Baigo variantu jau te nebija - vajadzēja kaut kur braukt ar riteņiem, līdz ar to bija skaidrs, ka prātīgākais būtu šajā dienā sasniegt kādu kempingu prom no Mariehamnas. Kursu uzņēmām uz Rietumiem, virzienā uz Eckerö, miestu, kurā dzīvo mazāk kā 1000 cilvēku, bet kura vārdam cilvēkiem no Baltijas vajadzētu būt labi zināmam, jo Eckerö Lines ir viena no prāmju kompānijām, kas nodrošina satiksmi starp Tallinu un Helsinkiem. Un, lai būtu mulsinošāk, ir arī kompānijā Eckerö Linjen, kurai arī ir prāmji un tie kursē starp Eckerö Olandē un Grisslehamn Zviedrijā. Bet te es mazliet aizsteidzos riteņiem pa priekšu, jo vēl jau mēs esam Mariehamnā.
Mariehamna kā vienīgā pilsēta Olandē neapšaubāmi ir šo salu sabiedriskās dzīves centrs, tomēr trešdienā piecos no rīta tajā nav ne miņas no dzīvības. Arī no prāmja ārā izkāpušie cilvēki šo dzīvību neievieš - izņemot trīs riteņbraucēju grupiņas, ārā devās ne vairāk kā dažas automašīnas, katram izklīstot savā virzienā, varējām baudīt agro rītu absolūtā vientulībā. Ceļš uz Rietumiem no Mariehamnas mūs daļēji izveda cauri izmirušajam pilsētas centram, un tad jau mēs bijām uz šosejas (vai tā, ko varētu saukt par šoseju, sekojot principam, ka tas ir maģistrālais autoceļš starp vienīgo pilsētu un visai minimāli apdzīvotu miestu, kurā gan piestāj lieli prāmji). Nekādu grandiozo braukšanas tempu mēs, protams, neuzņēmām, Estere komfortabli var braukt ar apmēram 10-12 kilometriem stundā, no kalna varbūt drusku ātrāk, bet viņa ir diezgan piesardzīga un bez bremžu lietošanas parasti lejup nedodas. Atšķirībā no manis ar manām daudzajām somām, kas nodrošina izcilu inerci un nobraucienus dara ļoti patīkamus.
Kādu stundu braukuši, bijām gatavi ieturēt vieglas brokastis (nelielu daudzumu produktu Igaunijā bijām iepirkuši, tā lai vismaz pirmo dienu vajadzības gadījumā varētu izdzīvot ar tām rezervēm, kas mums bija), saulīte patīkami sildīja, bet galīgi nebija karsts. Braukt bija ļoti patīkami - kā izrādījās, visā ceļā no Mariehamnas līdz Eckerö ir veloceliņš, kas, braucot kopā ar bērnu, ir nomierinošs faktors. Vienlaikus, kā secinājām turpmākajās dienās, Olandē arī pa ceļa malu var braukt itin mierīgi, jo autovadītāji lielākoties nav sevišķi steidzīgi, tevi apsteidz ar teju maksimāli ievērotu intervālu un samazinātu braukšanas ātrumu. Pamazām radās sajūta, ka mums tik labi braucas, ka Marinas sākotnēji noskatītais kempings netālu no vietas ar nosaukumu Hammarland būs mums par tuvu. Iepriekš bijām noskaņojušies, ka optimālā dienas distance Esterei varētu būt līdz 30 kilometriem, taču, ja tu startē piecos no rīta, šāda kilometrāža ir sasniedzama tik agri, ka kempingā neviens tevi vēl redzēt negribēs. Tiesa, tuvojoties divdesmit kilometru atzīmei, Esteres iekšējās baterijas vairs nebija tik pilnas, līdz ar to atkal sākām domāt, ka varbūt tomēr sākotnējais plāns būs pareizāks. Un te mums talkā nāca Ikdienas golfs. Proti, es biju izlēmis, ka golfa punktus šajā ceļojumā centīšos laist iespējami no riska brīvās vietās, maksimāli tālu no jūras, un viens šāds punkts iekrita vietā, kur šķita loģiski uztaisīt pieturvietu. Šī vieta bija pie vietējā kultūras nama (vai kaut kā tamlīdzīga), kura priekšā bija uzstādīts Olandei tradicionālais Vasaras saulgriežu stabs ar visādiem rotājumiem. Palaidu punktu, un izlēmu, ka braukšu pēc tā viens, kamēr Marina un Estere atpūtīsies. Jurģis varbūt arī, bet tā kā viņam visi pārbraucieni jau patiesībā bija atpūta, tad uz viņu šis attiecās mazākā mērā. Lai nebūtu jākrāmē nost visas somas (un vienlaikus - nevajadzētu tās bezjēgā vadāt šurpu-turpu), atkabinājām piekabi no Marinas riteņa, un braucu ar to (ar Marinas riteni, protams, nevis piekabi).
Golfa punkts nebija sevišķi tālu, bet tas nebija arī pārmērīgi vienkāršs - gluži uz ceļa tas nebija, un patiesībā arī taka, kas veda salīdzinoši tuvu tam, bija tāda, ka man nebija uzreiz skaidrs - vai tā būs publiska vai vedīs cauri privātmājas pagalmam (vismaz kartē tā bija ļoti šaubīgi iezīmēta). Izrādījās tomēr, ka ar riteni var tikt pārsimts metru attālumā no punkta, bet tad gan būs jāiet. Izpildījos es ne gluži optimāli - tiku pāri grāvim, tad gāju gar tā malu līdz mežiņa malai, tur sapratu, ka man tālāk būtu jābrien pa apstādītu lauku, kā arī secināju, ka esmu aizgājis ne gluži optimālā virzienā, tad atgriezos atpakaļ sākuma punktā un piekoriģējis savu izpratni par to, kas atrodas kurā debespusē, aizgāju līdz punktam pa taku, kas veda pāri pļavai un nekāda labība man nebija jāizbradā. Te gandrīz būtu nostrādājis slēpņošanas dienu princips - līdz punkta caur brikšņiem pa azimutu, atpakaļ civilizēti pa taku, taču savlaicīgi koriģētu plānu rezultātā beigās arī līdz punktam tiku pieklājīgā veidā. Riteni uz šo laiku biju atstājis pieķēdētu pie zīmes "Nemēslot", savācu to un atgriezos pie ģimenes, kura pa to laiku bija atpūtusies, un Estere atkal bija gatava braukt līdz Eckerö kempingam.
Gandrīz uzreiz pēc brauciena atsākšanas es uz brīdi atkal visus pametu, šoreiz gan jau ar pats savu riteni, lai dabūtu arī otro punktu Golfa Jūlija trakuma ieskaitē, bet tad gan golfēšanai metu mieru, un mēs lēnām, bet neatlaidīgi turpinājām kursu uz Rietumiem. Lielākais solījums, ko Estere bija saņēmusi - netālu no kempinga būs kafejnīca, un tur mēs ēdīsim vēlās brokastis. Kad beidzot šo kafejnīcu sasniedzām, vismaz mani mazliet pārņēma vilšanās, bet centos to pārmērīgi neizrādīt. Tāda paguruša paskata ceļmalas "Diner" amerikāņu gaumē, kur var ieēst ne pārāk seksīga paskata sviestmaizes un zem plēves turētas līdzīgas noskaņas kūciņas. Iekšpusē jau bija pulciņš vīru, kuri varētu būt kravas auto šoferi vai zvejnieki - galīgi ne tā hipsterīgākā vieta pasaulē. Interjers - maksimāli retro amerikānisks, bet bija viens nozīmīgs glābjošs elements - ārpusē pie stikla plakāts Ukrainas karoga krāsās un maģiskie burti PTN HLO, kas vismaz rada pārliecību, ka esi nonācis pareizajā pasaules pusē. Un patiesībā jau pagurušiem ceļiniekiem (īpaši - pagurušajai Esterei) neko vairāk jau arī nevajadzēja, savu kūciņu un sulu viņa dabūja, varējām apskatīties uz aiz stikla novietotajiem piecdesmito - sešdesmito gadu amerikāņu autobūves paraugu modelīšiem un, par pārsteigumu mums - turpat ēkas iekšpusē bija novietoti arī vairāki gluži īsti tā perioda spēkrati, ne velti iekšpusē bija reklāma gaidāmām sacīkstēm - kaut kas "Rebel Without a Cause" gaumē. Un tad jau iestāde uzreiz arī manās acīs ievāca vairākus pluspunktus.
Mēs nekur nesteidzāmies, un potenciāli tur būtu varējuši sēdēt ilgāk, taču kādā brīdī Jurģa jaunskungs sāka skandalēt un tā rezultātā mums neizdevās no kafejnīcas aiziet ar cieņu. Bet varbūt arī labi, ka tā - bijām jau pietiekami atpūtušies atbilstoši manai izpratnei. Līdz mūsu gala mērķim Eckerö bija atlicis pavisam nedaudz, varbūt kādi pāris kilometri, līdz ar to nu jau brauciens bija gandrīz bez satraukuma par to, vai visi izturēs. Izturēja. Kopā tur sanāca 37 kilometri, kas Esterei bija līdzšinējais dienas rekords. Iespējams, ka pieaugušam cilvēkam tas izskatās pēc "liela muiža", bet es skaidri atceros, cik lepns un gandarīts biju, kad pats vairāk vai mazāk vienā piegājienā biju šādu distanci veicis, un man tolaik bija četrpadsmit gadu, proti, divreiz vairāk kā Esterei tagad. Visu cieņu meitenei!
Te būtu vietā jautājums: un kā Jurģim gāja piekabē? Vai viņš nesūdzējās par to, ka iesprostots un par to, ka garlaicīgi? Atbilde - sūdzējās Jurģis brīžos, kad mēs apstājāmies, pavēstot, ka jābrauc tālāk. Patiesībā viņš izrādījās pārsteidzoši pacietīgs kā pasažieris. Jā, reizēm gadījās, ka viņš piekabē iemiga un līdz ar to viņam atsevišķi brauciena posmi pagāja īpaši viegli, bet arī neguļošā veidā šķita, ka viņam šāda veida brauciens ir gana interesants. Vienu vai divas reizes pēdējās dienās viņš izdīca telefonu, bet pareizāk noteikti būtu bijis viņam to nedot, jo arī bez tā viņš turējās tīri labi (vienīgā reize, kad bija pelnītas atlaides, bija pēdējais vakars, kad mums vajadzēja izturēt līdz prāmim vienos naktī). Līdz ar to kopējais secinājums - ceļojums ar pasažieri piekabē ir itin paceļams pasākums. Iespējams, nākamreiz vajadzētu darīt tā, ka piekabi vedu es, bet tur būtu jāsaprot, kā sakrāmēt pārējās somas, lai Marina arī nav pārslogota, bet par to varēs domāt nākamgad (un, pazīstot mūs, ne sevišķi ilgi pirms faktiskā ceļojuma sākuma).
Kā jau teikts, kempings bija gandrīz sasniegts. Neko daudz par to iepriekš nebijām uzzinājuši - faktiski tikai to, ka tāds kempings pastāv un ka tajā var palikt ar teltīm. Izrādījās - normāls, diezgan plašs kempings ar adekvātas kvalitātes tualeti un virtuvi. Ar nekādu sēdēšanu kempingā gan neaizrāvos - salikām telti, uzpūtu paklājiņus, uzēdām pusdienu makaronus un devos izbraucienā ar riteni. Golfs man gan jau bija izpildīts, bet interesanti taču ir arī tāpat vien pabraukāties pa apkārtni. Turklāt, kas nav mazsvarīgi, šajā brīdī mans ritenis burtiski lidoja, atbrīvojies no visām daudzajām somām. Nekādu super sakarīgu plānu, kurp braukt, man nebija. Parasti man patīk apmeklēt kaut kādus izteiksmīgus punktus kartē, līdz ar to izvēlējos doties virzienā uz Dievidrietumiem, kur ceļš veda uz dažām papildu salām: Främstön, Mellanön un Västerön. Labi, patiesībā pirmā, šķiet, ir pussala, un trešā, iespējams, arī, bet tas nav tik svarīgi - vismaz ģeogrāfiski šis virziens izskatījās interesants, plus vēl liela daļa ceļa, pa kuru braucu, bija pa granti, turklāt nevis tādu granti kā Latvijā, bet pa tādu raupju, sarkanu. Super ātri pa tādu nebraucās, bet pietiekami jautri. Un vēl tālākajā punktā (vai kaut kur tā apkaimē) izmantoju iespēju nopeldēties. Laiks bija silts un saulains, ūdens arī diezgan patīkams. Atceļā izlēmu kaut ko apskatīt pašā Eckerö, noskatīju, ka tur kartē iezīmēta bāka, braucu uz to. Ceļā uz bāku satiku Marinu un bērnus, kuri tobrīd nāca no bākas. Vienojāmies, ka uz bāku aizdošos viens, bet ar viņiem tikšos pie Zvejas un medību muzeja.
Līdz bākai gan bija jāiet ar kājām, jo tā atrodas akmeņos, un tā noteikti nav Olandes ievērojamākā bāka - pavisam maza, bet toties mīlīga. Tad devos līdz muzejam, un visi kopā to apmeklēju. Nav tā, ka zveja un medības man būtu tuvas un sevišķi simpatizējošas tēmas, bet šim reģionam tās tomēr ir ļoti tradicionālas nodarbes, un muzejs jau vairāk ir veltīts vēsturei, nevis industriālajai zvejai. Bērniem tur bija uzdevums meklēt fotogrāfijām atbilstošus dzīvnieku dibenus, tāpat bija ekspozīcija par kakām un vēl arī iespēja iejusties zivju pārdevēja ādā, līdz ar to jaunieši muzejā lieliski pavadīja laiku. Mēs tikām izmantojām iespēju apgādāties ar dažām pastkartēm un markām, lai varētu izpildīt vienu no ceļojumu svētākajiem pienākumiem - darbināt gan vietējo, gan Latvijas pasta sistēmu.
No muzeja atgriezāmies kempingā, un tad jau Marinai bija kārta izbraucienam ar riteni. Līdz Golfa punktam viņa gan netika, jo tas izrādījās esam acīmredzami privātā teritorijā. Es tikām ar bērniem slaistījos teltī cerībā, ka viņiem izdosies iemigt, tomēr nekādus rezultātus šāda slaistīšanās nedeva. Kad Marina atgriezās, es devos vēl vienā izbraucienā ar riteni - papildināt mūsu produktu krājumus, tai skaitā - nopirkt kādu alu. Tiesa, nebija tā, ka tuvākais veikals būtu tepat blakus - vienā virzienā tie bija 13 kilometri, taču man, protams, bija arī viltīgais papildu plāns. Proti, veikals atradās netālu no vietas, kur man bija Golfa punkts, un vai tad nu es būtu tas cilvēks, kas palaidīs garām iespēju tikt pie vēl viena papildu punkta? Līkums tur bija varbūt divi kilometri ne vairāk, kas gan tas ir? Tā kā tas bija ceļš, pa kuru jau bijām šodien braukuši, nācās secināt, ka drusku pauguriņi tajā ietilpa, un bija zināms, ka lielāko daļu no tā mums arī nākamajā dienā nāksies mērot, jo Eckerö atrodas strupceļā, no kura nekur diži laukā tu netiksi, ja vien negribi doties ar prāmi uz Zviedriju. Taču, kā lai arī nebūtu, veikalu es sasniedzu, alu nopirku un atpakaļ tiku. Labi gan, ka nebraucu mazliet vēlāk, jo veikals strādāja tikai līdz sešiem, bet es tur ierados piecos un četrdesmit piecās.
Atgriezos kempingā, un mēs devāmies vakariņās. Teorētiski varētu kaut ko pagatavot arī kempingā, bet šķita - to mēs vēl paspēsim pietiekami izbaudīt šī ceļojuma laikā. Patiesībā Eckerö apkārtnē bija pārsteidzoši daudz vietu, kur paēst, bet mēs izvēli izdarījām par labu gastrobāram netālu no jahtu piestātnes, skaistā vietā, labi novērtēta ēstuve. Mīnuss atklājās tad, kad mēs tur ieradāmies un uzzinājām, ka viss ir pilns un varam tikai rezervēt galdiņu un pienākt pēc 45 minūtēm. Tā izdarījām, devāmies nelielā pastaigā, lai atrastu kādu slēpni un sekotu gastrobāra ieteikumam "uzēst kādu našķi, jo ēdienu varētu gadīties pusstundu gaidīt". Par našķi vispirms izvēlējāmies jāņogas, pēc tam mellenes, kuru šajā apkārtnē bija daudz. Līdzās slēpņiem atradām arī ostu, kurā pienāk prāmis no Zviedrijas (mulsinoši redzēt lielus prāmjus piestājam tik niecīga izmēra apdzīvotā vietā kā Eckerö). Astoņos bijām atkal ēstūzī, mūs laipni nogādāja pie galda, pieņēma pasūtījumu. Un ēdienu mēs gaidījām gandrīz pusotru stundu. Vienmēr, kad šāda pieredze mums gadās kopā ar bērniem, pamata emocijas ir: "Sasodīts, vai jūs tiešām nevarējāt nemelot un neteikt, ka ēdiens būs gatavs pusstundas laikā, ja tas ir jāgaida veselu mūžību? Nav tā, ka jums klientu trūktu, suķi sasodītie!" Nu, jā, tātad mēs nogaidījāmies. Nē, neko sliktu negribu teikt par mūsu ēdienu - tako ar tīģergarnelēm un arī Marinas burgeris bija gan skaisti, gan garšīgi, bet nu tik sasodīti ilgi. Un Estere bija cēlusies mazliet pāri četriem un pēc tam braukusi ar riteni. Nē, šo es nekādu nenosaukšu par izcilu pieredzi, lai arī ediens bija garšīgs (un dārgs). Bet, lai vai kā - paēduši mēs bijām, un varējām doties atpakaļ uz kempingu, un tagad gan - maksimāli ātri guļammaisos iekšā un čučēt līdz rītam!