Stulbā dzīve
Bija tuvu tam, lai es biļeti uz "Stulbo dzīvi" nebūtu nopircis - par šo pasākumu man atgādināja kāds Mastodon lietotājs. Protams, biļetes pirkšanas brīdī par to, kas tieši šajā "Stulbajā dzīvē" notiks, sevišķi lielas nojautas man nebija, taču pietika ar informāciju par to, ka tur piedalās grupa "The Tiger Lillies". Te jāpiebilst, ka mana pazīšanās ar šo grupu nemaz nav sena, lai gan emocionāli šķiet, ka Tīģerlilijas ir kā radītas man - tā Brehta/Vaila maniere komplektā ar absolūti melnu humora izjūtu un brīvību no jebkādiem tabū man ir ļoti tuva. Ukraiņu "The Dakh Daughters" pirms izrādes/koncerta tā arī nepaklausījos, bet paļāvos - gan jau būs labi.
Patiesībā "Stulbā dzīve" ir tieši Ukrainas izcelsmes produkts, jo iestudējuma režisors un dramaturgs Vlads Troickis ir gan Dakh teātra dibinātājs, gan arī grupas "The Dakh Daughters" izveidotājs, turklāt vēl izrādē piedalās "Dakh" laikmetīgās mākslas centra pārstāve Tetjana Troicka, kura visnotaļ ticami varētu būt Vlada sieva. Latviju un Dailes teātri tikām šajā projektā pārstāv trīs aktrises: Ērika Eglija-Grāvele, Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Ieva Segliņa (mazliet aizdomīgi, protams, šķiet, ka visas trīs ir ne tikai ievērojamas aktrises pašas, bet arī ievērojamu aktieru sievas, bet šo tēmu tālāk diez vai ir vērts attīstīt). Izrādes ievads gulstas tieši uz šīm trim aktrisēm, Segliņai un Ķuzulei-Skrastiņai sākotnēji esot skatītāju zālē un pārrunājot, kas šī ir par sūda izrādi (saistībā ar nosaukumu) un kāpēc cilvēki vispār maksā naudu, lai par to skatītos sūdu, ja to pašu var uz ielas dabūt bez maksas. Un tikai pamazām tas pāraug muzikālā priekšnesumā, kurā dzīves stulbums ieskanas dažādos aspektos, bet centrālā loma tur prognozējami ir krievu karam Ukrainā un tam, cik stulbi ir tas, ka tie, kas kaut ko var izdarīt, neko nedara, bet "mazajam cilvēkam" brīžam vienīgais risinājums ir izlikties, ka dzīve joprojām ir normāla, jo citādi atliek tikai sajukt prātā. Teikt, ka šis saturs ir dzīvespriecīgs, galīgi nevar, bet - arī pati dzīve nav priecīga.
Cik daudz no "Dakh Daughters" spēlētā satura šajā izrādē ir viņu jau iepriekš spēlētas dziesmas un cik daudz ir tieši "Stulbajai dzīvei" radīta satura, man nav ne mazākās nojautas, kamēr "Tiger Lillies" dziesmas pazīstu gana labi, un tur nav šaubu, ka tās ir vecas dziesmas un pat ne obligāti jaunās skaņās, var būt arī vecās, taču kopējais vēstījums un tā noskaņa no tā necieš. Dramatizēto starpbrīžu starp dziesmām vairāk ir "Dakh Daughters" segmentā (jā, formāts ir tāds, ka skatuve izrādes gaitā arvien vairāk uzpildās ar dalībniekiem), kamēr Tiger Lillies uzstāšanās ir jau gandrīz tradicionāls koncerts, kura sākuma daļā man šķita pārāk maza pārējo dalībnieču iesaiste, bet tā pamazām pieauga, un uz beigām par šo jau nemaz nevarētu sūdzēties. Un vispār - sadarbība starp divām frīku kabarē grupām, kurām abām turklāt dalībnieki uzstājas ar balti nokrāsotām sejām - tas pats par sevi ir skaisti. Vizuāli priekšnesums ir absolūta konfekte, visa tā estētika, kas veido kombināciju starp Veimāras republikas laika Berlīni un steampunk pasauli - tas ir ļoti man. Un vēstījums, kurā putins un hitlers maršē viens otram līdzās (ne tieši šādos vizuāļos, bet liekot kopā kāškrustu un Z burtu baltos apļos uz sarkana fona) - tas viss ir trāpīgi, tas viss ir ļoti jaudīgi. Jā, beigu vēstījums ar Tiger Lillies dziesmu "Birds Are Singing in Ukraine", kas paredz, ka viss šis murgs kādreiz būs garām, ir droši vien optimistiskāks par manu šī brīža pasaules redzējumu, bet tas ir nepieciešams.
Vienīgais, par ko man ir drusku iebildumi, lai arī saprotu, ka tas ir ātrākais un ērtākais veids, kā šo lietu risināt - tas ir pārmērīgais uzsvars uz AI ģenerēto saturu, kas redzams projekcijās skatuves fonā. Jā, krāšņi - bet nu tā AI smaka ir tik spēcīga un tas rokraksts tik ļoti atpazīstams, ka brīžam tā visa šķita par daudz, un esmu gatavs atzīt, ka "mākslīgais intelekts" lielākoties ir tikai vēl viena stulbās dzīves izpausme, nevis ceļš uz progresu. Bet visādi citādi - noteikti rekomendējams pasākums, ceru, ka tam būs vēl pēc kāda laika izrādes Rīgā (vai vismaz Latvijā), lai arī Marinai būtu iespēja to redzē.
Patiesībā "Stulbā dzīve" ir tieši Ukrainas izcelsmes produkts, jo iestudējuma režisors un dramaturgs Vlads Troickis ir gan Dakh teātra dibinātājs, gan arī grupas "The Dakh Daughters" izveidotājs, turklāt vēl izrādē piedalās "Dakh" laikmetīgās mākslas centra pārstāve Tetjana Troicka, kura visnotaļ ticami varētu būt Vlada sieva. Latviju un Dailes teātri tikām šajā projektā pārstāv trīs aktrises: Ērika Eglija-Grāvele, Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Ieva Segliņa (mazliet aizdomīgi, protams, šķiet, ka visas trīs ir ne tikai ievērojamas aktrises pašas, bet arī ievērojamu aktieru sievas, bet šo tēmu tālāk diez vai ir vērts attīstīt). Izrādes ievads gulstas tieši uz šīm trim aktrisēm, Segliņai un Ķuzulei-Skrastiņai sākotnēji esot skatītāju zālē un pārrunājot, kas šī ir par sūda izrādi (saistībā ar nosaukumu) un kāpēc cilvēki vispār maksā naudu, lai par to skatītos sūdu, ja to pašu var uz ielas dabūt bez maksas. Un tikai pamazām tas pāraug muzikālā priekšnesumā, kurā dzīves stulbums ieskanas dažādos aspektos, bet centrālā loma tur prognozējami ir krievu karam Ukrainā un tam, cik stulbi ir tas, ka tie, kas kaut ko var izdarīt, neko nedara, bet "mazajam cilvēkam" brīžam vienīgais risinājums ir izlikties, ka dzīve joprojām ir normāla, jo citādi atliek tikai sajukt prātā. Teikt, ka šis saturs ir dzīvespriecīgs, galīgi nevar, bet - arī pati dzīve nav priecīga.
Cik daudz no "Dakh Daughters" spēlētā satura šajā izrādē ir viņu jau iepriekš spēlētas dziesmas un cik daudz ir tieši "Stulbajai dzīvei" radīta satura, man nav ne mazākās nojautas, kamēr "Tiger Lillies" dziesmas pazīstu gana labi, un tur nav šaubu, ka tās ir vecas dziesmas un pat ne obligāti jaunās skaņās, var būt arī vecās, taču kopējais vēstījums un tā noskaņa no tā necieš. Dramatizēto starpbrīžu starp dziesmām vairāk ir "Dakh Daughters" segmentā (jā, formāts ir tāds, ka skatuve izrādes gaitā arvien vairāk uzpildās ar dalībniekiem), kamēr Tiger Lillies uzstāšanās ir jau gandrīz tradicionāls koncerts, kura sākuma daļā man šķita pārāk maza pārējo dalībnieču iesaiste, bet tā pamazām pieauga, un uz beigām par šo jau nemaz nevarētu sūdzēties. Un vispār - sadarbība starp divām frīku kabarē grupām, kurām abām turklāt dalībnieki uzstājas ar balti nokrāsotām sejām - tas pats par sevi ir skaisti. Vizuāli priekšnesums ir absolūta konfekte, visa tā estētika, kas veido kombināciju starp Veimāras republikas laika Berlīni un steampunk pasauli - tas ir ļoti man. Un vēstījums, kurā putins un hitlers maršē viens otram līdzās (ne tieši šādos vizuāļos, bet liekot kopā kāškrustu un Z burtu baltos apļos uz sarkana fona) - tas viss ir trāpīgi, tas viss ir ļoti jaudīgi. Jā, beigu vēstījums ar Tiger Lillies dziesmu "Birds Are Singing in Ukraine", kas paredz, ka viss šis murgs kādreiz būs garām, ir droši vien optimistiskāks par manu šī brīža pasaules redzējumu, bet tas ir nepieciešams.
Vienīgais, par ko man ir drusku iebildumi, lai arī saprotu, ka tas ir ātrākais un ērtākais veids, kā šo lietu risināt - tas ir pārmērīgais uzsvars uz AI ģenerēto saturu, kas redzams projekcijās skatuves fonā. Jā, krāšņi - bet nu tā AI smaka ir tik spēcīga un tas rokraksts tik ļoti atpazīstams, ka brīžam tā visa šķita par daudz, un esmu gatavs atzīt, ka "mākslīgais intelekts" lielākoties ir tikai vēl viena stulbās dzīves izpausme, nevis ceļš uz progresu. Bet visādi citādi - noteikti rekomendējams pasākums, ceru, ka tam būs vēl pēc kāda laika izrādes Rīgā (vai vismaz Latvijā), lai arī Marinai būtu iespēja to redzē.
2024-08-11
comments powered by Disqus