Kazhes pierakstu burtnīca

Kamēr pirmajā mūsu rītā Olandē vienpadsmitos mēs jau bijām sasnieguši dienas galamērķi, otrajā rītā ap šo laiku mēs tikai nesen bijām izkasījušies no kempinga, līdz ar to neizvelējāmies visu ceļojumu turpināt dīvaino dienas režīmu. Iespējams, šajā jautājumā bija līdzējusi ilgā sēdēšana gastrobārā, kuras rezultātā gulēt aizgājām vēlu un stipri noguruši. Iepriekšējā dienā, pētot kempingā dabūto Olandes karti, bijām izdomājuši tālāko maršrutu (vismaz vienu tā soli uz priekšu) - došanos uz Ziemeļiem, pa ceļam izbraucot ar velo prāmi un sasniedzot kempingu netālu no miesta vārdā Geta. Distance atkal bija gaidāma starp 35 un 40 kilometriem, kas šķita pietiekami saprātīga. Pateicoties manam iepriekšējās dienas veikala apmeklējumam, šādi tādi produkti mūsu rīcībā bija, ieskaitot jogurtu, kas ceļojumos kļūst par daudz plašāka patēriņa preci nekā mājās, tad nu kempingā iestiprinājāmies un tad devāmies ceļā. Te jāpiebilst, ka atšķirībā no pirmās dienas Olandē, kas bija vienmērīgi saulaina, šajā dienā mums sanāca saskarsme arī ar lietu (lielākais bija solīts pa nakti, tāpēc mēs bijām iepriekš rūpīgi salikuši vismas mantas ūdensdrošajās somās un pat piekabi salocījuši un iestūķējuši zem telts, taču beigās slapjums bija itin minimāls un mūsu bažas nepamatotas), bet ne tādā mērā, lai tas mums nopietni traucētu.

Ne tikai laikapstākļu, bet arī ceļa ziņā apstākļi mūs vairs gluži simtprocentīgi šajā dienā nelutināja - kad nogriezāmies nost no tā ceļa, pa kuru bijām iepriekšējā dienā atbraukuši, veloceliņa tālāk vairs nebija. Tiesa, sevišķi stresaina braukšana tālab nekļuva, jo mašīnu bija maz un, kā jau iepriekš izteicos, autovadītāji Olandē ir ļoti pieklājīgi. Tomēr skaidrs, ka braukt pa īpaši ierīkotu veloceliņu ir foršāk, nekā pa ceļa malu. Vēl te mazliet sanāca, ka vienu posmu nācās braukt pa granti, kas manām līdzbraucējām bija jauna pieredze Olandē, bet vienlaikus tā nebija tik dramatiska, kā man iepriekš bija šķitis. Proti, es biju kartē ievērojis, ka ceļš tur vienu posmu būs ļoti līkumots un automātiski pieņēmis, ka tas būs reljefa dēļ, taču praksē tik traki nebija - tas vienkārši bija vietējas nozīmes ceļš, kas gāja starp laukiem. Pauguru gan patiesībā tāpat kļuva arvien vairāk, bet gluži par kalnu ceļu to tomēr nosaukt nevarētu. Viena no pirmajām pieturvietām šajā dienā mums bija kartupeļu veikalā. Kas ir kartupeļu veikals - tu jautāsi. Vairākkārt ceļa malās bijām redzējuši uzrakstus "ny-potatis", no kā arī ar mūsu iztrūkstošajām zviedru (taču ne jau somu?) valodas zināšanām varēja saprast, ka runa ir par jaunajiem kartupeļiem, kurus zemnieki pārdod. Un viens šāds uzraksts aizveda mūs pie būdiņas, kurā varējām kartupeļus iegādāties pašapkalpošanās režīmā: paņem maisiņu ar kartupeļiem, iemet naudu burkā. Sākumā mums bija satraukums, ka precīzas naudas trūkuma dēļ šī transakcija neizdosies, taču tad tu saproti - te taču ir burka ar naudu, atlikumu pats no tās vari paņemt. Ir dzirdēts, ka Covid pirmajā gadā līdzīga pieeja šur tur darbojās arī Latvijā, bet šaubos, ka ilgtermiņā mūsu sabiedrība ir gatava šādam variantam, bet noteikti gribētos šādus laikus piedzīvot. Lēti gan tie kartupeļi nebija - pieci eiro par pusotru kilo jauno kartupeļu, bet mums tos ļoti gribējās, un gluži bankrotā no šāda pirkuma, protams, arī neaizgājām.





Lielākā un ilgākā pieturtvieta šajā dienā mums bija pie kādreizējo Krievijas impērijas Pirmā pasaules kara bateriju drupām (vai, precīzāk - vietā, kur tādas bijušas, gluži par drupām to visu nenosauksi). Lieki teikt, ka šādu apskates objektu mēs ieplānojuši nebijām, bet normāla ceļošanas sastāvdaļa ir: tu ieraugi kaut ko interesantu un dodies to apskatīt. Šajā reizē mēs apskati pat veicām trīs piegājienos: vispirms uz baterijas vietu devos es ar Jurģi (no galvenā ceļa ved simtsgadīgs akmeņu ceļš/taka apmēram 700 metru garumā), pēc tam - Marina ar Esteri, un tad trešajā piegājienā atkal es viens pats. Kāpēc tā? Jo pastaigā ar Jurģi, kurš lielāko ceļa daļu izvēlējās tikt nests uz pleciem, nebija baigās motivācijas izstaigāt visu, bet Marina pēc savas pastaigas ar Esteri teica - ir vērts. Un tiešām bija. Šobrīd, protams, dīvaini iztēloties, ka šī vieta reiz bija stratēģiski pietiekami nozīmīga Pasaules kara laikā, lai te intensīvi kaut ko būvētu, bet... patiesībā man pat tāpat nav simtprocentīgi skaidrs, kālab tieši tur kaut kas tika būvēts (un vai mūsdienu skatu torņa vietā kāds novērošanas tornis bijis arī tolaik). Ne mazāk būtiski bija, ka kamēr vieni gāja apskatīt objektu, otri lasīja mellenes. Iemesla kaut kur sevišķi steigties mums nebija, jo mums bija viens obligātais plāna punkts šajā dienā - izbrauciens ar velo prāmi, kurš kursē tikai divreiz dienā, un sevišķas jēgas ierasties tā piestātnē vairākas stundas pirms prāmja atiešanas laika nebija. Un te pēkšņi mūs pārsteidza Estere.





- "Es ar šādām melleņainām rokām nevarēšu iet uz rotaļu laukumiņu..."
- "Kādu rotaļu laukumiņu?"
- "Uz prāmja."
- "Tas nebūs tāds prāmis. Tur varbūt pat nebūs telpas, kur no lietus noslēpties."
- "Ā..."
Kad mēs sasniedzām to vietu, kur būtu jāierodas prāmim, Esterei vairs nekādu jautājumu nebija. Prāmja piestātne atradās pilnīgā nekurienē, vietā, kas Latvijas apstākļos uzskatītos pēc upmalas, bet Olandē, protams, ir līcītis starp divām salām, ar primitīvu koka platformu, pie kuras var apstāties pāris laivas. Mēs pat nebijām pirmie velosipēdisti, kas tur bija ieradušies, redzējām tur vienu vāciski runājošu vīrieti ar diviem puikām, kurus bijām sastapuši arī iepriekšējā pieturvietā pie baterijām. Noriskēju un palaidu šajā vietā Ikdienas golfu. Piedāvājums izrādījās pārsteidzoši labs - uz šīs pašas salas, sasniedzams pa ceļu, protams, ka aizbraucu to izpildīt. Marina paziņoja, ka gaidīs mani pēc 15 minūtēm, es nokaulēju, ka tās būs 20, bet beigās sanāca vēl drusku ilgāk, jo kāds gabaliņš bija no ceļa jāaiziet līdz punktam, bet no tā - apskatīties uz ezeru. Vismaz tā šķiet, ka Lerviksfjärden patiešām ir ezers, bet ticības, ka ūdens tajā nav sāļš, man nav - pārāk daudz tur visur jūras apkārt. Tad maucu atpakaļ, un ierados pie ģimenes pēc apmēram 21 minūtes.

Laika joprojām vēl bija relatīvi daudz, tālab, lai Jurģis pārlieku negarlaikotos, aizgāju ar viņu divatā līdz tuvējam Brīvdabas muzejam, pie kura bija slēpnis (ar šādu aktivitāti bērnus šobrīd var ļoti labi motivēt jebkur doties). Tas, ka to slēpni pēdējie meklētāji neatrada un ka līdz ar to arī mēs diez vai atradīsim, nebija svarīgi - galvenais jau ir izkustēties. Brīvdabas muzejs ir neliels, bez gida un ekskursijas apskatāms jebkurā laikā, komēs arī vismaz minimālā līmenī izdarījām, ielūkojoties dažās ēkās. Slēpni, protams, neatradām, bet tad pienāca steidzama ziņa no Marinas: "Prāmis tuvojas, nāciet!" Nācām. Protams, laika jau vēl pietiekami, bet kas gan lai zina šādas vietējas nozīmes prāmjus, varbūt tie patiešāk gluži pēc oficiālā grafika nekursē. Pa ceļam Jurģis man pavēstīja: "Es domāju, ka tur būs rotaļu laukumiņš." Es viņam skaidroju, ka nē, nebūs gan, tas prāmis ir ļoti maziņš. Jurģis: "Bet es ceru, ka tomēr būs." Eh, nācās vien puikam vilties, tas transporta līdzeklis bija drīzāk saucams par kuteri, nevis prāmi.

Oficiāli skaitās, ka uz tā var pārvadāt līdz 50 velosipēdiem, šajā reizē braucēju bija nedaudz virs desmit, un sajūta bija tāda, ka 50 riteņu gadījumā daļa no tiem būs jāpiesien pie borta ārpusē, īpaši ja ņem vērā, ka lielākā daļa riteņbraucēju šajā vietā ierodas ar visai nokrautiem velosipēdiem. Prāmja operators ar rūdītu aci saplānoja, kādā secībā viss kraujams iekšā, pats visus riteņus tur sastūma, ieskaitot manu īpaši aizkrāmēto rumaku, iekasēja brauciena maksu (viss tikai ar kartēm, kurš tev dziļos laukos ķēpāsies ar skaidru naudu!). Visi jau bijām prāmī teju pusstundu pirms tā atiešanas laika, un pamazām radās sajūta - tas varētu izbraukt arī ātrāk. Tomēr izrādījās - nevarētu gan, jo piecas minūtes pirms pieciem ieradās vēl divas meitenes ar riteņiem, šķita, ka vietējās, kas labi zina, kā te tās lietas notiek. Brauciens ar prāmi ilga ne vairāk kā divdesmit piecas minūtes, sajūtu līmenī tas bija drīzāk izbrauciens ar motorlaivu, nevis ar prāmi.



Otrā galā mūs sagaidīja civilizācija kafejnīcas veidā, līdz ar to secinājām, ka ar šo prāmi noteikti ir depresīvāk braukt ar prāmi pretējā virzienā - iekāp tu tajā pie kafejnīcas, bet izkāp pilnīgā nekurienē. Lai arī mums jau it kā bija ne tik ļoti pozitīvā pieredze no gastrobāra, šeit šķita, ka ēdiens būs vienkāršāks un līdz ar to arī ātrāk dabonams. Amizanti bija, ka vīrs, kas nupat mūs bija vedis ar prāmi, tagad stāvēja pie kases kafejnīcā un pieņēma pasūtījumus, līdz ar to varējām ar viņu atkal sasveicināties. Paņēmām te pavisam vienkāršus burgerus, izrādījās, ka līdz ar pasūtītu ēdienu vari arī brīvi pašapkalpoties pie salātu bāra un ar kafiju, līdz ar to uzreiz dabūjām kaut ko ēdamu, un arī burgeri bija drīz. Jā, galīgi ne šefpavāra meistardarbs, bet toties ātri un ne vājprātīgi dārgi, un tādiem mazliet slapjiem riteņbraucējiem neko vairāk arī nevajag.



Paēduši uzņēmām kursu uz kempingu. Nekas sevišķi daudz tur atlicis nebija - pat ne pilni 10 kilometri, toties maršruta beigas bija izaicinošas. Proti, kempings atrodas īpašā vietā. Kā par to lasāms šobrīd top atsauksmē Google:

Probably the best view from a camp site that you’re gonna get in Ålands. After biking all day from Mariehamn and defeating the grueling ascent of (65) sixty vertical meters, you’re rewarded with beautiful views of the northern coast.

Melots nebija - kalns bija tāds, ka Marina un Estere gandrīz uzreiz pārgāja uz riteņu stumšanu, bet es to veicu divos piegājienos - uzminos līdz vidum, tur uztaisīju pauzīti, tad minos tālāk. Patiesībā gan otrajā daļā stāvums nebija tik traks, jo citādi jau es nemaz nevarētu tur uzbraukt - ar viena ātruma riteni, kas nokrauts ar daudzām somām, lielā slīpumā tu nespēsi uzsākt braukšanu. Kempingam gan līdzās lieliskajiem skatiem bija arī sava deva trūkumu. Būtiskākais attiecās uz pašu servisa kvalitāti - ieej tu recepcijā (kempings ir apvienots ar restorānu), tur tev pavēsta - "10 Euros a person, 40 for four." Apvaicājos, vai bērniem (par vecumu pat nevaicāja) ir pilna cena, parasti kempingos tā nav. Meitene apdomājas, tad atbild: "Price of shower is included." No vienas puses, tu apzinies, ka jebkāda naktsmītne par 40 eiro uz četriem mūsdienās ir riktīgi lēta, kur nu vēl Olandē, bet - tas kempings reāli atrodas uz lielas akmens plāksnes, un tu maksā par gulēšanu teltī. Un, kā uzzinājām vēlāk no mūsu vācu biedriem, par kemperi tu maksā 25 eiro neatkarīgi no tā, cik tajā ir cilvēku. Labi, kā lai arī nebūtu, apvaicājos - un kur īsti varam likt telti. "Anywhwere where you want." Šī atbilde, starp citu, vēlāk būs ar savu nozīmi. Tiesa, kad mēs sākām lūkot, kur tad reāli sliet to telti, šķita, ka korektāka atbilde būtu: "Wherever you can find a semi-decent spot." Ar šo tiešām negāja viegli - gluži pilnībā uz akmens likt telti negribējās, meklējām kādu vietu pie kokiem, kuriem apkārt vismaz minimāls daudzums augsnes ir. Plus vēl tur ir minigolfa laukums un arī diskugolfs - gluži šo pasākumu malā telti nesliesi. Beigās vienu variantu atradām, gandrīz labu - proti, tikai viens no četriem telts stūriem bija izteikti uz akmens un līdz ar to tā nostiprināšanai arī bija jāizmanto trekna akmens piesiešana striķī. Un, tā kā bija joprojām drusku lietains, arī sānus bija svarīgi sakarīgi nostiprināt, tādējādi izmantojot vēl vairākus akmeņus. Beigās kaut kā telti uzlikām, itin drīz gan atklājās, ka diskugolfam tāpat esam par tuvu, tikām informēti, lai esam gatavi, ka kāds šķīvītis varētu lidot mūsu telts virzienā. Bet neko darīt - ja var lidot, tad var.



Aizgājām gulēt diezgan vēlu, man vēl uznāca bezmiegs, kam par labu nenāca apstāklis, ka ap vieniem naktī uzpeldēja viena diskugolferu kompānija, kas gan mūsu teltij ar šķīvīšiem nemeta, taču klausījās skaļu (un draņķīgu mūziku) un skaļi smējās, bet par laimi sevišķi ilgi viņi mūsu tuvumā neuzturējās, devās ceļā uz nākamo grozu, un tad kaut kad arī man izdevās iemigt.

No rīta plāns bija doties uz veikalu papildināt mūsu provianta krājumus, kas šoreiz bija visai vienkārši, jo veikals bija turpat ciematā, kilometra attālumā. Vienīgā nianse bija Getas paugurs, no kura vajadzēja vispirms nobraukt lejā, bet pēc tam atgriezties tajā augšā. Un apstāklis, ka veikals strādāja tikai no deviņiem. Pēdējais gan nebija liela problēma, jo es jau varēju no rīta vēl aizbraukt pēc kāda Golfa punkta. Vai diviem. Vai trim. Pirmo punktu man iedeva itin sakarīgā virzienā, kurā es tāpat būtu gribējis ar riteni aizdoties. Otro - tajā pašā pussalā, kur pirmo, tikai privātmājas pagalmā, bet tur viss mierīgi - sētu nekur nav, cilvēkus arī nemanīja, veiksmīgi izpildījos. Un tad trešais - tāds, kuru varētu arī neņemt un samierināties, ka tas nav īsti ērti pieejams - kaut kādā baisā nekurienē, tālu no ceļiem un takām, uz šauras pussalas, kas atrodas citas pussalas galā. Bet es jau nebūtu es, ja tik viegli padotos - vēl gana agrs, jāmēģina! Aizbraucu līdz tuvākajam punktam, kur pieved ceļš (loģiski, ka te jau iet meža ceļš, nevis kaut kas civilizēts, patiesībā asfalts jau sen bija pamests). Tur, protams, ir māja (citādi jau nebūtu ceļa), gar to gluži nevajadzēs doties uz punktu, bet mājai var aiziet apkārt ar līkumu, un tad taisnā līnijā līdz punktam apmēram 750 metri. Protams, reāli tur jāiet vairāki līkumi un būs būtiski vairāk, bet izlēmu, ka būs interesanti. Un patiešām bija interesanti - pirmajā posmā šķita, ka sanāks tāds mini "Nothing but stones", kur tu kāp kalnā pa akmeņu krāvumu, bet tad tas pārauga gluži normālā mežā, vietām gan diezgan brikšņainā, bet uz priekšu tikt varēja. Mazliet nožēloju, ka kājās man bija zandales bez zeķēm un nevis botes, tāpēc soļus centos spert maksimāli piesardzīgi, lai kaut kur stulbi nesavainotu kāju, bet no kāju saskrāpēšanas, protams, izvairīties nevarēja. Vienā brīdī bija izteikti dzeļoša sajūta, kas man radīja domu - droši vien nātres, bet sevišķu uzmanību tam nepievērsu. Jau pārsimts metru attālumā no punkta mani sagaidīja pārsteigums - vēl viena māja. Kā tā tur gadījusies? Ceļa taču nekur nav. Un tad viss kļūst skaidrs - pie tās stāv motorlaiva, pa sauszemi tur nevienam nav jāiet. Ilgi noņēmos, bet punktu beigās sasniedzu. Jutos lepns un gandarīts, un pamatīgi saskrāpētās kājas šķita piedzīvojuma vērtas. Tad vēl teju pusstunda bridiena atpakaļ un biju pie sava krūmos noparkotā divriteņa. Brauciens uz veikalu, kas izrādījās pārsteidzoši labs, ņemot vērā tā atrašanos diezgan nekurienē, miniens atpakaļ kalnā (bez lielām somām tas bija relatīvi vienkāršs), un beidzot godam nopelnītās brokastis.









Marina tikām bija labāk sapazinusies ar mūsu vienīgajiem telšu kaimiņiem - jau iepriekšējā dienā sastapto vācieti ar dēliem (lai arī turpmākajās dienās ar vīrieti komunicējām daudz, viņa vārdu tā arī neuzzinājām, līdz ar to saukšu viņu par Leo tēti, jo viena dēla vārds vismaz mums bija kļuvis zināms). Pats Leo tētis bija mazliet pārsteigts, ieraugām mani atbraucam no veikala tik vēlu, jo viņš turp bija aizdevies daudz vēlāk nekā es, bet atgriezies - daudz agrāk. Bet man jau allaž ir kādi papildu uzdevumi.

Šajā dienā mums nekādu riteņbraukšanas plānu (kopīgu) nebija, teltsvieta bija nomaksāta par divām naktīm un šo dienu paredzējām pavadīt pastaigās pa Getas apkārtni. Apvidus šķita tā vērts, un patiesībā jau Olandē nevajag trenkties pa galvu pa kaklu tālāk uz priekšu, citādi visam izbrauksi cauri ātri, un tad tev nebūs ko darīt. Turklāt Getas apkārtnē tiešām ir ko redzēt. No kempinga iziet pastaigu taka, 5-6 kilometrus gara, tehniski ne pārāk sarežģīta - proti, Jurģim principā pieveicama, bet arī ne tāda, ko tu nosauksi par pārmērīgi labiekārtotu, reljefa tur ir itin daudz, akmeņu, protams, arī, un arī skati ir iespaidīgi - gan lejā uz ielju, gan dažādi akmeņu atsegumi, gan dažādi lielāki un mazāki groti (iespējams, daļu no tiem pat var saukt par alām). Pateicoties tam, ka takas marķējums bultiņu veidā nav ne pārāk vienkārši ieraugāms, bērniem bija interesanti meklēt nākamo bultiņu un pat Jurģa iešanas gatavība bija itin labā līmenī, ja neskaita viņa regulāro konfliktēšanu ar māsu par tēmu "Es gribu iet pa priekšu!" Leo tētis mūs bija informējis, ka svarīgi ir šo taku iet pulksteņa rādītāja virzienā, jo citādi sanāks, ka būs stāvāks posms uz leju, nevis uz augšu, un tas ir bīstamāk (tā noteikti ir), lai arī reāli bultas arī bija šādā virzienā zīmētas un iet pretēji nebūtu šķitis prātīgi arī bez šī padoma.





Atnākuši no pastaigas, gatavojām pusdienas un tad tās ēdām. Pēc pusdienām aizstaigājām līdz tuvējam skatu tornim, tad uzsākām vēl vienu mazāku pastaigu taku - bērniem domātu pasaku maršrutu, kur par dažādiem kokiem un akmeņiem bija uzrakstīts pasakas tipa stāstījums par iedomātām radībām, kas šajās vietās dzīvo (galvenie varoņi bija kaut kas pa vidu starp rūķi un lāsteku), teksts gan nebija angļu valodā, tādēļ nācās izmantot mūsdienu tehnoloģijas, lai saprastu, par ko ir runa. Kādā brīdī Marina ieminējās, ka būtu forši nopirkt kādu gardu dzērienu vakaram. Noskaidrojām, ka līdz veikala slēgšanai atlicis maz laika, tālab pametu viņus uz takas un steidzos pēc riteņa, tad - lejā no kalna, veikalā, augšā kalnā, un - devos atkal takā ar domu - varbūt izdosies pusskrējiena režīmā viņus panākt, pirms būs apli izgājuši. Izdevās. Patiesībā šis īsais maršruts bija labs kopsavilkums lielajam.





Atgriezāmies kempingā. Un te mums gadījās līdz šim lieliskākā saskarsme ar disku golfa spēlētājiem. Tusējam mierīgi pie telts, te pienāk kāds čalis un vaicā: "Vai jūs zinat, ka atrodaties disku golfa trasē ar savu telti?" - "Jā, esam informēti, bet te nav ļoti daudz vietu, kur varētu novietot telti." - "Vēl daži varianti ir, varbūt jūs varētu savu telti pārvietot?" - "Vai jums te šobrīd kādas sacensības notiek, ka tas ir tik kritiski?" - "Vai jūs zināt, kas tas ir - hobijs?" - "Jā, mums arī ir hobiji, bet pārvietot telti ar iedzīvi un bērniem ir pārmērīgs čakars." - "Es jums varētu pat nedaudz palīdzēt." - "Nē, mēs tiešām nevēlamies nekur pārvietot telti." - "Bet vispār jūs nemaz šeit nedrīkstējāt likt telti, kad maksājāt kempingā, šī nav teltīm paredzētā vieta." - "Mums teica, ka varam novietot telti, kur paši to vēlamies." - "Jums teica nepareizi." - "Neko darīt, mēs patiešām nezinājām, ka tā varētu būt problēma un telts stāv jau otro dienu." - "Nu, tad esiet gatavi, ka vēl citi cilvēki jums par šo sūdzēsies." - "Esam gatavi uzklausīt viņu sūdzības." Šāda lieliska vārdu apmaiņa. Lieliskākais bija tas, ka jau minūti vēlāk tas čalis bija savu šķīvīti pametis garām mūsu teltij un devās tālāk distancē un vairāk ne mēs viņam traucējām, ne viņš mums. Es, protams, saprotu, ka cilvēkiem ir hobiji un ka viņiem nepatīk neparedzētas neērtības (lai gan šajā gadījumā tā neērtība bija vairāka iedomāta, nevis reāla), bet samērot scenāriju - pārvietot telti, kas pilna ar mantām, uz velns viņu zina, kādu vietu (starp citu - telti, kura piefiksēšanai pie vietas sastiprināta ar akmeņiem), salīdzinājumā ar neērtību, ka tev varbūt viens no ~60 metieniem disku golfa trasē būs mazliet traucēts, šķiet ne gluži līdzvērīgs neērtību līmenis. Skaidrs, ka čalim uz mums palika slikts prāts, un tāpat mums uz viņu, abpusēji uzskatot, ka otra puse ir egoisma pārņemta.

Solītie daudzie neapmierinātie disku golfa spēlētāji mūs vakara gaitā nesasniedza, tikai jau laikā, kad abi bērni gulēja kāds čalis palūdza mūs atvērt telts durvis, lai pavēstītu vērtīgo informāciju, ka viņš centīsies ar šķīvīti netrāpīt mūsu teltij. Pateicu, ka novērtēšu viņa centību un ar to šī saruna beidzās. Un arī šī diena beidzās, un līdz ar to - arī šī apraksta daļa. Ā, izņemot vienu lietu - vakarā man joprojām sūrstēja viena no kājām pēc rīta pastaigas. Apskatos - pie potītes tāds sarkanīgs pleķis. Interesanti, ko tas darīs tālāk.