuves strādnieka ādā un kāpēc, pārnesu grāmatu mājās, un tagad varu dalīties iegūtajās zināšanās.
Tātad, stāsts ir par to, kā sešdesmito gadu pirmajā pusē Anšlavs Eglītis devās turnejā pa Amerikas latviešu kopienām, izrādot savu lugu "Cilvēks grib spēlēt". Grāmatas ievadā autors izstāsta, kā viņš līdz šai iecerei nonācis, kā ritējis darbs pie aktieru meklējumiem, plānošana un tā tālāk, bet lielākā daļa ir tāds kā ceļa romāns, kas šķērso Ameriku no krasta līdz krastam (un atpakaļ), aprakstot vietas, cilvēkus un vairāk vai mazāk dramatiskus notikumus, kas piemeklējušas ceļojošo trupu tās izbraucienā. Braucēju kolektīvs bija piecu cilvēku sastāvā: pats Eglītis ar kundzi Veroniku Janelsiņu un trīs aktieri: Ansis Tipāns ar sievu Valliju, kā arī Maija Cukura. Par šiem aktieriem prognozējami iepriekš nebiju dzirdējis neko, bet, kā tagad noskaidroju, Maija Cukura vēlāk apprecējās ar ievērojamo amerikāņu animatoru Fredu Volfu (saņēmis Oskaru par labāko animācijas īsfilmu, kā arī bijis iesaistīts virknē mainstream animācijas seriālu), par viņas tālākajām gaitām teātrī/kino gan neko prātīgu noskaidrot neizdodas, un tam jau arī nav tiešas saistības ar šo Anšlava Eglīša grāmatu. Jāatzist, ka autoru patiesībā arī ne tik ļoti interesē viņa aktieri, vai vismaz - ne viņi visi. Kamēr Ansim Tipānam tiek daudz aprakstu par to, kā viņam katrā izrādē gājis uz skatuves, bet Maijai Cukurai bonusā nāk tas, ka viņa tajos laikos bija jauna un vairāk iesaistās kaut kādos aktīvākos notikumos ārpus izrādēm, par Vallijas Tipānes eksistenci regulāri var aizmirst - viņa gan tāpat kā abi pārējie aktieri piedalās visās izrādēs, taču Eglītis viņu piemin gaužām reti.
Kā šajā grāmatā toties netrūkst - tas ir sastaptu draugu un paziņu no seniem laikiem uzskaitījums. Tas patiesībā varētu būt lielisks (bet absolūti bezvērtīgs) uzdevums - izveidot sarakstu ar personām, kuras Eglītis piesaucis šajā grāmatā, tās noteikti mērojamas simtos, bieži tie ir kādi paziņas no Eglīša studiju gadiem mākslas akadēmijā vai arī kaut kā saistīti ar Eglīša dzimto pusi vai arī vismaz mākslinieki. Un ja ne mākslinieki - tad latviešu kopienas aktīvisti, kas nodarbojas ar trimdas mākslinieku gleznu kolekcionēšanu. Līdz ar to patiesībā droši vien latviešu tēlotājmākslas pētniekiem šī grāmata varētu izrādīties vērtīgāka un saistošāka nekā cilvēkiem, kurus primāri interesē literatūra. Nē, arī rakstnieki te parādās itin daudzi, lielākoties - man absolūti nezināmi (no atpazīstamajiem vārdiem atmiņā ieķērušies vien Velta Toma un Ilze Šķipsna), bet mākslinieku noteikti ir vairāk, un lielākoties Eglītis arī ieskicē, kāda veida mākslai attiexīgais censonis pievērsies konkrētajā laikā.
Par laimi, tas nav viss grāmatā atrodamais, ir te arī saistošākas daļas: dažādi starpgadījumi, bez kuriem droši vien nevar iztikt neviens garāks brauciens, reizēm pagalam nenopietni, tāpat Eglītis reizēm pievēršas pārdomām par mākslām kā tādām, to misiju un funkciju, un tas lielākoties šķiet vērtīgi. Jā, jau no viņa grāmatas par pieredzi kino kritikā zinu, ka Eglīša vērtējumu dažādiem māksliniekiem diezgan regulāri noteica tas, kādā mērā viņam ar attiecīgo cilvēku saskanēja ideoloģija (un arī šajā grāmatā viņš pamanās iedzelt Hičkokam un Ingmaram Bergmanim), kā arī paust savu nicinošo attieksmi pret bītņikiem (par laimi grāmata rakstīta vēl laikā, kad nebija nepieciešamības paust savu attieksmi pret hipijiem, rokmūziku un tā tālāk - bet zinu, kāda tā Eglītim bija, tā pa pilno ir "Bezkaunīgajos večos"), taču šajā konkrētajā reizē tas ne pārāk traucē. Un brīžam ir pat visai smieklīgi - tai skaitā, autoram regulāri dažādās situācijās uzsverot mēģinājumus kādu neizdarību vai neizdošanos noslēpt no Veronikas Janelsiņas vērīgās acs - attiecību dinamika viņu laulībā kā uz delnas.
Kā sava laikmeta momentuzņēmumu krājums "Trešais zvans" nebūt nav peļama grāmata - tā aptver plašu reģionu, sniedz bagātīgu faktoloģisko informāciju un vienlaikus - spēj arī lasītāju vismaz reizēm izklaidēt. Savā krājumā gan es to noteikti nevēlētos iegūt, un arī kā vienu no pirmajiem iepazīšanās punktiem ar Anšlavu Eglīti es to nebūt neieteiktu. Proti, tā vispār nav grāmata, kuru es ieteiktu lasīt no viena vāka līdz otram, sagaidot kaut ko aizraujošu un jaunu, drīzāk to var interpretēt kā uzziņu literatūru (kam, starp citu, lieti noderētu mans neizveidotais personu uzskaitījums), un, ja to intepretē tieši šādi, tā ir vērtība.
Tātad, stāsts ir par to, kā sešdesmito gadu pirmajā pusē Anšlavs Eglītis devās turnejā pa Amerikas latviešu kopienām, izrādot savu lugu "Cilvēks grib spēlēt". Grāmatas ievadā autors izstāsta, kā viņš līdz šai iecerei nonācis, kā ritējis darbs pie aktieru meklējumiem, plānošana un tā tālāk, bet lielākā daļa ir tāds kā ceļa romāns, kas šķērso Ameriku no krasta līdz krastam (un atpakaļ), aprakstot vietas, cilvēkus un vairāk vai mazāk dramatiskus notikumus, kas piemeklējušas ceļojošo trupu tās izbraucienā. Braucēju kolektīvs bija piecu cilvēku sastāvā: pats Eglītis ar kundzi Veroniku Janelsiņu un trīs aktieri: Ansis Tipāns ar sievu Valliju, kā arī Maija Cukura. Par šiem aktieriem prognozējami iepriekš nebiju dzirdējis neko, bet, kā tagad noskaidroju, Maija Cukura vēlāk apprecējās ar ievērojamo amerikāņu animatoru Fredu Volfu (saņēmis Oskaru par labāko animācijas īsfilmu, kā arī bijis iesaistīts virknē mainstream animācijas seriālu), par viņas tālākajām gaitām teātrī/kino gan neko prātīgu noskaidrot neizdodas, un tam jau arī nav tiešas saistības ar šo Anšlava Eglīša grāmatu. Jāatzist, ka autoru patiesībā arī ne tik ļoti interesē viņa aktieri, vai vismaz - ne viņi visi. Kamēr Ansim Tipānam tiek daudz aprakstu par to, kā viņam katrā izrādē gājis uz skatuves, bet Maijai Cukurai bonusā nāk tas, ka viņa tajos laikos bija jauna un vairāk iesaistās kaut kādos aktīvākos notikumos ārpus izrādēm, par Vallijas Tipānes eksistenci regulāri var aizmirst - viņa gan tāpat kā abi pārējie aktieri piedalās visās izrādēs, taču Eglītis viņu piemin gaužām reti.
Kā šajā grāmatā toties netrūkst - tas ir sastaptu draugu un paziņu no seniem laikiem uzskaitījums. Tas patiesībā varētu būt lielisks (bet absolūti bezvērtīgs) uzdevums - izveidot sarakstu ar personām, kuras Eglītis piesaucis šajā grāmatā, tās noteikti mērojamas simtos, bieži tie ir kādi paziņas no Eglīša studiju gadiem mākslas akadēmijā vai arī kaut kā saistīti ar Eglīša dzimto pusi vai arī vismaz mākslinieki. Un ja ne mākslinieki - tad latviešu kopienas aktīvisti, kas nodarbojas ar trimdas mākslinieku gleznu kolekcionēšanu. Līdz ar to patiesībā droši vien latviešu tēlotājmākslas pētniekiem šī grāmata varētu izrādīties vērtīgāka un saistošāka nekā cilvēkiem, kurus primāri interesē literatūra. Nē, arī rakstnieki te parādās itin daudzi, lielākoties - man absolūti nezināmi (no atpazīstamajiem vārdiem atmiņā ieķērušies vien Velta Toma un Ilze Šķipsna), bet mākslinieku noteikti ir vairāk, un lielākoties Eglītis arī ieskicē, kāda veida mākslai attiexīgais censonis pievērsies konkrētajā laikā.
Par laimi, tas nav viss grāmatā atrodamais, ir te arī saistošākas daļas: dažādi starpgadījumi, bez kuriem droši vien nevar iztikt neviens garāks brauciens, reizēm pagalam nenopietni, tāpat Eglītis reizēm pievēršas pārdomām par mākslām kā tādām, to misiju un funkciju, un tas lielākoties šķiet vērtīgi. Jā, jau no viņa grāmatas par pieredzi kino kritikā zinu, ka Eglīša vērtējumu dažādiem māksliniekiem diezgan regulāri noteica tas, kādā mērā viņam ar attiecīgo cilvēku saskanēja ideoloģija (un arī šajā grāmatā viņš pamanās iedzelt Hičkokam un Ingmaram Bergmanim), kā arī paust savu nicinošo attieksmi pret bītņikiem (par laimi grāmata rakstīta vēl laikā, kad nebija nepieciešamības paust savu attieksmi pret hipijiem, rokmūziku un tā tālāk - bet zinu, kāda tā Eglītim bija, tā pa pilno ir "Bezkaunīgajos večos"), taču šajā konkrētajā reizē tas ne pārāk traucē. Un brīžam ir pat visai smieklīgi - tai skaitā, autoram regulāri dažādās situācijās uzsverot mēģinājumus kādu neizdarību vai neizdošanos noslēpt no Veronikas Janelsiņas vērīgās acs - attiecību dinamika viņu laulībā kā uz delnas.
Kā sava laikmeta momentuzņēmumu krājums "Trešais zvans" nebūt nav peļama grāmata - tā aptver plašu reģionu, sniedz bagātīgu faktoloģisko informāciju un vienlaikus - spēj arī lasītāju vismaz reizēm izklaidēt. Savā krājumā gan es to noteikti nevēlētos iegūt, un arī kā vienu no pirmajiem iepazīšanās punktiem ar Anšlavu Eglīti es to nebūt neieteiktu. Proti, tā vispār nav grāmata, kuru es ieteiktu lasīt no viena vāka līdz otram, sagaidot kaut ko aizraujošu un jaunu, drīzāk to var interpretēt kā uzziņu literatūru (kam, starp citu, lieti noderētu mans neizveidotais personu uzskaitījums), un, ja to intepretē tieši šādi, tā ir vērtība.
2025-04-05