Kazhes pierakstu burtnīca

Savā ikdienas dzīvē Viktors Ozoliņš ir psihologs un psihoterapeits, bet, līdzīgi kā, man šķiet, savi 10% Latvijas iedzīvotāju, kādā brīdī viņš izlēma, ka vajadzētu tā kā uzrakstīt kādu grāmatu. Nē, šo es saku bez pāspīlējuma - aizej tu uz bibliotēku, un vari vien brīnīties par to, cik daudz dažādu nekur nedzirdētu autoru darbi tur ir atrodami. Viktors Ozoliņš, domājams, viņu vidū vēl ir no mazāk eksotiskajiem (tā kā viņa grāmatu izdevusi Zvaigzne ABC, tur būtu jābūt bijušai arī kādai izdevniecības interesei, ka tā ieraudzījusi dienasgaismu), bet realitāte patiešām ir tāda, ka mūsdienās, ja vien tev ir vēlme izdot grāmatu, un gatavība mazdrusciņ investēt šajā pasākumā, grāmatu var izdot jebkurš. Kas, savukārt, ir būtiskākais iemesls, kāpēc Raimonda Kažes stāstu un ceļojumu piezīmju grāmata, es ceru, dienasgaismu nekad neieraudzīs (futbola vēstures grāmatas ir cita lieta, tur es redzu kaut kādu misiju). Bet tas galīgi nav par koku tēmu.

Konkrētās grāmatas darbība galvenokārt risinās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Mellužos, kur viena pusaudze pavada vasaras sākumā pie savas tantes, bet pēc tam - pie ne tik ļoti radniecīgiem cilvēkiem, taču viņa Rīgā ar māti nejūtas labi, bet Jūrmalā jūtas iederīga, te ir viņas divas draudzenes un te viņai rodas jūtas pret pieaugušu vīrieti, kuras, par laimi, nevienā brīdī grāmatas gaitā nepāraug nozieguma sastāvā. Atsevišķi fragmenti risinās mūsdienās, kur šī pati sieviete gatavojas svinēt vienas no divām piesauktajām draudzenēm dzimšanas dienu un tad to patiešām arī svin, bet, manuprāt, mūsdienu ainām sevišķas nozīmes šajā vēstījumā nav, visa sāls ir pagātnē. Un apstāklis, ka autors ir psihoterapeits, man visu laiku ir sajūta - viņš risina savas varones bērnības psiholoģiskās traumas (lai gan nekādā super dramatiska notikuma tajā visā nav), un mēģina noskaidrot - kāpēc viņa ir kļuvusi par tieši tādu cilvēku, kāda viņa tagad ir. Tu man teiksi: kādas muļķības, kā gan autors var mēģināt kaut ko atšķetināt par personāžu, kuru viņš pats ir radījis, bet es tev atbildēšu - un kā vēl var! Proti, vismaz no manis paša pieredzes rakstot, zinu, ka personāži dzīvo paši savu dzīvi un notikumi stāstos attīstas pēc tādas loģikas, kāda tā veidojas, nevis tādas, kādu es to gribētu veidot, un nav brīnums, ka arī šī sieviete, kuras vārds, manuprāt, ir Inese, vismaz daļēji dzīvo no Viktora Ozoliņa patstāvīgu dzīvi, un autors tad mēģina saprast - kāpēc tieši tādu.

Man reizē patīk un nepatīk tas, ka autors nekad nepasaka pārāk daudz - attiecībās starp grāmatas tēliem ir ļoti daudz pustoņu, kur tev šķiet, ka tur vajadzētu būt kaut kam vairāk apakšā - ieskaitot to, cik lielā mērā pusaudzes vecumā galvenā varone jūt fizisku pievilcību attiecībā pret vienu vai abām savām draudzenēm (ar puišiem tur nekas nenotiek, ja neskaita vienu atgadījumu, kur čalis ir piedzēries un meitene viņu atgrūž). Patīk man tas, ka psihoterapeits necenšas ielīst iekšā ar skalpeli, bet nepatīk tas, ka es jūtu to viņa profesionāļa skatienu, kas man liek justies neomolīgi, lai arī es itin nemaz neesmu Inese, kuru viņš varētu preparēt, ja vien sagribētu.

Uzrakstīts šis vēstījums ir gana meistarīgi, un tā septiņdesmito gadu Jūrmalas vasarnieku vide, kurā risinās grāmatas darbība, ir ļoti dzīva un es spēju iztēloties to pa virsu tai Jūrmalai, ko es pats pazīstu no deviņdesmitajiem - divtūkstošajiem, šajā ziņā lasīt ir aizraujoši. Vai es līdz galam saprotu, kāpēc šāda grāmata ir vajadzīga un kāds ir tās pienesums latviešu literatūrā? Nē, manuprāt, nesaprotu vis - sajūtu līmenī vismaz man šķiet, ka bez šī garstāsta latviešu literatūra nebūtu ne bagātāka, ne nabagāka, un tas, savukārt, rada sajūtu, ka arī es būtu tikpat labi izvēlējies lasīt kaut ko citu un ka turpmāk man tomēr vajadzētu būt drusku izvēlīgākam attiecībā uz latviešu literatūru - lasīt tikai tādus darbus, par kuriem ir vismaz kaut kādi argumenti, kas liktu domāt - tur kaut kam ir jābūt.