Lielais noliedzējs
Grāmatu sērijā "Es esmu..." izdotā Arņa Koroševska monogrāfija par Andreju Upīti ir liels un apjomīgs darbs, tieši tāds, kādam vajadzētu būt izdevumam, kas veltīts vienam no lielākajiem blāķu autoriem latviešu literatūrā. Pats Andrejs Upīts rakstīja pamatīgi, un arī par viņu jāraksta tieši tāpat. Cita lieta, ka viņš ir viens no tiem autoriem, par kuriem ir jautājums: vai par viņiem vispār mūsdienās vajadzētu rakstīt? Nav jābūt kategoriskam naidnieku saskatītājam itin visur, lai atzītu, ka Andrejs Upīts nebija lojāls neatkarīgai Latvijai, bet gluži otrādi - sadarbojās ar padomju okupācijas režīmu un simpatizēja šai "valstij" arī gadu desmitus pirms tam. Padomijā augstu godāts, apbalvots un lutināts, par Tautas rakstnieku dēvēts, ielu un pieminekli ieguvis, bet savus laikabiedrus (kas par valsts nodevējiem nekļuva) - vēlāk zākājošs un nievājošs.
Apskatot šo jautājumu pavisam virspusēji, šķiet pašsaprotami teikt - aizslaukām tādu mēslainē, viņa literārie sasniegumi neatsver to, ko Upīts sastrādājis kā cilvēks. Bet te ir vieta arī atšķirīgam viedoklim: pirmkārt, vai Upīts šajā ziņā ir labāks vai sliktāks par izcilāko norvēģu rakstnieku Knutu Hamsunu (kura daiļrade, starp citu, Upītim bija tuva), kurš vienlaikus bija atklāts rasists un Hitlera atbalstītājs?
Monogrāfijas autors, manuprāt, sevišķi neaizraujas nedz ar sava portretējamā attaisnošanu, nedz nomelnošanu, diezgan konsekventi atainojot viņa dzīvi ar visiem tās nesmukumiem, bet arī neizvēloties plakātiski definēt, ka "Upīts bija marksists - tātad ļaundaris". Nē, tas viss nav tik vienkārši, turklāt, atšķirībā no otra populārākā literāta kolaboracionista, par Upīti nav arī īsti (atbilstoši Koroševskim, nav manos spēkos šo pārbaudīt) pierādījumu tam, ka pats Upīts būtu tieši atbildīgs par jebkādiem represīviem noziegumiem padomijā. Jā, viņš bija to bāleliņu vidū, kas devās uz Maskavu padevīgi lūgt, lai Latvija tiktu uzņemta brālīgajā koncentrācijas nometnē, bet šī bija tā situācija, kur, pirmārt, nekas jau reāli netika izlemts un, otrkārt, kā šķiet, Upīts patiešām visu mūžu bija dzīvojis ar pārliecību, ka šis ir tas, ko viņš viskarstāk par visu pasaulē vēlas, ka padomija ir laba, ka tur ir brīvība un laime, un... nu jā.
Tāpat, ko atkal un atkal uzsver Koroševskis - lai arī Upīti pieņemts saukt par padomju rakstnieku, savus labākos darbus viņš uzrakstīja neatkarīgās Latvijas gados - jā, no marksista skatu pozīcijas, bet ne vienmēr tas bija traucējoši. Un tas, ka mūsdienās Upītis galvenokārt visiem saistās ar "Zaļo zemi", nebūt nav labākais veids, kā viņu raksturot kā literātu. Protams, vēl vairāk amizanti šķiet pastāsti iz Upīša muzeja ikdienas (tajā Koroševskis strādā) - ka mūsdienu jauniešu biežākais pārmetums Upītim esot nevis par kolaboracionismu, bet par to, ka viņa darbi ir pārmērīgi rakstīti no vīrieša skatu punkta.
Lai arī grāmata ir daudzlapīga un, kā jau tekstam par Upīti pienākas, arī gana smagnēja, tā, manuprāt, ļoti labi raksturo gan tās varoni, gan laiku, kurā viņš dzīvoja, gan arī autors pamatīgi nodarbojas ar dažādu laikmetu satura filtrēšanu, mēģinot atdalīt pasakas no faktiem. Tiesa, man šķiet, ka viņš tomēr drusku par daudz uzticas paša Upīša rakstītajam pēckara gados - lai arī it kā Koroševskim ir daudz skepses pret visādiem pārspīlējumiem un viņš atspēko mītus par Upīša vajāšanu ulmaņlaikos un tā tālāk, kaut kā man šķiet, ka jebkādi publicēti teksti iz laikiem, kad padomijā valdīja ūsainais briesmonis, vispār nav ņemami par pilnu: pat, ja runa ir par kādu literāru darbu tapšanas apstākļiem, kaut kādām sīkām sadzīviskām detaļām, tur viss var būt tīrā fikcija. Vienlaikus, kas gan šķiet izcili ironiski - ka stāsts par Upīša vajāšanu "Ulmaņa fašistiskās diktatūras laikā" galvenokārt sastāv no pārspīlējumiem, kamēr Upīša tik ļoti apjūsmotās padomijas apstākļos viņa darbi gan tika cenzēti un pat tādam Tautas rakstniekam kā viņam izrādījās, ka bija krājumā arī teksti, kurus publicēt nedrīkstēja.
Bet, atgriežoties pie Upīša personības, te man atkal ir jautājums - uz kuru atbildes nav - vai, vērtējot viņa divdesmitajos un trīsdesmitajos gados rakstītos darbus, kuri arī mūsdienu lasītāja acīm šķiet normāli, nevis ideoloģiski vājprātīgi, uz to pamata patiešām var pieņemt, ka tajā laikā Upīts bija mazāk radikāls nekā iepriekš un vēlāk, vai arī vienkārši viņš pieņēma spēles noteikumus un centās iederēties, ja ne gluži "pilsoniskajā vidē", kuru viņš gan visu mūžu kritizēja, tad vismaz zociķu aprindās, lai nebūtu galīgi atstumtā statusā?
Un, protams, šī grāmata atkal uzjundī mūžīgo jautājumu: autors un viņa darbi, cik ļoti viens no otra ir nošķirams? Vai tev var patikt "Burzum" mūzika, bet vienlaikus tu uzskati, ka nogalināt grupas "Mayhem" ģitāristu nebija pareizi? (lai neatsauktos uz mūžīgo - man nepatīk Hitlers, bet patīk viņa gleznas) Un ar Upīti šī situācija ir sarežģīta: viņa darbiem jau vienmēr bija arī politiskais vēstījums, kas savos pamatos pietiekami labi saskanēja ar tām izvēlēm, ko viņš dzīvē izdarīja (domājams, daudz vairāk nekā Hamsuna gadījumā). Atbilžu man nav, tad arī nemēģināšu izlikties, ka ir.
Apskatot šo jautājumu pavisam virspusēji, šķiet pašsaprotami teikt - aizslaukām tādu mēslainē, viņa literārie sasniegumi neatsver to, ko Upīts sastrādājis kā cilvēks. Bet te ir vieta arī atšķirīgam viedoklim: pirmkārt, vai Upīts šajā ziņā ir labāks vai sliktāks par izcilāko norvēģu rakstnieku Knutu Hamsunu (kura daiļrade, starp citu, Upītim bija tuva), kurš vienlaikus bija atklāts rasists un Hitlera atbalstītājs?
Monogrāfijas autors, manuprāt, sevišķi neaizraujas nedz ar sava portretējamā attaisnošanu, nedz nomelnošanu, diezgan konsekventi atainojot viņa dzīvi ar visiem tās nesmukumiem, bet arī neizvēloties plakātiski definēt, ka "Upīts bija marksists - tātad ļaundaris". Nē, tas viss nav tik vienkārši, turklāt, atšķirībā no otra populārākā literāta kolaboracionista, par Upīti nav arī īsti (atbilstoši Koroševskim, nav manos spēkos šo pārbaudīt) pierādījumu tam, ka pats Upīts būtu tieši atbildīgs par jebkādiem represīviem noziegumiem padomijā. Jā, viņš bija to bāleliņu vidū, kas devās uz Maskavu padevīgi lūgt, lai Latvija tiktu uzņemta brālīgajā koncentrācijas nometnē, bet šī bija tā situācija, kur, pirmārt, nekas jau reāli netika izlemts un, otrkārt, kā šķiet, Upīts patiešām visu mūžu bija dzīvojis ar pārliecību, ka šis ir tas, ko viņš viskarstāk par visu pasaulē vēlas, ka padomija ir laba, ka tur ir brīvība un laime, un... nu jā.
Tāpat, ko atkal un atkal uzsver Koroševskis - lai arī Upīti pieņemts saukt par padomju rakstnieku, savus labākos darbus viņš uzrakstīja neatkarīgās Latvijas gados - jā, no marksista skatu pozīcijas, bet ne vienmēr tas bija traucējoši. Un tas, ka mūsdienās Upītis galvenokārt visiem saistās ar "Zaļo zemi", nebūt nav labākais veids, kā viņu raksturot kā literātu. Protams, vēl vairāk amizanti šķiet pastāsti iz Upīša muzeja ikdienas (tajā Koroševskis strādā) - ka mūsdienu jauniešu biežākais pārmetums Upītim esot nevis par kolaboracionismu, bet par to, ka viņa darbi ir pārmērīgi rakstīti no vīrieša skatu punkta.
Lai arī grāmata ir daudzlapīga un, kā jau tekstam par Upīti pienākas, arī gana smagnēja, tā, manuprāt, ļoti labi raksturo gan tās varoni, gan laiku, kurā viņš dzīvoja, gan arī autors pamatīgi nodarbojas ar dažādu laikmetu satura filtrēšanu, mēģinot atdalīt pasakas no faktiem. Tiesa, man šķiet, ka viņš tomēr drusku par daudz uzticas paša Upīša rakstītajam pēckara gados - lai arī it kā Koroševskim ir daudz skepses pret visādiem pārspīlējumiem un viņš atspēko mītus par Upīša vajāšanu ulmaņlaikos un tā tālāk, kaut kā man šķiet, ka jebkādi publicēti teksti iz laikiem, kad padomijā valdīja ūsainais briesmonis, vispār nav ņemami par pilnu: pat, ja runa ir par kādu literāru darbu tapšanas apstākļiem, kaut kādām sīkām sadzīviskām detaļām, tur viss var būt tīrā fikcija. Vienlaikus, kas gan šķiet izcili ironiski - ka stāsts par Upīša vajāšanu "Ulmaņa fašistiskās diktatūras laikā" galvenokārt sastāv no pārspīlējumiem, kamēr Upīša tik ļoti apjūsmotās padomijas apstākļos viņa darbi gan tika cenzēti un pat tādam Tautas rakstniekam kā viņam izrādījās, ka bija krājumā arī teksti, kurus publicēt nedrīkstēja.
Bet, atgriežoties pie Upīša personības, te man atkal ir jautājums - uz kuru atbildes nav - vai, vērtējot viņa divdesmitajos un trīsdesmitajos gados rakstītos darbus, kuri arī mūsdienu lasītāja acīm šķiet normāli, nevis ideoloģiski vājprātīgi, uz to pamata patiešām var pieņemt, ka tajā laikā Upīts bija mazāk radikāls nekā iepriekš un vēlāk, vai arī vienkārši viņš pieņēma spēles noteikumus un centās iederēties, ja ne gluži "pilsoniskajā vidē", kuru viņš gan visu mūžu kritizēja, tad vismaz zociķu aprindās, lai nebūtu galīgi atstumtā statusā?
Un, protams, šī grāmata atkal uzjundī mūžīgo jautājumu: autors un viņa darbi, cik ļoti viens no otra ir nošķirams? Vai tev var patikt "Burzum" mūzika, bet vienlaikus tu uzskati, ka nogalināt grupas "Mayhem" ģitāristu nebija pareizi? (lai neatsauktos uz mūžīgo - man nepatīk Hitlers, bet patīk viņa gleznas) Un ar Upīti šī situācija ir sarežģīta: viņa darbiem jau vienmēr bija arī politiskais vēstījums, kas savos pamatos pietiekami labi saskanēja ar tām izvēlēm, ko viņš dzīvē izdarīja (domājams, daudz vairāk nekā Hamsuna gadījumā). Atbilžu man nav, tad arī nemēģināšu izlikties, ka ir.
2025-06-28
comments powered by Disqus