Kazhes pierakstu burtnīca

Rīt sākās gluži normāli - ar došanos paskriet. Tā kā jau iepriekšējā dienā bijām izpētījuši parku (ja kas - to sauc par Zahera parku, un tas ir lielākais parks Jeruzalemē), tad devos uz turieni. Agrajā rīta stundā sevišķi daudz skrējēju nebija, bet gluži viens arī nebiju, tāpat, protams, satiku suņu staidzinātājus. Aizskrēju arī līdz Krusta klosterim - 11. gadsimta gruzīnu klosterim, kas atbilstoši ļoti ticamai leģendai ir uzcelts vietā, kur ir apbedīta Ādama galva, un vēlāk tajā vietā audzis koks, no kura tapa krusts, kurā sita Jēzu. Protams, ievērojot to, ka Jeruzalemē uz katru akmeni pretendē vismaz trīs reliģijas, tik ļoti neticama sakritība tā nešķiet (pie nosacījuma, ka tu Bībeli pieņem kā precīzu vēsturisku hroniku un gadu tūkstošu laikā radušās leģendas - par oficiāliem un uzticamiem avotiem). Sākotnēji arī laiks bija jauks - spīdēja saule, bet nebija karsts, īsi sakot - tieši tas, ko tāds rīta skrējējs kā es varētu vēlēties. Taču tad ļoti strauji viss mainījās - sacēlās vējš, sadzina mākoņus, un sākās gāziens. Atlikušos trīs (grafiks!) kilometrus bija pamatīgi jāsaņemās noskriet, nevis finišēt ātrāk, tomēr kaut kā ar šo plāna punktu tiku galā un jau manāmi slapjš devos iekšā viesnīcā.

Skatījāmies pa viesnīcas logu, un sevišķi ārā iet negribējās. Lietus (ne visu laiku, bet epizodiski spēcīgs), vējš, un ārā diezgan pamatīgs klusums, vienīgi laiku pa laikam tu manīji kādu ne pārāk optimistiska paskata ticīgo jūdu ar lupatu virs galvas. Viņiem, nabadziņiem, sestdienās lietussargi ir kategoriski aizliegti, jo to lietošana ir sabata pārkāpums (darbs), kamēr lupatas nešana virs galvas ir pilnīgi normāla nodarbe. Mums tomēr lietussargs un plēve ratiem bija, tāpēc ņēmām savas mantiņas un devāmies lejā.

Lietus nelija, kas bija iepriecinoši, un tā nu mēs gājām uz mašīnu. Kvartāla attālumā no tās ievērojām plakātu, kas kaut kā iepriekš nebija spējis piesaistīt mūsu uzmanību. "Tūristu grupas!" tas vēstīja, "nākot uz mūsu apkaimi, jūs dziļi aizvainojat vietējos iedzīvotājus. Izbeidziet tā darīt!" Mēs gan, protams, nebijām tūristu grupa, bet diezgan labi varējām saprast, ka arī uz mums šis teksts attiecas. Un tas izskaidroja to, kāpēc jau mūsu ierašanās laikā tajā apkārtnē bija tik daudz ticīgo ebreju - kā izrādījās, tā bija "viņu zona". Labi vēl, ka mēs nebijām nejauši noparkojušies Mea Shearim rajonā - tur ticīgie iedzīvotāji esot īpaši agresīvi pret bezkaunīgiem neticīgajiem, kas uzdrošinās rādīties viņu rajonā, bet arī Shivtei Yisrael ir gana nopietna vieta. Un, jā - mēs viņu zonā bijām noparkojuši auto, un gribējām no turienes aizbraukt sabatā. Un būtu arī aizbraukuši, ja ne viens pamatīgs Bet.


Pienācām pie mašīnas, atslēdzu durvis un gribēju vērt vaļā bagāžnieku. Bet tas nevērās. Kas varētu būt atgadījies? Pārbaudīju vēlreiz centrālo atslēgu (kā man šķita). Durvis vaļā veras, bagāžnieks nē. Izdomāju - ok, iedarbināšu auto, varbūt pēc tam būs labāk. Mēģināju iedarbināt, un sapratu, kur bija problēma. Beigts akumulators. Sasodīts! Mašīna bija stāvējusi nepilnas divas dienas, un ar to bija pieticis, lai nožēlojamais akumulators būtu izbeidzies! Tikām uz Marinu jau sāka lamāties vietējie puišeļi, kliedzot: "Šabat! Šabat!" Kā uzzinājām vēlāk, viņiem ļoti nepatika mūsu ņemšanās ar mašīnu. Ticīgajos rajonos sestdienās ar auto braukt nedrīkst. Arī svešinieki (kā gan citādāk). Mēs gan, kā izrādījās, nekur braukt nevarējām. Protams, tajā brīdī pat nenojautām, ka patiesībā mēs pie reizes pārkāpām vēl divus stingrus aizliegumus - es piezvanīju Sixt birojam, lai paziņotu, ka mums ir beigts auto, bet Marina bija nepiedienīgi ģērbta. Patiesībā laikam arī es biju nepiedienīgi ģērbts - tajā kvartālā un vēl jo vairāk sabatā šortos staigāt nedrīkst. Bet - neko darīt, par to uzzināju tikai Rīgā, rakstot šo tekstu.

Tātad, zvans Sixt'am. Ilgi gaidu savienojumu, izstāstu problēmu, un pretī saņemu prognozēto informāciju: "Saprotiet, tā kā šodien ir sabats, būs jāgaida ilgāk nekā citkārt, meistars būs klāt pēc aptuveni divām stundām. Kur jūs vispār esat - viesnīcā? Ak, uz ielas pie auto? Nu, jā, būs divas stundas jāpagaida." Neko darīt - ja jāgaida, jāgaida. Nav jau baigās izvēles. Tiku informēts, ka mums būs jāatrodas ne vairāk kā 20 minūšu attālumā no mašīnas un mums zvanīs, kad meistars tuvosies. Par laimi vismaz lietus nelija, tad nu gājām vēl pastaigāties pa tukšo Jeruzalemi. Noskaņojums nebija pats izcilākais, līdz ar to nenodevāmies nekādiem interesantu vietu meklējumiem, bet gluži vienkārši gājām taisni pa ielu, kur citās dienās brauc tramvajs, bet sestdienās, protams, nebrauc. Vienmuļajā pastaigā izdevās ieviest drusku dzīvības jau iepriekš ievērotam multislēpnim, kas turklāt bija pieejams tikai sestdienās. Proti, pie tās pašas ielas atradās viens no Jeruzalemes tirgiem, kurā kāda mākslas projekta ietvaros uz vairuma tirgotavu vārtiem bija veidoti grafiti porteti. Nezinu, kas tieši bija portretētie vīri (un reizēm - kundzes), bet slēpņa uzdevums bija atrast atsevišķus konkrētus portretus un salikt kopā tirgotāju nosaukumus ar bildēm. Tā kā tirgus ir gana pamatīgs un grafiti daudz, sevišķi necerējām, ka mums izdosies atrast arī pašu slēpni, bet vismaz bija garantēta izklaide kādam laikam. Un patiešām - bija interesanti, un laiks vairs tā nevilkās. Atradām gandrīz visu vajadzīgo un jau rēķinājām gala koordinātes, kad atskanēja zvans: meistars ir klāt, bet nevar atrast mašīnu. Un kur vispār esam mēs? Pateicu - 20 minūšu rādiusā. Kāpēc neesat pie mašīnas? Jo man teica būt 20 minūšu rādiusā. Tad pasteidzieties! Ok.

Skrēju uz auto, Marina ar ratiem sekoja mazāk steidzīgi. Ierados pie auto, meistara patiešām nemanīja. Tikai ticīgo jūdu bija kļuvis daudz vairāk. Piezvanīju atkal Sixtam, paskaidroju vēlreiz un precīzāk, kur tieši atrodos (koordinātes viņus neinteresēja, mājas numuru laikam viņi bija nepareizi sadzirdējuši), ok - gaidiet. Gaidīju. Atnāca Marina. Turpinājām gaidīt. Pēc laiciņa man atkal zvana: "Ziniet, ir problēma! Jūsu auto atrodas ļoti ticīgā kvartālā, vietējie iedzīvotāji mūsu meistaram neļaus tur iebraukt iekšā līdz Sabata beigām, nevaram jums palīdzēt." Sasodīts, kas par sviestu! Jā - līdz šim brīdim mēs nenojautām, ka šajā zonā ne tikai ticīgie nedrīkst pārvietoties ar auto, bet arī mēs. Un, kā izlasīju vēlāk - tik ļoti miermīlīgi, kā man šķita, viņi nemaz nav - kamēr strādāt sestdienās viņi nedrīkst, mētāties ar akmeņiem gan nemaz neesot aizliegts un, cik saprotu, viņu rajonos sestdienās arī policija nebāž degunu iekšā. Tā ka mums vēl paveicās, ka par manu bezdievīgo runāšanu pa telefonu mūs neviens nenomētāja ar akmeņiem, bet tikai veltīja naidīgus skatienus. Tas tomēr neatrisināja problēmu - ko tad mums darīt? Sixt meitene piedāvāja, ka pēc sešiem vakarā, kad beigsies Sabats, es varu atkal izsaukt meistaru un tad gan viņš tiks iekšā. Tas nešķita ļoti cerīgs variants (tobrīd bija pulksten 12:00). Pavaicāju, vai tas nozīmē, ka pēc tiem sešiem tas būs atkal divu stundu laikā? Jā, citāda varianta īsti neesot. Nācās paskaidrot, ka tas mums būtu ļoti nelāgs variants - visu dienu ārā (viesnīca rezervēta Telavivā), ar bērnu, sliktā laikā, pat kafejnīcas nestrādā, diezgan bezcerīga sajūta. Meitene teica - viņa saprotot, padomās, vai ir kādi citi risinājumi, lai uzgaidām mazliet. Ok, gājām vēl pastaigāties. Beidzot meitene atzvana ar ziņojumu: "Ok, ņemiet taksi uz Telavivas lidostu, par to jums atlīdzināsim, un tur apmaiņā pret atslēgās dabūsiet citu mašīnu, šo mēs evakuēsim vēlāk." Braukt teju 60 kilometrus ar taksi? Kāpēc ne.

Tad nu devāmies uz auto, paņēmām lielo somu un bērna sēdeklīti, un gājām meklēt taksometru. Tie arī sestdienās nav gluži ļoti lielos daudzumos manāmi, bet kaut kādi ir, līdz ar to relatīvi ātri nostopējām busiņu ar arābu pie stūres, kas par taisnīgu samaksu (aptuveni 70 eiro) piekrita mūs nogādāt lidostā. Vispār bija drusku žēl, ka taksists bija arābs, nevis krievs - nevarējām tā kārtīgi pasūdzēties par šodienas pieredzi, bet būtiskākais bija tas, ka beidzot vismaz kaut kas notika. Un pārmaiņas pēc mēs kaut kur braucām, bet man pat nebija jāgroza stūre - lai vai kāds, bet tomēr bonuss!

Arī lidostā gluži bez čakara neiztika - aizbraucām uz Sixt biroju, kur mums pavēstīja, ka automašīnas maiņas gadījumā ir jādodas nevis uz pamata biroju, bet gan uz vietu, kur notiek mašīnu atdošana. Nekas, ka mēs šajā reizē atdodam tikai atslēgas, nevis auto, tad nu mums izsauca viņu firmas busiņu, kas aizveda mūs uz pareizo vietu, tur pēc zināmas gaidīšanas mums tika iepriekšējā transporta līdzekļa (Kia Picanto) vietā izsniegts cits mazauto (Nissan Micra). Ja kas - patiesībā šim auto bija viena priekšrocība, proti, tā bagāžniekā, lai arī ar piepūli, bet varēja iestūķēt ne tikai mugursomu, bet arī saliktos ratus, līdz ar to atbrīvojot pasažiera beņķi. Domājām, ka nu jau visas dienas jautrības ir galā, un braucām uz viesnīcu. Ha ha ha, nē!

Kad es rezervēju viesnīcu (faktiski - dzīvokli), tā vieta saucās "Seaside Apartments", taču dažas dienas pirms rezervācijas datuma saņēmu ziņu, ka ar dzīvokli esot kaut kāda problēma, līdz ar to mūs izmitināšot citā vietā, bija arī norādes, kā tur nokļūt. Daudz neaizdomājos par to, kas būs tā cita vieta, un tad nu braucām uz jauno adresi. Patīkams pārsteigums bija, ka tuvumā bija vieta, kur novietot auto. Nepatīkams pārsteigums - izrādījās, ka mūsu dzīvoklis atrodas tirgū. Jā, reāli tirgū! Man gan jau ir pieredze nakšņot tirgus teritorijā, turklāt vēl Kosovā, tomēr jāsaka - šis Telavivas tirgus bija nepatīkamāks gan vizuāli, gan aromātiski. Iespaidu neuzlaboja arī apstāklis, ka tas joprojām sestdienas dēļ bija slēgts. Mūsu tā saucamā viesnīca atradās vietā, ko varētu nosaukt par "paviljona otro stāvu" - starp tirgotavām ir durvis, tu uzkāp augšā, un... viss ir slikti. Pirmais, ko tur izdzirdējām, bija krievisku runājoša pāra sūdzības par tarakāniem istabā. Tā nekad nav laba zīme. Ieraudzījām šos krievus un "viesnīcas" pārstāvi - ļoti neienteresēta paskata arābu ar cigareti zobos. Mūsu pašu istabiņa vēl nebija pieejama, tur kāds bija iekšā, pieņēmām - apkopēja, jo bijām ieradušies 10 minūtes pirms oficiālā iečekošanās laika sākuma. Aizgāju uz auto pēc somas, kuru uzreiz nebiju paņēmis, pa to laiku, kamēr biju prom, mūsu istaba bija atbrīvota, tikai izrādījās - tur bija bijuši iepriekšējie apmeklētāji, nevis apkopēja. Durvis palika vaļā, un skats nebija tāds, ka gribētos tur iet iekšā. Noziņojām arābam, ka mūsu istaba nav sakopta, uz ko viņš atbildēja: "5 minūtes!" un teica, lai ejam tur iekšā. Ok, apsēdāmies uz beņķiem un pagaidījām kādu laicņu. Arābs turpināja skaidroties ar krieviem, bet par mums neviens nelikās ne zinis. Sapratām, ka vai nu no mums sagaidīs, ka mēs paliksim istabā tāpat (ar netīru, savandītu gultasveļu un visādi citādi diezgan zemu higiēnas līmeni) vai arī dosimies prom. Izvēlējāmies otro variantu. Priekšapmaksas tur nebija, un viss bija tik slikti, ka tiešām negribējās vēl mēģināt tur kaut ko risināt.

Ko darīt? Braucām uz to viesnīcu, kur bijām nakšņojuši Telavivā uzreiz pēc ielidošanas, tur vismaz zinājām, ka ir normāli. Izlaidu Marinu un Esteri gandrīz pie viesnīcas durvīm, bet pats braucu meklēt vietu, kur noparkot mašīnu. Ar to arī sestdienas pēcpusdienā situācija nebija nekāda izcilā, beigās tuvāk kā pusotra kilometra attālumā neko neatradu, bet nu vismaz bezmaksas stāvvieta bija atrasta, ņēmu somu un gāju "mājās". Marina tikām bija dabūjusi numuriņu, un beidzot varēja teikt, ka dienas stulbākā daļa bija beigusies. Šajā brīdī varu tevi informēt, ka patiešām - vairs nekā dramatiska šajā aprakstā nebūs, sirds drapes vari likt malā!

Ievērojot to, ka pat brokastis mums bija bijušas gaužām nožēlojamas, bijām daudz staigājuši un daudz uztraukušies, bija sakrājies pamatīgs izsalkums. Aizgāju uz pirms nedēļas apmeklēto šavarmu iestādi ar cerībām tikt pie pietiekami lēta un gana garšīga ēdiena. Bet ka tik ne tā - šī bija laikam vienīgā iestāde mūsu ielā, kas ievēroja sabatu un bija slēgta! Labprāt ietu kur citur, bet visas pārējās vietas bija izteikti tendētas uz ēšanu uz vietas, nevis ēdiena ņemšanu līdzi. Beigās sapratu, ka negribu ilgi domāt, bet vienkārši iegāju pārtikas bodē tieši pie mūsu viesnīcas un sapirkos teju tonnu visa kā ēdama. Veicām pirmo izēšanās raundu, tad aizgājām uz stundiņu pastaigāt, un tad turpinājām ēšanu. Bija labi.

Vakara laikā mūsu istabiņā ieradās arī Māris (pieminēts šī apraksta ievadā, pavadījis nedēļu konferencē, bet pēc tam aizstopējis uz Nāves jūru), uzēdām vēl viņa atvestās zemenes, mazliet padalījāmies ar iespaidiem par nedēļas laikā piedzīvoto, un gājām gulēt. Māris iekārtojās pseidodīvānā-pseidokrēslā, kas šķita gana ok risinājums pusei nakts. Kāpēc pusei nakts? Tālab, ka lidmašīna uz Rīgu mums bija sešos no rīta, bet Telavivas lidostā jāierodas vismaz trīs stundas pirms izlidošanas. Tad nu modinātāju liku uz pulksten diviem un steidzos pēc auto. Par laimi ar iedarbināšanu nekādu problēmu nebija, un kad piebraucu pie viesnīcas durvīm, Marina, Estere un Māris jau bija lejā ar visām somām. Aizbraucām uz lidostu, nodevām auto un devāmies lidostas drošības pārbaudēs.

Nebūt nepārdzīvoju, ka šajā reizē lidostas procedūras izrādījās diezgan vienkāršas un nesāpīgas. Nevienam nešķitu sevišķi aizdomīgs (tomēr ar bērnu ceļot šajā ziņā ir labi), arī aizdomīgus suvenīrus no Palestīnas nevedu un tā nu tikām lidmašīnā un pēc kāda laiciņa arī uz Rīgu. Ja kas - Estere atkal lidojuma laikā uzvedās kā paraugbērns! Tad atlika pateikt "Čau!" Mārim un pēc tam "Čau!" Raitim, kas bija atbraucis mums pretī, un ceļojums bija oficiāli galā.

Secinājumi:
1) Estere, kā šķiet, bija optimālā vecumā ceļošanai - jau pietiekami liela, lai viņu lidmašīnā varētu dažādos veidos izklaidēt, bet vēl pietiekami maza, lai nevarētu desot apkārt;
2) vienīgais riska moments ar rāpojošu bērnu Izraēlā saistīts ar visur sastopamajām flīžu grīdām - tās ir aukstas un pret tām ir nepatīkami atsisties ar pieri;
3) par personīgo drošību ceļojuma laikā nekādu satraukumu nebija - kopumā Izraēlā tu kā tūrists jūties ļoti droši, arī mana sākotnējā doma, ka pat uz skriešanu jāņem līdzi pase, vēlāk jau šķita muļķīga;
4) ja vēl kādreiz sadomāšu turp braukt - sasodīts, jāņem 2 nedēļas atvaļinājuma, nevis viena! Tad varētu gan beidzot aizbraukt uz Eilatu, gan paviesoties Jordānijā, taču zināms, ka man ir grūti saņemties vienā piegājienā iztērēt daudz atvaļinājuma dienu;
5) vienīgais februāra mīnuss - kokos nav augļu, kurus piesavināties;
6) NEKAD nebraukt Sabatā uz Jeruzalemi! Atkārtoju - nekad!