Putekļi smilšu pulkstenī
Romānā "Putekļi smilšu pulkstenī" Arno Jundze brīvi pārvietojas laiktelpā vairāku desmitgažu garumā, ik pa brīdim pievēršoties te vienam, te citam tēlam, te vienam, te citam notikumam, kas ilgstoši neveido vispār nekādu kopīgu bildi, bet pamazām tad viss sāk saslēgties un kaut kāda skaidrība par notiekošo veidojas, taču tas, kā tieši tu saliec to bildi kopā, ir atkarīgs no tavas uzmanības pakāpes. Proti, tā kā romāns nav strukturēts hronoloģiski, kaut kādas detaļas tu vari palaist garām un līdz ar to nolasīt mazliet citādu stāstu - šis nav varbūt gluži "create your own adventure" tipa romāns, bet varētu teikt, ka tas seko līdzīgam principam kā "Blade Runner" datorspēle, kur atkarībā no tavas vērības varēja mainīties gala iznākums un varoņa izdarītie secinājumi.
Centrālā grāmatas tēma saistās ar pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem un tajos aktīvu darbību piekopušu kontrabandistu grupējumu, kā arī cilvēkiem, kas stāvēja aiz šiem kontrabandistiem, bet tur ir arī dažādas citas tēmas - ir mācītājs, kas pārdzīvojis Sibīrijas lēģerus un spējis saglabāt ticību arī laikā, kad baznīcā nebaidās iet tikai gados vecs tantiņas, kurām jau vienalga, ko partija par viņām padomās, ir jauns čalis, kurš nonāk karā Afganistānā un no pilnīgi normāla cilvēka pārvēršas par Strēlnieku - cilvēku, kuram nogalināšana kļūst par dzīzāk sportu un kura acīs cilvēka dzīvība nav ne nieka vērta. Ir kāds sistēmanalītiķis, kas strādā sekmīgā uzņēmumā, taču viņam uznāk bzdingš un viņš izraujas uz Parīzi, lai tur piedzīvotu kaut ko tādu, ko iepriekš nav piedzīvojis. Un ir kāds vīrs, kurš savulaik bijis sekmīgs skandālu žurnāla izdevējs un rakstnieks, bet piedzīvojis dažāda veida krīzes bijis uz būšanas par bomzi robežas, bet tagad ir apsargs kādā topošā jauno māju ciematā, un tur atrodamajos vecajos graustos viņš uziet materiālu kaudzi, kura viņā pēkšņi atmodina agrākās intereses un vitalitāti. Par šo pēdējo detaļu gan man ir bišķi uzmetiena sajūta - nepatīk man plāni, kuri ir tik smalki sarēķināti, ka tiem visticamāk būtu vajadzējis izgāzties - veids, kā šim vīram to materiālu piespēlē un kā tas viņu ietekmē nav īsti kaut kas tāds, ko shēmotāji būtu reāli varējuši paredzēt uz priekšu situācijā, kad savulaik asais žurnālists ir pārvērties par nodzērušos bezmugurkaulnieku, tikai "sižets to prasa" realitātē šādas shēmas var darboties.
Vienlaikus nevaru noliegt, ka "Putekļus smilšu pulkstenī" lasīju ar nerimstošu interesi, šķiet, ka grāmatu izlasīju pusotras dienas laikā, tas, kā autors samežģī savus daudzos sižetus un tos vismaz kaut kādā mērā salīmē kopā, ir iespaidīgi. Šī ir otrā Arno Jundzes grāmata, ko esmu izlasījis, un otrā, ko esmu gatavs atzīt par labu.
Centrālā grāmatas tēma saistās ar pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem un tajos aktīvu darbību piekopušu kontrabandistu grupējumu, kā arī cilvēkiem, kas stāvēja aiz šiem kontrabandistiem, bet tur ir arī dažādas citas tēmas - ir mācītājs, kas pārdzīvojis Sibīrijas lēģerus un spējis saglabāt ticību arī laikā, kad baznīcā nebaidās iet tikai gados vecs tantiņas, kurām jau vienalga, ko partija par viņām padomās, ir jauns čalis, kurš nonāk karā Afganistānā un no pilnīgi normāla cilvēka pārvēršas par Strēlnieku - cilvēku, kuram nogalināšana kļūst par dzīzāk sportu un kura acīs cilvēka dzīvība nav ne nieka vērta. Ir kāds sistēmanalītiķis, kas strādā sekmīgā uzņēmumā, taču viņam uznāk bzdingš un viņš izraujas uz Parīzi, lai tur piedzīvotu kaut ko tādu, ko iepriekš nav piedzīvojis. Un ir kāds vīrs, kurš savulaik bijis sekmīgs skandālu žurnāla izdevējs un rakstnieks, bet piedzīvojis dažāda veida krīzes bijis uz būšanas par bomzi robežas, bet tagad ir apsargs kādā topošā jauno māju ciematā, un tur atrodamajos vecajos graustos viņš uziet materiālu kaudzi, kura viņā pēkšņi atmodina agrākās intereses un vitalitāti. Par šo pēdējo detaļu gan man ir bišķi uzmetiena sajūta - nepatīk man plāni, kuri ir tik smalki sarēķināti, ka tiem visticamāk būtu vajadzējis izgāzties - veids, kā šim vīram to materiālu piespēlē un kā tas viņu ietekmē nav īsti kaut kas tāds, ko shēmotāji būtu reāli varējuši paredzēt uz priekšu situācijā, kad savulaik asais žurnālists ir pārvērties par nodzērušos bezmugurkaulnieku, tikai "sižets to prasa" realitātē šādas shēmas var darboties.
Vienlaikus nevaru noliegt, ka "Putekļus smilšu pulkstenī" lasīju ar nerimstošu interesi, šķiet, ka grāmatu izlasīju pusotras dienas laikā, tas, kā autors samežģī savus daudzos sižetus un tos vismaz kaut kādā mērā salīmē kopā, ir iespaidīgi. Šī ir otrā Arno Jundzes grāmata, ko esmu izlasījis, un otrā, ko esmu gatavs atzīt par labu.
2024-05-05
comments powered by Disqus