Kazhes pierakstu burtnīca

Pērnavā mums pēdējos gados sanācis viesoties itin bieži. 2021. gadā tur palikām divas naktis, pērn bijām bez nakšņošanas, bet tāpat šo to izstaigājām, taču šoreiz nāca klāt pāris inovāciju. Pirmkārt, nakšņošana Pērnavā teltī. Otrkārt, braukāšana pa Pērnavu ar riteni. Kas attiecas uz pirmo, Marina bija uzgājusi kempingu gandrīz pašā pilsētas centrā, faktiski - privātmājas pagalmā. Piestājām ielas malā, gāju noskaidrot situāciju, ieraudzīju plāksnīti ar tekstu: "Ja neviena nav uz vietas, droši celiet telti, samaksāsiet, kad atnākšu." Tā arī darījām. Mazliet īpatnēja izrādījās situācija ar auto stāvvietu - ielas malā tas bija bezdievīgi dārgs, pašam kempingam arī stāvvietas nebija, bet turpat aiz sētas (mazāk kā metru augstas) pļaviņā gan bija komerciāla stāvvieta, ar kempingu nesaistīta. Mūsu ģimenes lielākā drāma bija tāda, ka šī sēta bija tieši tādā augstumā, ka es tai varēju pārkāpt pāri (kempinga saimniece teica, ka tā darīt ir pieļaujams), bet Jurģis visu laiku gribēja tikt cilāts pāri šurpu un turpu, ko, savukārt, mums nebija sevišķas motivācijas darīt. Uzslējām telti, piepūtām paklājiņus un bijām gatavi tālākām aktivitātēm, proti, galvenokārt - aiziet pusdienās.


Kā jau tas pieklājas tūristiskā pilsētā kā Pērnava, variantu, kur paēst, tur ir čupām. Taču situācijā, kad tu dodies ēst ar diviem ne pārāk liela izmēra palaidņiem, kritērijs "zināma vieta" ir gana nozīmīgs un aizrauties ar eksperimentiem vēlmes nav. Tālab gājām vien uz sen zināmo Steffani picēriju (kura turklāt atradās vien divu kvartālu attālumā). Mūsu pasūtītās biezās picas gan nemaz nav līdzīgas biezās pamatnes Neapoles tipa picām, bet tāpat garšīgas un tīkamas ne tikai mums, bet arī bērniem. Tiesa, reāli no trim picām mēs apēdām tikai mazliet vairāk kā divas, bet pārējais palika nākamās dienas brokastīm, kas ar nav slikti. Kad bijām paēduši, Marina ar bērniem devās pastaigā pa Pērnavu (kā jau to varētu gaidīt - primāri pa rotaļu laukumiņiem), bet es ķēros pie Ikdienas golfa.

Vispār, kas attiecas uz Golfu šajā ceļojumā, zināmas bažas bija, ka ar tā izpildi varētu neklāties gludi - tomēr daudz bija paredzēts uzturēties ūdeņu tuvumā (bez personīgā transporta līdzekļa, ar ko braukt jūrā), taču Pērnavā vismaz bija nomierinošs apstāklis, ka tur vēl darbojas Jāņasētas laipni nodrošinātais "vai te ir ūdens?" API, līdz ar to vismaz abiem galiem ūdenī būt nevajadzētu. Teorētiski. Pirmo punktu man gan iedeva patālu, otrpus upei (nekad to, šķiet, nebiju piefiksējis, bet arī upes vārds ir Pērnava), bet vismaz viegli pieejamu, ceļa malā. Braucu uz to, bez skaidriem plāniem, cik ilgi šo izklaidi turpināšu (reāli jau droši vien - kamēr neiedos kaut ko izteikti nepaceļamu). Šim pasākumam turpinoties, pamazām Golfs kļuva interesantāks un mani nogādāja mazāk ierastās vietās Pērnavā un tās tuvākajā apkārtnē. Piemēram, vērienīgā būvlaukumā (iet iekšā formāla aizlieguma nebija, tāpēc viss kārtībā). Blakus lidlaukam. Pie autosacīkšu trases (kur nesen gāja bojā latviešu motobraucējs). Kravas ostas teritorijā. Ar šo punktu izaicinājums beidzās, jo zīme vēstīja, ka iebraukšanai tajā nepieciešama atļauja, kuras man nebija. Sevišķi gan to nepārdzīvoju - tāpat biju savācis gandrīz septiņus punktus, un uz brīdi, kad atgriezos kempingā, veiktā distance bija ap 25 kilometriem. Uzskatu, ka, pateicoties Golfam, sekmīgi iepazinu Pērnavu no cita leņķa, kas man, protams, patīk. Starp citu, arī ostas apkārtne bija saistoša - paviesojos palienes pļavās (tās nebija daļa no Golfa) un izbraukāju simpātisku Pērnavas apkaimi ostas tuvumā, par tādas eksistenci, protams, pat nojautis nebiju.

Tad kārta golfot pienāca Marinai, bet man - pārņemt rotaļu laukumā atrodamos bērnus. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka Marinai ar Golfu galīgi nesekmējās kā man - viņai pirmais punkts kļuva arī par pēdējo, jo otrajam bija izvēle starp purvu un to pašu slēgto ostas teritoriju. Tikām es jauniešus pārliecināju, ka strauji virsū nākošais vakars ir pietiekams arguments doties prom no rotaļu laukuma, kārtējo reizi apskatīt zālāja tipa ziloņus (atšķirībā no pagājušā gada, šoreiz man izdevās pārliecināt Jurģi, ka palekties un iekārties ilknī nav nepieciešams), un atļaut šiem pasēdēt uz dažādiem ziloņiem ielu malās. Ar tādiem Pērnava pēdējā laikā šķiet pārpludināta, un bērniem nav lielāka prieka kā uzrāpties ziloņa mugurā (un uz katra no tiem, protams, nepieciešams arī nobildēties). Vēl bērni (arī, kā to no viņiem varētu sagaidīt) pieprasīja saldējumu, taču kartē iezīmētais veikals izrādījās dabā neeksistējošs, tomēr kaut kādu variantu beigās atradām. Kamēr sēdējām uz soliņa un ēdām saldējumus, atbrauca arī Marina (labi, ka biju bijis tālredzīgs un paņēmis saldējumu arī viņai), un tad uz telti varējām doties visi kopā.



Tā kā nākamais plāna punkts bija nakts un gulēšana, šis būtu īstais brīdis pastāstīt, kādi mums bija gulēšanas apstākļi. Kopumā es teiktu - diezgan šauri, un vēl vienu šādu ceļojumu ar astoņām naktīm tieši šādos apstākļos es laikam izvēlētos tomēr neveikt. Nepieciešamības gadījumā četratā sagulēt šajā teltī var, bet gadījumā, ja viens no šīs četrotnes ir Jurģis, kura gulēšanas virziens mēdz regulāri mainīties un no kura allaž jābūt gatavam saņemt kādu spērienu ar kāju, mierīgākas sajūtas noteikti ir plašākos apartamentos. Ne velti ceļojuma otrajā pusē pārgājām uz variantu, ka es savas kājas liku pretējā virzienā tam, kā gulēja pārējie, šādā veidā padarot manu vietu (protams, vienā no telts sāniem) vismaz nedaudz plašāku. Pērnavā gan vairāk problēmas radīja kas cits - no rīta telts bija neizprotami mitra, par spīti tam, ka nekādi nokrišņi nebija bijuši. Kas tieši kļuva par iemeslu tam, ka kondensāts veidojās itin visur un slapji bija arī mūsu paklājiņi, līdz galam tā arī nesapratām. Turpmākās naktīs gadījās, ka pamatīgi lija, bet tāpat no rīta telts bija sausāka nekā pēc šīs bezlietus nakts. Labi vēl, ka no rīta kārtīgi spīdēja saule un varējām telti pieklājīgi apžāvēt.

Tāpat no rīta, protams, mums vajadzēja izpildīt Golfu, lai par šo jautājumu nebūtu jādomā vēlāk Tallinā. Man gan viss bija gaužām vienkārši - devos rīta skrējienā. Neko interesants gan tā piedāvājums nebija - atkal nokļuvu otrā pusē upei, skrēju pa promenādi un tad - ceļu netālu no tās, bet vismaz nebija daudz jādomā. Turklāt maršruta turpinājums padevās lietderīgs - otro punktu man iedeva ielā, pa kuru es tāpat biju plānojis skrējienu atpakaļ kempinga virzienā, un arī trešo diezgan izteikti pa ceļam. Vairāk gan man kapacitātes nebūtu pieticis, bet arī ar šiem trim punktiem šķita gana. Lai padarītu maršrutu skaistāku, pāris vietās izvēlējos neoptimālas ielas, tālab lai izveidotos loģiskāks aplis. Tobrīd domāju, ka šis būs viens no daudziem skrējieniem šī atvaļinājuma ietvaros, bet vairāku iemeslu dēļ šādai iecerei nebija lemts piepildīties.



Ieēdām brokastis (vakardienas picu), savācām telti un pārējo iedzīvi, un atkal jau Marina varēja doties pildīt Golfu, bet es ar bērniem - uz laukumiņu, to pašu, kur iepriekšējā dienā Marina bija bērnus nodevusi manā gādībā. Atkārtojās process ar ziloņiem, bērnu spēlēšanos laukumiņā, mēģinājumiem mani pārliecināt par saldējuma nepieciešamību (šoreiz nesekmīgi), un Marinai atkal atkārtojās tas, ka Golfs beidzās pēc pirmā punkta. Atpakaļ uz kempingu, ritenis uz jumta, un - aidā uz Tallinu!

Laika mums bija daudz - divas stundas braukšanas, bet piecas stundas līdz prāmim. Normāli es droši vien nebūtu centies būt tik savlaicīgs, bet te bija ne līdz galam skaidri jautājumi par to, kā tas būs - braukt uz prāmja ar riteņiem, kas iepriekš nebija darīts. Labi, ka stāvvietas jautājumā bijām pakonsultējušies pie vietējā iedzīvotāja Vimbas, kas mums norādīja lielisku stāvvietu par eiro dienā pavisam netālu no ostas, līdz ar to par šo jautājumu nebija jādomā.


Pirmo reizi uzkrāvām uz riteņiem nu jau pavisam pilnās somas, mašīnā atstājot vien velo turētājus un atceļam paredzētās drēbes, un uzreiz devāmies noskaidrot situāciju prāmja jautājumā. Ko mēs tur noskaidrojām - ka vēl bija pārāk daudz laika līdz mūsu prāmim, un vēl notika iekāpšana iepriekšējā prāmī uz Helsinkiem. Tālab, sekojot bērnu vēlmēm, devāmies turpat pa promenādi meklēt kādu rotaļu laukumu, ko arī sekmīgi izdarījām. Blakus rotaļu laukumam bija arī kebabu busiņš, kurā izlēmu paķert kaut ko ēdamu, lai uz prāmja mēs neierastos pārāk badīgi. Tiesa, ēst kebabus Marina uzreiz nebija gatava, tā vietā devāmies atkal uz ostu, kur jau bija sācies check-in mūsu prāmim. Kā izrādījās, jābrauc mums bija kopā ar mašīnām, bet bija viena josla, kuras marķējumā parādījās arī velosipēda ikona. Ar iečekošanos nekādi sevišķi sarežģījumi neradās, un jau visai drīz stāvējām ridā uz prāmi, kur nebijām vienīgie riteņbraucēji ar bērniem, taču noteikti vienīgie kebabu ēdāji rindā. Tad visai drīz mūs jau ielaida pašā prāmī, pieķēdējām tur pie staba velosipēdus (tā mums teica darīt, un šim nolūkam Marina pat bija savlaicīgi iegādājusies pāris jaunus saslēgus), un varējām doties meklēt savu kajīti.





Bērniem šis bija pirmais izbrauciens ar prāmi ar nakšņošanu, līdz ar to pirmais jautājums, kas viņus nodarbināja, bija - kur ir gultas? Nomierinājām viņus, ka gultas ir, par to var nesatraukties, un tad jau viņi gribēja doties uz rotaļu laukumu (jo ko gan citu viņi uz prāmja varētu vēlēties?). Šajā reizē viņiem pat īpaši paveicās - uz šī prāmja bija veselas divas rotaļu istabas. Sevišķi ilga dzīvošanās gan tajās mums nenotika, un arī kopumā ar vakara dzīvi uz prāmja neaizrāvāmies, jo zinājām, ka mums būs jāceļas bezdievīgi agri - desmit minūtes pāri četriem. Līdz ar to jau astoņos visi bijām gultās un, cik negaidīti tas lai arī nebūtu man pašam, kas izslavēts kā slikts gulētājs, patiešām ātri aizmigām. Līdz ar to tajos četros bijām ja ne gluži ideāli izgulējušies, tad vismaz tādas sajūtas, ka esam pamodināti nakts vidū, nebija, un tas bija iepriecinoši. Palīdzēja arī tas, ka ārā jau bija gaišs. Pēc brīža bija arī klauvējiens pie durvīm, lai pārliecinātos, ka esam pamodušies (tā vien šķiet, ka Tallink nevēlējās, lai mēs aizbraucam uz Stokholmu). Ātri savācām savas mantiņas un devāmies uz izeju. Pozitīvais tādam nakts prāmim - lai arī ceļā aizvadītas vairāk kā 10 stundas, sajūtu līmenī to pat īsti neesi piefiksējis, jo lielākā daļa laika nogulēta.

Precīzi pēc grafika četros un piecdesmit minūtēs izripojām ārā no prāmja, un mūsu īstais ceļojums varēja sākties.