Kazhes pierakstu burtnīca

No rīta pamodies, secināju, ka mana kāja izskatās mazliet sliktāk kā iepriekšējā vakarā, līdz ar to pamazām nācās secināt, ka neesmu to vis saskrāpējis, bet gan apdedzinājis pret kādu augu. Pagaidām gan vēl dzīvoju cerībās, ka problēna "pati atrisināsies". Kā teikt, ja uzvelc zeķi, neko pat redzēt nevar.

Bija pienācis laiks mums doties prom no Getas virzienā uz Bomarsundu. Te bija gaidāma mūsu līdz šim lielākā distance - pilni 40 kilometri, līdz ar to doma bija izbraukt iespējami savlaicīgi, jo kas to lai zina, cik grūti ies ar šo braukšanu. Mūsu kaimiņi vācieši vēl nebija piecēlušies, kad mēs bijām jau ieēduši brokastis un sakrāmējuši visas mantas uz velosipēdiem, lai varētu doties ceļā. Mani mazliet satrauca pirmais nobrauciens, bet ne attiecībā uz sevi pašu, bet gan Esteri - bija bailīgi skatīties, kā viņa brauks lejā. Tiesa, man pašam šo nebija jāredz, jo ar manu riteni braukt lejā lēni un piesardzīgi ir teju neiespējami, bremzes nav tik jaudīgas, tālab es "aizlidoju" pa priekšu, pārējie man piesardzīgi sekoja.


Arī turpinājumā posmu augšā-lejā netrūka, un mana sākotnējā hipotēze, ka Olande būs ļoti viegla zeme braukšanai septiņgadniecei, ne gluži piepildījās. Bet vienlaikus - ja jau uz priekšu tikām, tad viss bija kārtībā. Maršrutā mums bija paredzētas divas pieturvietas - aptuveni pusceļā miests vārdā Godby, kur bija solīts veikals, un Kastelholmas pils jau tuvāk dienas galamērķim. Labi, patiesībā nemaz neesmu drošs, ka mēs kaut ko par to pili iepriekš bijām noskaidrojuši, bet pieņemsim, ka tā varētu būt bijis.

Iespējams, būtu bijis prātīgi, ja tajā Godby veikalā mēs būtu kārtīgi iepirkušies, nevis tikai apgādājušies ar saldējumu, kas gan, protams, ir svarīgs pirkums, bet ne tik ļoti noderīgs ilgtermiņā. Lai vai kā, no Godbijas visnotaļ sekmīgi aizripojām līdz Kastelholmai, kur atrodas viens no Olandes populārākajiem tūrisma objektiem.

Tātad, mazliet par Kastelholmas pili. Šī 14. gadsimtā būvētā pils ir tikai viena no piecām mūsdienas sagaidījušajām viduslaiku pilīm Somijā (mums - otrā apmeklētā pēc Turku), kādu laiku te pat Zviedrijas karalis ieslodzījumā turējis savu brāli, vairākas reizes dažādos karos tā postīta, bet lielākā tās daļas izdega 18. gadsimta vidū, kā jau vairumam piļu pieklājas, ilgāku laiku tā bijusi grausta statusā, bet atjaunota divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados. Pie pils izlēmām, ka apmeklēsim to pa daļām (riteņi ar mantām jau paliek nepieskatīti), bet ne kanoniskajā veidā - proti, vispirms es ar abiem bērniem un pēc tam Marina viena, ja atzīsim, ka vispār ir vērts tur iet iekšā. Tiesa, vispirms bija jārisina kāda problēma, par laimi - ne mūsējā. Pārītis amerikāņu velobraucēju bija saskāries ar tukšas riepas situāciju, ko veicināja apstāklis, ka šiem bija nomas riteņi ar sporta ventili un nomas pumpis ar auto ventili (un bez varianta kaut ko tajā apgriezt otrādi). Mēģinot piepumpēt mazliet mīkstu vienu riepu, čalis bija eksperimentāli nolaidis līdz nullei otru, un, nu jā - viss bija slikti. Šī kļuva par manu iespēju pazīmēties ar vērtīgu lietu, ko allaž vedu līdzi naudasmakā - ventiļa pāreju, kas maksā vien pārdesmit centus, bet ļauj situācijās, kad tev nav pa rokai pareizā pumpja, tomēr varēt savu riteni piepumpēt. Uzreiz viens karmas punkts atvinnēts pēc tam, kad nebijām bijuši pretimnākoši Geta diskugolfa spēlētājiem.

Ekskursija pilī man padevās tāda mazliet dīvaina - paņēmām bērniem paredzēto uzdevuma karti, līdz ar to mazāk sanāca apskatīt pili, bet vairāk - meklēt dārgumu lādes, kurās jāliek puzle. Tas gan bija forši no tāda viedokļa, ka bērni bija nodarbināti un ieinteresēti, bet vienatnē es noteikti būtu ar pils vēsturi iepazinies pamatīgāk. Vienlaikus - nav tā, ka Viduslaiku (un arī agrīno Jauno laiku) Zviedrija būtu viena no man tuvākajām vēstures tēmām, līdz ar to principā arī vienkārši telpu apskatei nebija ne vainas, turklāt patiesībā jau pils diezgan līdzīga kā Turku, tikai mazāka. Apskatīt to noteikti ir vērts, kaut vai tālab, ka citu piļu šajās salās nav, bet gluži tā, ka šīs pils dēļ būtu vērts doties uz šīm salām, arī nav. Jā, un vēl beigās bērni par paveiktu uzdevumu, dabūja savu tiesu dārgumu - pa šokolādes monētai.






Iznācām no pils, ielaidām tajā Marinu un vēlreiz nodarbojāmies ar karmas kačāšanu - šoreiz jau zviedru riteņbraucējiem, kuri iepriekš bija ievērojuši, ka varam līdzēt pumpja jautājumā. Šiem, savukārt, bija caura kamera, bija pat līdzi remonta komplekts, bet atkal jau nebija pumpja (un, protams, bija sporta ventilis, līdz ar to vērsties pēc palīdzības pie auto īpašniekiem, kam varētu mašīnā atrasties pumpis, nebija jēgas). Tā nu arī šiem velo jautājumā varēju palīdzēt, un Marina, atgriezusies no pils, izteicās, ka es varētu sev uz t-krekla uzrakstīt: "Man ir ventiļa pāreja".

Pēc pils mums bija atlikuši vēl mazliet vairāk kā desmit kilometri līdz Bomarsundai. Pēdējais posms bija īpaši nogurdinošs no pauguru viedokļa, tad, kad tie sāka nākt viens pēc otra, atvainojos Marinai un aizbraucu visiem garām, jo pārāk jau nelietderīgi šķita ar manu supersmago velosipēdu neizmantot ieskrējiena iespēju nobraucienos un pēc tam cīnīties ar fiziku, braucot kalnā. Tikām, ja esi labi ieskrējies, tad tie kalniņi galīgi vairs nav smagi. Tā nu mēs sasniedzām kempingu, bet Estere - pirmo reizi savā līdzšinējā velobraucējas karjerā - teju 40 kilometrus.

Vēl pirms kempinga novērojām pirmos info stendus, kas veltīti Bomarsundas cietoksnim un dažādajām vērienīgajām (un tā arī nepabeigtajām) būvēm tam apkārt, bet šīs visas iedzīves apskati atstājām vēlākam laikam, pirmais plāna punkts bija jau piesauktais kempings. Atšķirībā no iepriekšējā, kas bija neadekvāti dārgs, šo kempingu es drīzāk sauktu par neadekvāti lētu - te mēs par divām naktīm kopā samaksājām 30 eiro, pretstatā Getas kempinga 80. Protams, šeit duša cenā nebija iekļauta, bet par to summā, šķiet, samaksājām trīs eiro.



Uzslējām telti, un es devos pēc Ikdienas Golfa, kā gan citādi. Piesardzības pēc Golfu biju nostartējis dažus kilometrus pirms kempinga, vietā, kur vēl jūra gana tālu. Šajā ceļojumā gan vairākas reizes pierādījās, ka Marinas pieeja nesatraukties un startēt golfu no kempinga jūras krastā strādāja itin labi un deva viņai ērtākus punktus kā man, bet es apzināti centos nebojāt savu perfekto golfa izpildi, un reizēm par to arī nācās mazliet samaksāt. Vienlaikus tieši man papildu riteņbraukšanas kilometri jau ļoti labi iet pie sirds, līdz ar to apvienoju patīkamo ar patīkamo. Ja neskaita nepieciešamību atkal braukt augšā un lejā vairākus pēdējos pakalnus, bija forši. Viens no Golfa punktiem turklāt mani aizveda līdz garšīgam sieram. Proti, braucu uz Golfa punktu un ieraudzīju ceļa malā norādi uz kādu fermas veikalu komplektā ar informāciju, ka tā darba laiks beigsies pēc 10 minūtēm. Tā kā man līdz Golfam bija atlicis mazāk par kilometru, protams, ka es vispirms aizbraucu pēc sava punkta un tikai tad - uz veikaliņu. Nekā daudz gan tur uz vietas piedāvājumā nebija, bet vismaz dabūju stilīgu salātu sieru. Un - trīs minūtes pirms veikala slēgšanas, perfekti atbilstoši manai izpratnei par laika menedžmentu. Vēl vienu golfa punktu paņēmu pie viena no Bomarsundas cietokšņa aizsargtorņiem drupām, un tad gan uz kempingu.


Vakariņas ēdām līdzās mūsu vācu paziņām, kuri kempingā ieradās apmēram pusstundu pēc mums. No rīta mēs bijām startējuši būtiski agrāk, bet viņi nebija piestājuši pie pils, līdz ar to summāri mūsu temps bija itin līdzīgs. Tiesa, sešgadīgais Leo pēdējo posmu jau brauca kā pasažieris, kamēr Estere visu pieveica pašas spēkiem. Uzēduši aizgājām vēl nelielā pastaigā pa apkārtni, un tas būtu īstais brīdis izstāstīt par Bomarsundu mazliet vairāk.




Deviņpadsmitā gadsimta vidū Krievijas impērija (šīs valsts nosaukumu, atšķirībā no tās mūsdienu "mantinieces" esmu gatavs rakstīt ar lielo sākuma burtu), kura bija Olandi atkarojusi no Zviedrijas, Bomarsundā iecerēja būvēt grandiozu cietoksni un komplektā ar to - kara hospitāli, 400 metru noliktavas ēku un pat nelielu pilsētiņu. Bomarsundai bija jākļūst par visas Olandes centru, nocietinājumu plāni bija grandiozi, bet izpildījums - ne tik ļoti. Padsmit gadu laikā, ko ritēja būvdarbi, nekas tā īsti pabeigts nebija, toties risinājumi bija paspējuši novecot. Proti, visa būvniecība balstījās stratēģiskā aprēķinā, ka tikai no vienas puses cietoksnim ienaidnieks varētu tuvoties pa jūru, jo pārējie līči bija pārāk šauri un grūti manevrējami. Bet pa šo laiku ienācās ar tvaiku darbināmi kuģi, kuru manevrētspēja ievērojami pārspēja buriniekus, un rezultātā angļu-franču armija cietoksni ieņēma. Krievus no Olandes viņi gan nepadzina, bet parakstīja vienošanos, ka Olande turpmāk būs demilitarizēta zona, visas būves demontēja un no cietokšņa būvniecībai lietotajiem akmeņiem Helsinkos uzbūvēja katedrāli. Tikām Bomarsunda, kurā cietokšņa būvniecības laikos bija vairāki tūkstoši cilvēku, pārvērtās par mazu ciematiņu ar iespaidīgām drupām. Un tagad mulsinoši redzēt, ka cietokšņa apkārtnē ir atrodami musulmaņu un ebreju kapi, bet cietokšņa tapšanas laikā kas vien tur nedzīvoja.

Patiesībā kārtīgāku visa šī kompleksa apskati mēs veicām jau nākamajā dienā, kur mums riteņbraukšana nebija paredzēta. Laiks arī nebija nekāds izcilais, līdz ar to tas pat šķita itin prātīgi, dzīvoties pa tuvējo apkārtni. Izgājām pāris pastaigās, es vēl tomēr bez velobraukšanas neiztiku, turklāt itin normālā apjomā. Proti, mums bija iestājusies pārtikas krīze, tad nu es aizbraucu uz Gobdy kārtīgi iepirkties. Protams, 40 kilometru izbrauciens uz veikalu var šķist drusku pārspīlēts, bet ja tev ir laiks un noskaņojums - kālab ne. Kaut kur pa vidu, protams, paņēmu golfa punktu, bet tas jau nav pat īsti jāizceļ. Arī bez kopīgas braukāšanas apkārt, manuprāt, padevās tīri interesanta diena, Bomarsundas apkārtnē tiešām ir daudz ko redzēt, un patiesībā mēs pat visu nepaspējām. Piemēram, uz tuvējo muzeju aizgāja tikai Marina (atceļā no sava Golfa), jo mums tam vairs nepietika laika. Jā, pirms tam no rīta biju devies vienīgajā savā skrējienā Ālandu salās šogad, noskriedams lielu daļu viena no šeit rekomendētajiem pastaigu maršrutiem. Vairāk skriešanas nesanāca divu iemeslu dēļ: pirmkārt, līdz ar riteņbraukšanu jau tāpat izkustēšanās bija pietiekami daudz, bet būtiskāk - mana Getas apkārtnē cietusī potīte sagādāja arvien lielāku diskomfortu un es īsti nezināju, ko vispār ar to tālāk iesāk, bija skaidras apdeguma pazīmes, vienīgais, ko varēju tur uz vietas darīt, bija regulāra kājas skalošana zem tekoša ūdens, tad nu to arī cītīgi darīju. Kopumā gan par šo dienu vairāk liecina bildes, nekā kaut kas stāstāms - staigājām, skatījāmies, ēdām ogas, paviesojāmies kempinga kafejnīcā, meklējām slēpņus, labi pavadījām laiku.
















Un trešās dienas rītā atkal jau agri savācām visu savu iedzīvi un uzsākām ceļu no Bomarsundas atpakaļ uz Mariehamnu, kur bija gaidāmas mūsu ceļojuma pa salām beigas.