Napoleon Symphony
Iegādājos šo grāmatu es noteikti pirms vairāk kā pusgada, bet kaut kā sanāca, ka tā ilgi nenonāca līdz lasīšanai. Kā tā - pats nezinu, bet vienlaikus jāatzīst - nekā tik aizraujoša jau tur arī nebija, lai man būtu bijis nepieciešams to izlasīt ātrāk.
Entonijs Bērdžess “Napoleona simfoniju” patiešām uzrakstīja ar lielām līdzībām ar muzikālu darbu. Kā nekā pats Bērdžess sevi primāri uzskatīja par komponistu un tikai līdzās - par rakstnieku. Tas, protams, nekas, ka viņa “Mehāniskais apelsīns” ir izcili labi zināms darbs un kopumā viņš uzrakstīja pārdesmit romānus,kamēr mūzikā viņa devums mērojams vienas operetes un vienas simfonijas apmērā, turklāt simfonija nemaz nav saglabājusies.
Grāmatas galvenais varonis patiešām ir tas pats Napoleons, par kuru māca skolās vēstures stundās, un grāmatā atainoti fragmenti no dažādiem būtiskākajiem viņa dzīves posmiem - veiksmīgi karagājieni, pakāpeniska varas pieaugšanai, ierobežoti veiksmīgā Ēģiptes ekspedīcija, paškronēšana par imperatoru, katastrofālais karagājiens uz Krieviju, izsūtīšana uz Elbas salu, 100 dienu atgriešanās un visubeidzot - mūža noslēgums Svētās Helēnas salā.
Man grāmata patika teorijā, bet ne visai - praksē. Muzikālā struktūra, mainīgā tonalitāte, dzejas formas iestarpinājumi, atkārtojošās centrālās tēmas - tas viss it kā varētu būt ļoti forši, bet kopējais lasīšanas iespaids tāpat sanāca tāds - nekāds. Termins “dzirdes kārpiņas” gan nav gluži korekts, jo tādu nav, bet, nu, galīgi nebija tā, ka es šo grāmatu būtu varējis izbaudīt. Un tur pie vainas nebija pat tas, ka tā pārmērīgi daudz koncentrējās uz Napoleona personīgo dzīvi un ierobežotajiem sasniegumiem privātajā frontē, bet gan tālab, ka gluži vienkārši nebija diži interesanti to lasīt. Un ja nav interesanti lasīt - tad nav interesanti lasīt. Pat tad, ja tu apzinies, ka grāmata ir oriģināla un stilistiski atšķirīga no vairākuma, bet gluži vienkārši tā neatbilst tavai mūzikas gaumei.
Entonijs Bērdžess “Napoleona simfoniju” patiešām uzrakstīja ar lielām līdzībām ar muzikālu darbu. Kā nekā pats Bērdžess sevi primāri uzskatīja par komponistu un tikai līdzās - par rakstnieku. Tas, protams, nekas, ka viņa “Mehāniskais apelsīns” ir izcili labi zināms darbs un kopumā viņš uzrakstīja pārdesmit romānus,kamēr mūzikā viņa devums mērojams vienas operetes un vienas simfonijas apmērā, turklāt simfonija nemaz nav saglabājusies.
Grāmatas galvenais varonis patiešām ir tas pats Napoleons, par kuru māca skolās vēstures stundās, un grāmatā atainoti fragmenti no dažādiem būtiskākajiem viņa dzīves posmiem - veiksmīgi karagājieni, pakāpeniska varas pieaugšanai, ierobežoti veiksmīgā Ēģiptes ekspedīcija, paškronēšana par imperatoru, katastrofālais karagājiens uz Krieviju, izsūtīšana uz Elbas salu, 100 dienu atgriešanās un visubeidzot - mūža noslēgums Svētās Helēnas salā.
Man grāmata patika teorijā, bet ne visai - praksē. Muzikālā struktūra, mainīgā tonalitāte, dzejas formas iestarpinājumi, atkārtojošās centrālās tēmas - tas viss it kā varētu būt ļoti forši, bet kopējais lasīšanas iespaids tāpat sanāca tāds - nekāds. Termins “dzirdes kārpiņas” gan nav gluži korekts, jo tādu nav, bet, nu, galīgi nebija tā, ka es šo grāmatu būtu varējis izbaudīt. Un tur pie vainas nebija pat tas, ka tā pārmērīgi daudz koncentrējās uz Napoleona personīgo dzīvi un ierobežotajiem sasniegumiem privātajā frontē, bet gan tālab, ka gluži vienkārši nebija diži interesanti to lasīt. Un ja nav interesanti lasīt - tad nav interesanti lasīt. Pat tad, ja tu apzinies, ka grāmata ir oriģināla un stilistiski atšķirīga no vairākuma, bet gluži vienkārši tā neatbilst tavai mūzikas gaumei.
2015-02-15
comments powered by Disqus