Kazhes pierakstu burtnīca

Grāmata par Raiņa reliģisko filozofiju angļu valodā - izklausās savdabīgi, vai ne? Kad pastāstīju savam tētim, ka šobrīd tādu lasu, viņa reakcija bija: "Rainim bija reliģiskā filozofija?" Un varu atzīt, ka mana izpratne pirms šī darba izlasīšanas bija itin līdzīga tēta jautājumam. Taču tagad, pateicoties Arvīda Ziedoņa ne pārāk aizraujošajam darbam, esmu kļuvis mazliet zinošāks.

Kā jau var nojaust pēc apstākļa, ka grāmata izdota angliski pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās, Arvīds Ziedonis bija trimdas aktīvists, kurš savu iespēju robežās centās Raiņa vārdu aiznest pie Rietumu literatūras (un ne tikai) cienītājiem. Vienlaikus mani pārsteidza, ka atsevišķos jautājumos viņa skatījums uz Latvijas vēsturi šķiet itin tuvs padomju ideoloģijai - ar tradicionālo uzsvaru uz ļaunajiem baroniem, kuriem līdzās pat melnā sotņa nobāl. Labi, kā lai arī nebūtu - darbs vēsta vispirms par Raiņa biogrāfiju, tad - par viņa nozīmīgākajām lugām un visbeidzot - par reliģijas klātbūtni Raiņa dzejā. Daudz kas man te nepatīka, patiešām daudz kas!

Labi, varu piedot grāmatas nosaukumā lietoto "Jānis Rainis", kas stingri ņemot nav pareizi (taču, kā izrādās, pats Rainis reizēm esot parakstījies kā J. Rainis), jo "Rainis" viņam bija pseidonīms, nevis pieņemtais uzvārds. Bet nu labi - tam nav izšķirošas nozīmes. Daudz vairāk mani kaitināja tas, ka Raiņa apjūsmošanā Arvīds Ziedonis līdzinājās sliktākajiem literatūras skolotāju paraugiem - ar aklu idealizēšanu, jebkādu rakstura vājību noliegumu un allaž salīdzinot Raini ar dažādiem pasaules literatūras klasiķiem pēdējiem par sliktu. Uz sitiena atceros, ka Raiņa daiļrade ir dziļāka par Dantes, Šekspīra un Tomasa Manna darbiem. No kurienes šāda pārliecība? Lielā mērā no Raiņa dienasgrāmatām, kur viņš, piemēram, nievājoši izsakās par domu trūkumu Šekspīra lugās. No kā saprātīgs secinājums būtu: "Rainim gan bija pamatīgs ego!" nevis: "Šekspīrs lohs!" Un tā arī citviet šī grāmata šķiet rakstīta no paša Raiņa skatu punkta (vērtējot Raini un viņa darbu dziļumu). Te parādās arī vēl viena mani tradicionāli kaitinājusi tēma par Raini - viņa nedabūtā Nobela prēmija literatūrā, kuru viņš noteikti būtu dabūjis, taču sasodītie skauģi no Latvijas viņu atteicās nominēt. Argumentācija tam ir aptuveni līdzvērtīga kā apgalvojums, ka ja Markusu Rivu palaistu uz lielo Eirovīziju, viņš tajā uzvarētu. Protams, varbūt Nobela prēmijas komiteja nepacietīgi gaidīja: "Kad beidzot mums būs iespēja apbalvot izcilo latviešu dzejnieku Raini?", bet man kaut kā ir šaubas par to.

Kopumā es noteikti nevēlos pret Raini vērsties tādā veidā, kā to izdarīja ar savu grāmatu Armands Puče, bet tas nepārspējamais Viedums, ko autors piedēvē dzejniekam, ignorējot faktus, kas nesaskan ar grāmatas kopējo vēstījumu (ieskaitot atgadījumu ar sarkanā karoga bučošanu, atgriežoties no Šveices neatkarīgajā Latvijā), un - pār visu Raiņa dzīvē stāvošā mīlestība, kas ir Raiņa "reliģiskās filozofijas" stūrakmens, lai arī realitātē gan dzīvē, gan darbos Rainis itin bieži bija naida, atriebības un nenovīdības pārņemts. Beigu beigās šis it kā uz objektīvu vērtējumu pretendējošais darbs ir vienpusējs, tendenciozs un diez vai būtu uzskatāms par Raiņa reliģisko filozofiju raksturojošs (tas, ka Rainis savās dienasgrāmatās aprakstīja "nākotnes reliģiju", manuprāt, atkal jau vairāk bija liecība putniem viņa galvā, nevis dziļajiem un pārdomātajiem konceptiem, kurus tur saskatījis Ziedonis). Vienīgā motiācija šo grāmatu lasīt - atrast kaut ko, kam tajā iebilst.