Kazhes pierakstu burtnīca

Pērn kam šādam vēl nebijām gatavi, jo Estere kā riteņbraucēja vēl bija absolūti iesācējas statusā, bet šogad gan mums bija apņēmība, ka vajadzētu vasarā veikt kādu vairākdienu velobraucienu. Virzienu ziņā variantu patiesībā nav nemaz tik daudz, jo karstajā sezonā esam gatavi doties tikai uz Ziemeļiem no Latvijas, turklāt vēl aktuāls ir jautājums par reljefu. Pat es neesmu nekāds dižais kalnu braucējs, kur nu vēl Marina un Estere jau nu galīgi ne. Gluži braukt nedēļu pa Zemgales līdzenumu mēs varbūt negribētu, bet skaidrs, ka nekādi lielie kāpumi nebija izskatāmi. Sākotnēji mēs tēmējām uz Somiju, taču man radās šaubas par to, vai distances starp kempingiem nebūs pārāk lielas, plus vēl Somijas odus barot negribējās, tā nu nonācām pie varianta - varbūt Olande (Ālandu salas)? Bijām šajās salās bijuši uz pāris dienām pagājušogad, bet toreiz vispār bez jebkāda transporta, apvidus mums iepatikās, bet vēl nebija sevišķi iepazīts. Noskaidrojām, ka salās ir vairāki kempingi un attālumi starp tiem paceļami arī Esterei (pieņemot, ka virs 40 kilometriem dienā viņa nebrauks).

Sarežģījumus radīja jautājums par nokļūšanu salās. Pagājušogad tur nonācām no Turku, bet šoreiz doma bija mašīnu izmantot tik maz, cik vien iespējams. Pirmais variants bija prāmis no Rīgas uz Stokholmu un no turienes uz Mariehamnu, jo biju palaidis garām faktu, ka Tallink no Rīgas uz Stokholmu vairs nebrauc. Tad kā alternatīva bija no Ventspils ejošais prāmis uz Nīnashamnu Zviedrijā, taču tur būtu vēl 60 kilometri ar riteni līdz Stokholmai bez skaidrības, kā tur ar satiksmi un veloceliņiem, plus vēl pašas Stokholmas satiksme līdz ostai - vai Estere būs tam gatava? Un tad, labi ja pāris nedēļas pirms izbraukšanas datuma, nāca atklāsme - nevajag mums nekādu Stokholmu, Tallink ir arī prāmis no Tallinas uz Mariehamnu, kas nozīmē - mazāk laika uz prāmja (aptuveni 10 stundas vienā virzienā), un tikai viens prāmis, nevis divi. Protams, atlika tāds sīkums kā aizbraukt ar auto līdz Tallinai, bet tas jau patiešām nav grūtākais uzdevums.

Viena nianse ar prāmi Tallina - Mariehamna - Tallina gan ir, proti, tā izbraukšanas un pienākšanas laiki. Kā var nojaust, speciāls prāmis no Igaunijas uz Olandi nav nepieciešams, vismaz ne tāds, kas kursētu katru dienu, līdz ar to reāli Olandē piestāj prāmis, kas kursē starp Tallinu un Stokholmu. Kas, savukārt, nozīmē, ka tā laiki ir pakārtoti gala pieturām un nevis punktam pa vidu. Proti, no punkta A tas izbrauc vakarpusē, galā ir priekšpusdienā, bet Mariehamnā, kas atrodas aptuveni trešdaļu ceļā no Stokholmas un divas trešdaļas no Tallinas, prāmis piestāj visai neērtos laikos. Konkrētāk, no Tallinas Mariehamnā tas ierodas nedaudz pirms pieciem no rīta, bet no Stokholmas - vienos naktī. Cilvēkiem, kas nakti uz prāmja pavada ballējoties, ļoti labs laiks, bet tādiem, kas brauc ar bērniem - ne tik ļoti. Taču citu šādu prāmju šajā maršrutā nav, tad nu arī mums nekas cits neatlika kā vien samierināties ar to, ka būs kaut kā jāmenedžē šis jautājums.

Man raksturīgā manierē visu tālāko atlikām uz pēdējo brīdi, tai skaitā - velosipēdu komplektāciju. Labi, vismaz Esterei jaunu riteni iegādājāmies dažas nedēļas pirms izbraukšanas, jo veco viņa ir pāraugusi, taču ar mūsu pašu riteņiem diži nesteidzāmies. Beidzot atgādāju no biroja savu MTB, kas tur ar tukšu riepu bija nodzīvojis gadu, uzliku jaunu kameru (vecā nebija glābjama, jo beigts ventilis), notestēju, ka ritenis ir kārtībā, un dienā pirms izbraukšanas sāku meklēt, kur gan mums glabājas velo bagāžnieki. Un te bija pāris pārsteigumu. Pirmkārt, Marinas ritenim tādu vispār nebijām nopirkuši. Otrkārt, velo bagāžnieks aizmugurē un velo piekabe sevišķi labi kopā neiet, līdz ar to pareizāk būtu - viens vilks piekabi ar Jurģi, otrs vedīs četras velo somas. Taču arī tas izrādījās sarežģīti, jo MTB nav paredzēts stiprināt bagāžnieku priekšā, tur nav caurumu un skrūvju. Domājām šā, domājām tā, līdz secinājām - braukšu ar pilsētas riteni, kuram gan ne tikai var uzlikt priekšējo bagāžnieku, bet arī man tāds ir iegādāts. Nākamais solis - neatradu, kur ir mana pilsētas riteņa aizmugurējais bagāžnieks (bērnu sēdeklīša dēļ tas sen noņemts). Ok, var uzlikt no Marinas pilsētas riteņa, varbūt mazliet tizli izskatīsies, bet vismaz principā ir. Tikai ritenim viena no bagāžnieka stiprināšanas vietā paredzētajām skrūvēm ir ieķīlējusies un nav izkustināma. Bet tur ir mazliet augstāk vēl caurumi, stiprinās tad pie tiem. Arī ar priekšas bagāžnieku, kurš nekad nebija izmantots, bija jautrība - tam, savukārt, neatradu oriģinālo stiprinājumu, tad nu kopā ar tēti sameistarojām kaut kādu erzacu ar metāla plāksnīti uz savilcējiem. Cerams, ka tas viss kaut kā turēsies. Lai nu kā - paķers līdzi vēl čupiņu savilcēju, ar tiem parasti visu var atrisināt. Tu teiksi - nenopietna pieeja? Es tev piekritīšu. Bet reizēm tā ir vieglāk dzīvot.

Ālandu salās mums bija paredzētas 8 dienas, pirms tam - diena Pērnavā, pēc tam divu dienu laikā atgriešanās Rīgā. Nekādu detalizētāku plānu par to, kur un kā mēs brauksim ar riteņiem, mums nebija. Nezinājām droši ne to, kā būs ar veloceliņiem, kā būs ar Esteres izturību, kā būs ar laikapstākļiem un tā tālāk. Ja tev nav grandiozu plānu, nav arī iespējas grandiozi aplauzties. Paļāvāmies uz to, ka improvizēsim un rīkosimies atbilstoši situācijai.


Ko ņēmām līdzi? Vienu divarpusvietīgo telti, kurā ne gluži optimāli, bet varam četratā sagulēt. Trīs piepūšamos paklājiņus (ceturtajam nav vietas teltī), četrus guļammaisus, trīs spilvenus (tie brauca ar Jurģi piekabē, līdz ar to sevišķi netraucēja no vietas viedokļa), drēbes četrām dienām (ar domu, ka varēs kaut ko izmazgāt kempingos), minimālo virtuves komplektu (bez plītiņas un balona, jo nakšņot bija paredzēts kempingos un tajos normālos apstākļos ir jābūt pieejamai plītij), kaut kādu minimālu zāļu komplektu, šo to velo remontam, un tas principā arī viss. Atstājām kaut kādu vietu somās pārtikai. Ko tas nozīmēja no somu daudzuma viedokļa? Tātad, man uz riteņa bija četras velosomas, pa vidu uz aizmugurējā bagāžnieka ūdensdrošs laivas maiss, kurā dzīvoja telts un divi piepūšamie paklājiņi (lai nepārpildītu ar tiem somas), abiem mums ar Marinu mazās mugursomas, kā arī vēl šādi tādi sīkumi piekabas aizmugurējā kabatā. Izklausās daudz, bet patiesībā nemaz ne tik traki.

Katram gadījumam iepriekšējā dienā veicu nelielu testa braucienu ar gandrīz pilnu ekipējumu, lai saprastu, kā ritenis sadzīvo ar daudzajām somām un kā ar to visu sadzīvoju es. Pirmajā brīdī šķita - stūre ir pārāk smaga, to nav iespējams savaldīt, taču jau desmit minūtes vēlāk par šo biju pilnībā piemirsis un mierīgi dragāju pēc kārtējā Ikdienas golfa punkta. Visam vajadzētu saiet.


Vai pareidzāk - gandrīz saiet, jo bija vēl viens jautājums, ko bijām atlikuši uz pēdējo brīdi un kas izrādījās sarežģītāks, nekā biju domājis. Proti, Baiba mums aizdeva trešo velo turētāju, jo pašiem mums ir tikai divi, no tiem laikiem, kad bērni vēl nebija dienaskārtībā. Gribēju to likt uz auto, kad sapratu - a stiprinājumu ta nav! Proti, Baibai ir tas pats Thule veloturētāja modelis kā mums, taču glaunāks bagāžnieks, kuram nav nepieciešamas papildu stiprinājumu ķepiņas, kamēr uz mūsu bagāžnieka tādu uzlikt nevar. Drudžaini meklēju, kur vēl varētu aizlienēt kādu veloturētāju, un te lielum lielais Paldies manam vārda brālim Raimondam B. no blakus kvartāla, kurš bija atsaucīgs un aizdeva savu Barracuda turētāju, kurš gan ar mūsu bagāžnieku bija gatavs sadarboties.

Un tā nu pirmdienas rītā, vai drīzāk jau pusdienlaikā, startējām no Rīgas virzienā uz Pērnavu ar auto ar trim riteņiem uz jumta un vienu velopiekabi aizmugurē. Kas no tā visa sanāks, mums tobrīd absolūti vēl nebija skaidrs, bet čujs, ņuhs un poņa teica priekšā: gan jau saies!