Aptuveni normāla nedēļas nogale
Sen neesmu dokumentējis ikdienu. Iespējams, reizēm vajadzētu, lai pēcāk varētu atskatīties, kāda bija (vairāk vai mazāk) normāla nedēļas nogale 2022. gada agrā rudenī.
Sestdienas rīts sākās manā iecienītākajā laikā - mazliet pirms pulksten sešiem, kad pamodos, lai dotos Rīgas ielu vākšanas skrējienā. Tā kā šobrīd man visai maz atlicis saprātīgā attālumā esošu ielu, bet oficiālais standarts ir, ka līdz pulksten deviņiem jābūt mājās, tad uz skrējienu devos ar auto. Šajā reizē plānos bija mazliet paķemmēt Šķirotavu - vienu no līdz šim visvājāk nosegtajām apkaimēm. Auto novietoju Asotes ielā (tās galā līdz 2014. gadam atradās Šķirotavas cietums), un pa Dzirkaļu ielu devos dziļāk Šķirotavā. Skrējiena plāns bija ap 20 kilometriem, taču izpildīt to nebija lemts. Pirmā problēma mani piemeklēja pēc aptuveni diviem veiktiem kilometriem - Malēju un Rubeņkalna ielu krustojumā mani sagaidīja nikns vidēji liela izmēra suns, kura vēstījums bija nepārprotams: "None shall pass!"
Mēģināju ar suni sarunāt pa labam, bet viņš nebija noskaņots uz pa labam. Citu variantu manā rīcībā nebija, līdz ar to nācās kā ne tik ļoti drosmīgajam seram Robinam atkāpties. Jau šajā brīdī sapratu, ka skrējiens nesanāks gluži tāds, kā biju cerējis, vismaz viena nosacīti garā (virs viena kilometra) iela nebūs izpildīta, bet turpinājumā arī negāja diži veiklāk. "Notīrīju" Šķirotavas tālāko galu - Zilānu un Elkšņu ielas, kuras dabā īsti nepastāv, kā arī Kaudzīšu ielu, kura varētu Rīgā nemaz neskaitīties, bet neskaidru apsvērumu dēļ pilsētas robežai tur ir izaugums, kā rezultātā trīs īpašumi, kuriem daudz loģiskāk būtu skaitīties Ropažu novadā, tomēr ir Rīga un līdz ar to Rīgai pienākas aptuveni 130 metri Kaudzīšu ielas. Interesanta tikām izradījās Sēlijas iela - atbilstoši kartei lielākā daļa tās iet pa taku, bet realitātē ir interesantāk. Vispār jau šādas ielas mani arī mulsina - atbilstoši Jāņa sētai, Sēlijas ielā ir tikai viena adrese - Sēlijas iela 62, un šajā adresē nav nekādu būvju. Toties oficiāli Sēlijas iela ir vairāk kā divus kilometrus gara un pilda Rīgas robežas funkcijas. Lai šo ielu veiktu, neiztiku bez kāju samērcēšanas diezgan smirdīgā grāvī (divreiz), tās Ziemeļu galā mani pārsteidza kartē neiezīmēts karjers, bet galvenā šīs ielas problēma bija tāda, ka skriešanas temps tajā vidēji bija ļoti slikts, un tas manī stiprināja pārliecību, ka pēc tās pabeigšanas nāksies uzņemt kursu auto virzienā. Atceļa posms pa Šķembu ielu (tā arī lielā posmā ir takas veida, toties dabā pilnīgi eksistējoša un līdz ar to labi skrienama) bija vienkāršs, vēl izskrēju Asotes ielu, pārliecinoties, ka saprast, kas atrodas bijušajā cietuma teritorijā, no ielas nevar, un devos uz auto.
Pārbraucu mājās, Marina devās Esterei nodot asinis analīzēm, tikām es saņēmu uzdevumu sākt darbu pie brokastu šakšukas. Jurģis tikām uzstāja, ka viņam jālasa grāmatas. Uz procesa atbildīgāko daļu - olu iesišanu - Marina ar jau bija klāt, pēc tam ēdām, tad kādu laiku laiskojāmies, jo kaut kā nebija iekšā uzreiz kaut kur skriet, kaut ko darīt.
Kad pienāca laiks, kad Jurģim vajadzētu tā kā gulēt diendusu, devāmies ārā no mājām. Pastaigas ar jauniešiem, protams, lielā mērā grozās ap rotaļu laukumiņiem, un šajā reizē Estere paviesojās veselos trijos - Jaunatnes dārzā, Friča Brīvzemnieka pamatskolas pagalmā un Kobes dārzā. Jurģim no šīs trijotnes tika vien pirmais, jo pēc tā mēs piestājām "Visos savējos" ieēst kaut ko garšīgu, bet pēc ēšanas viņš tika nolikts gulēt. Tad jau ar aizmigušu Jurģi piestājām Āgenskalna tirgū nobaudīt "Molberta" saldējumu, bet kārtējo reizi ar šo saldējumu sanāca aplauziens - tieši uz mūsu ierašanās laiku saldējumotavā bija izsludināts pārtraukums. Tieši tas arī kļuva par iemeslu, kālab Estere tika Brīvzemnieka pamatskolas rotaļu laukumiņā - lai sagaidītu saldējuma iestādes darba atsākšanu. Būtu es influenceris, tagad teiktu, cik labs ir šis saldējums. Taču, tā kā tāds neesmu, teikšu godīgi - saldējums tiešām labs, man patīk, ka tur ir pieejamas dažādas oriģinālas garšas, piemēram, melnā sezama sēklu saldējums vai upeņu siera kūkas saldējums (tādus ēdām attiecīgi es un Marina).
Netālu no tirgus ievērojām vienu no daudzajiem Baltajai naktij veltītajiem plakātiem un nopētījām, kas gan pieejams mūsu rajonā. Ieraudzījām, ka Jaunatnes dārzā vakarā būs izrāde/performance "Branda māja", turklāt vēl ar vairākiem sākuma laikiem, izlēmām - vispirms iešu es, tad Marina (ja vien es nebūšu secinājis, ka nav vērts). Pārnācām mājās, visai operatīvi pievērsos priekšdarbiem svētdienai - savedu mazliet kārtībā Marinas riteni, pārliku bērnu krēsliņu uz savējo, kā arī uzliku jumta bagāžnieku. Un tad jau bija laiks doties uz "Branda māju". Par to jau uzrakstīju plašāk, bet pietiek droši vien ar faktu, ka Marinai ieteicu pameklēt kaut ko citu, ko viņa varētu darīt šajā vakarā.
Rezultātā, kad es pārrados mājās, Marina devās uz centru baudīt Edgara Šubrovska un Oskara Jansona koncertu Mazās ģildes dārzā. Tas bija labs, bet Marina, vēlēdamās arī ar mani dalīties priekos, ļāva uz tā otro daļu ierasties man. Tad nu atkal veicām rokādi, viņa ar bērniem gāja gulēt, kamēr es baudīju mūziku. Un te varu teikt, ka šis priekšnesums šajā vietā un šajā laikā bija labs, lai arī man, protams, mazliet žēl, ka manis dzirdētajā daļā bija maz Šubrovska rakstītu un dziedātu dziesmu.
Mājās pārrados tieši tik agri vai vēlu, lai manā standarta laikā - pāris minūtes pirms pusnakts - būtu zem segas. Kā nekā svētdienas rīta plāns bija tradicionālais - aizbraukt ar auto uz Ķengaragu, lai tur kārtīgi izskrietos.
Kā parasti pamodos bez modinātāja iesaistīšanas pāris minūtes pirms sešiem, taču no skrējiena nekas man nesanāca. Pirmkārt, lija lietus. Otrkārt, nevarēju atrast garāžās pulti. Ja nebūtu pirmkārt, būtu braucis ar riteni. Beigās secināju, ka jēdzīgu variantu nav, un atgriezos gultā. Vispār jau varbūt labi, ka tā - nav jau tik liels prieks tādā vēsā slapjā rītā skraidīt pa vidēji depresīviem Rīgas nostūriem. Ja nu kas - vēlāk pults atradās uz grīdas zem Marinas apaviem, nekāda liela stresa tās meklēšanā nebija.
Turpinājumā bija paredzēta nedēļas nogales galvenā aktitivitāte (kuras priekšdarbi notika jau sestdien) - brauciens uz Siguldu, lai piedalītos Vienības brauciena Retro braucienā. Šis vispār ir viens no maniem visiecienītākajiem pasākumiem un konkrēti es tajā startēju piekto reizi (neatceros, kālab pērn sanāca to izlaist), Estere - trešo, Marina - otro, bet Jurģis - pirmo reizi. Jā, aizpērn braucu tikai es ar Esteri. Šogad gan septembra sākums nav no siltajiem, līdz ar to, kā izteicās Marina - jāmeklē bija nevis vecas kleitas, bet veci mēteļi. Man gan tas neliedza startēt baltā kreklā ar bikšturiem un tauriņu, kā to daru katru gadu.
Uzlikām uz auto jumta riteņus, paņēmām līdzi piekabi, kurā bija paredzēts braukt Esterei un Jurģa krēsliņu, un tad nu devāmies uz Siguldu. Ieradāmies ne pārāk agri, bet ar pietiekamu laika rezervi, lai nevajadzētu stresot, dabūjām numurus un 12:45 devāmies distancē. Lai arī laika prognoze vēstīja, ka lietum nevajadzētu būt, viens diezgan labs gāziens mūs pārsteidza jau neilgi pēc starta, iepakojām bērnus un braucām tālāk. Jurģis lietus laikā aizmiga un nogulēja teju visu brauciena laiku. Mēs tikām izbaudījām Retro braucienu tā, kā tas paredzēts - nekur pārmērīgi nesteidzoties, piestājot pieturvietās, kur dalībniekus gaidīja uzkodas un mūzika, apbrīnojot citu dalībnieku tērpus un velosipēdus. Katru gadu redzi itin daudz cilvēkus, par kuriem skaidrs - sacensties ar viņiem nominācijā "labākais tērps" tādiem "paņemam piemērotākās drēbes, kas atrodamas mūsu skapjos" tipa braucējiem kā mums nav vērts. Taču forši ir tāpat, un Retro brauciens ir tas iemesls, kālab esmu gatavs joprojām atzīt, ka arī Oficiālais Vienības brauciens ir tiesīgs eksistēt :)
Pārbraucām mājās, un te nu es apliecināju, ka mans fanātisma līmenis ir augsts - atstāju ģimeni mājās, bet pats aizbraucu ar riteni uz Teiku, lai izskrietu tur atlikušās ielas. Jāatzīst, ka skrējās itin labi un savu 13 kilometru distanci veicu ar itin precīzi piecām minūtēm uz kilometru. Atgriezies mājās, gan biju diezgan paguris un neko prātīgāku, kā uzrakstīt šo aprakstu, neizdomāju. Un te nu mēs esam. Nedēļas nogale ir noslēgusies, itin daudz burtu ir izrakstīts.
Diez vai šādas retrospektīvas turpmāk taps regulāri, taču pagaidām vēl ir vērts reizēm atgādināt: vēl par totāliem dārzeņiem pārvērtušies neesam, kaut ko darām.