Atgriešanās Višegrādā
Par darba braucieniem es te lielākoties nerakstu, patiesībā vispār par savu darbu sevišķi bieži neizsakos (vismaz pēdējos gadus desmit noteikti), bet šoreiz vismaz dažus triepienus ar vārdu pindzeli atstāšu.
Budapeštā viesoties man sanāk gana bieži, kopš pandēmijas ierobežojumu atcelšanas šī bija piektā reize un varētu būt, ka vēl kādas piecas bija pirms tās sākšanās. Varētu jau pacensties un noskaidrot precīzi, bet diez vai ir vērts tā pūlēties. Par pašām darba lietām neko nestāstīšu (arī ne par manām tehniskajām ķibelēm paštaisītā scavenger hunt ietvaros), bet mazliet gremdēšos pieredzē par brīvā laika aktivitātēm.
Būtiskākais, kas šobrīd ir aktuāls, izbraucot ārpus Latvijas, protams, ir Ikdienas golfs. Atbilstoši plāniem, man ārpus Latvijas bija jāpavada sešas dienas (sanāca gan citādi - bet par to laika gaitā), un būtiskais jautājums bija - vai izdosies katru dienu tikt pie pilna punkta. pirmās trīsarpus dienas bija gaidāmas Višegrādā - pavisam sīkā pilsētiņā Donavas krastos. Tur bija skaidrs, ka viens no diviem punktiem lielākoties nebūs pieejams, jo atradīsies otrpus upei (tuvākais tilts ir 20 kilometru attālumā, bet sava transporta man tur, protams, nebija). Un ar to vienu pieejamo punktu jau ar var gadīties dažādi - iesviedīs to slēgtā teritorijā, un nekā laba nebūs. Tāpēc jautājums bija par pirmo dienu - teorētiski to varētu paņemt vēl Rīgā. Jā, izlidošana bija agri no rīta, bet var taču uzreiz pēc pusnakts iestartēt golfu mājās un ātri aizmīties ar riteni. Tā es vismaz biju nolēmis rīkoties vēl dienas pirms izlidošanas pievakarē, līdz pēkšņi pār mani nāca atklāsme - ne jau tāpēc es pildu Golfu, lai savāktu maksimālo punktu skaitu, bet gan tāpēc, lai būtu izaicinājums. Un izlēmu paļauties uz veiksmi.
Jāatzīst, ka patiesībā Golfs mani šajā braucienā lutināja. Pirmajā dienā punktu saņēmu gandrīz minimālajā attālumā no viesnīcas. Jā, tā paņemšanai izvēlējos ne to optimālāko variantu, kā dēļ nācās pārkāpt pāri vienam žogam un pēc tam ne gluži pareizi novērtēju to, kur tieši jāskrien, līdz ar to savācu neobligātus augstuma metrus, bet visādi citādi punkts bija viegls, un pēc tā sasniegšanas izskrēju uz marķētas takas, kas mani ļoti glīti izveda pa kraujas malu. Skriešana gan bija pagrūta, jo taka brīžiem sastāvēja no dubļiem (iepriekšējā dienā visā Ungārijā bija pamatīgi gāzis lietus), taču - gandarījuma pilna. Pēc tam gan pavadīju stundu, tīrot dubļus no skriešanas botēm, bet to varētu uztvert par meditāciju.
Otrajā un trešajā dienā mans punkts atradās uz ceļa. Jā, ceļš bija tāds, pa kuru brauc mašīnas un kurš turklāt iet kalnā, bet toties nebija jāperas pa dubļiem un pie reizes varēju mazliet patrennēt skriešanu kalnā. Protams, te jāprecizē, ka tas attiecas tikai uz turpceļu - atpakaļ skrēju pa takām, un tas atkal jau bija izaicinoši. Ceturtajā dienā varēju izvēlēties - ņemt punktu Višegrādā vai Budapeštā, izvēlējos pirmo variantu. Šoreiz dabūju atkal palielu attālumu un ne vairs uz ceļa. Iepriekšējās dienās gana labi iepazinis šīs apkārtnes reljefu, izlēmu, ka prātīgakais variants būs maksimāli tuvu punktam tikt, skrienot pa ceļu, un tikai pēdējā posmā doties augšā kalnā. Tas gan nozīmēja, ka vienā virzienā sanāca ap septiņiem kilometriem, bet vai tad es pirmo reizi dzīvē būtu gājis skriet. Pēdējie 500 metri līdz punktam gan bija diezgan traki - stāvums ap 25 grādiem, brīžam nācās likt talkā arī rokas. Un lejā - super piesardzīgi. Bet citādi viss forši.
Skrējienos pa Višegrādas apkārtni divreiz sastapu bariņu ar kalnu kazām un vienu reizi - lapsu. Diezgan droši varu apgalvot, ka vairumam manu kolēģu tādi prieki netika.
Un tagad mazliet par virsrakstu. Kāpēc - "Atgriešanās Višegrādā"? Lieta tāda, ka biju te pirms aptuveni 20 gadiem, precīzāk, 18 ar pusi. Toreiz šajā vietā nonācu ekskursijas ar autobusu ietvaros un ar atgriešanos te vēlreiz nerēķinājos. Tiesa, tolaik biju cits cilvēks un ar pagātnes sevi nelepojos. Arī īsti par to cilvēku nekaunos, jo neko jau pagātnei nepadarīsi, un jaunībā jau pieklājas būt dumjam, un katrs ir dumjš savā, neatkārtojamā veidā. Tiesa, neko vairāk kā "tur ir cietoksnis" no Višegrādas tāpat neatceros.
Šoreiz gan bija tuvu tam, lai pat šo cietoksni es nemaz nebūtu apmeklējis. Vispār jau nebijām Višegrādā ieradušies ar mērķi apskatīt vietējos tūrisma objektus, un tomēr - atrasties pāris kilometru attālumā no Ungārijas slavenākā cietokšņa, bet nenonākt pie tā, šķita kaut kā stulbi. Turklāt viens rīts bija nosacīti brīvs - tajā varēja doties gida vadītās pastaigās pa takām vai arī izbraukt ar elektroriteņiem. Takas jau jutos pietiekami apskatījis savu skrējienu ietvaros, tālab izdomāju - jāiet uz cietoksni. Par šo plānu izstāstīju pāris kolēģiem pie brokastu galda viesnīcā, izrādījās - šie bija gatavi piebiedroties. Tad nu sanāca, ka mūsu Infogram "produkta" komanda deviņu cilvēku sastāvā devās nevis kādā no organizētajām ekskursijām, bet gan paši savā "ekspotīcijā", jeb, kā jau iepriekš bija izteicies Mikus, "They're taking the hobbits to Višegrād". Noderīgi izrādījās, ka mūsu kolektīvā ir arī viens ungārs, kas varēja paradīt labāko ceļu pa takām (jo pa asfaltu, sekojot Google maps rekomendācijām, būtu teju divreiz garāka distance un mazāk interesanta iešana). Tā nu mēs nonācām īstajā Višegrādā, izstaigājām arī cietokšņa iekšpusi, bija lieliska pastaiga, un tikām pie jaunas komandas kopbildes (kuru te gan, protams, nelikšu, jo kolēģi nav piekrituši, ka izmantoju viņus kā reklāmas materiālus). Un pie reizes savācām savā pulciņā vienu kolēģi no citas komandas, kurš Višegrādu bija sasniedzis vienatnē.
Nonācis Budapeštā, cerēju, ka beidzot varēšu izvēlēties, kuru no diviem Golfa punktiem meklēt, bet nekā - gan ceturtdien, gan piektdien viens punkts iekrita upei pa vidu, tikām otrs - turpat Peštas pusē, kur jau viss sen izskriets. Bet nu labi - kas jādara, jādara. Pirmajā reizē punkts bija nosacīti tālāk, tāpēc mazāk bija jādomā par atlikušajiem kilometriem, otrajā - pavisam netālu, tālab izmantoju dažas reizes veikt apli parkā netālu no Varoņu laukuma. Kā teikt - galvenais jau, lai varētu kārtīgi izskrieties, turklāt otrajā reizē patiesībā skriet bija stipri grūti - tas bija rīts pēc korporatīvās ballītes, kuras ietvaros, protams, gluži baigi pārkāpis režīmu es nebiju, bet tomēr - divi ali, gulēts aiziet maksimāli vēlu, plus vēl mentālais nogurums pēc piedzīvojuma ar krešojošu aplikāciju, līdz ar to, pieveicis savus aptuveni 14 kilometrus, jutos par sevi lepns (bet totāli iztukšots).
Ar to manai vizītei Budapeštā būtu vajadzējis noslēgties - pēcpusdienā lidojums maršrutā Budapešta - Amsterdama - Rīga un nakšņošana pašam savā gultā. Bet - te tev nu bija. Aizbraucu, kā jau man tas patīk, uz Budapeštas lidostu ar autobusu, devos skatīties, kur ir iečekošanās manam lidojumam (kaut kāda tizluma pēc KLM reisiem jau ne pirmo reizi online iečekošanās nebija pieejama), un skatos - lidojumu sarakstā reisa uz Amsterdamu 15:40 nav. Pārlasu šo sarakstu vēlreiz - nekā. Pārliecinos biļešu iegādes starpnieka saitā, ko izmantojam ceļojumiem, savu statusu - lidojums uz Amsterdamu 15:40, viss it kā kārtībā. Konsultējos pie čaļa pie info stenda, viņš saka - lai eju uz blakus termināli, pāris minūšu attālumā, visam jābūt kārtībā. Aizeju tur - arī nekādas miņas no mana reisa. Sazvanos ar mūsu biroju, sola noskaidrot pie starpniekiem, kas noticis. Tikām atgriežos pie info čaļa - šis man norāda, kur meklēt KLM lodziņu. Aizeju tur - nav darba laiks, jo tuvākajā laikā šiem nav neviena reisa, tomēr tur ir sieviete pie lodziņa, vaicā - vai var kā man palīdzēt. Izstāstu savu situāciju, viņa sāk kaut ko skatīties sistēmā. Tikām man atzvana no darba - lai apskatot Spam folderi, vai tur gadījumā nav ziņas no Aviostarpnieka. Ir - pirms mēneša šie ziņojuši, ka mans reiss atcelts, vajag apstiprināt lidojuma pārcelšanu uz agrāku lidmašīnu. Loģiski, ka neesmu šo epastu redzējis. Patiesībā epasti pat vairāki - sākumā paziņojums, tad info, ka no manis nav atbildes, tad - ka tā kā nav atbildes, viņiem "case closed". Ja es būtu šos epastus redzējis - situācija būtu citāda. Un ja viņu sasodītajā lapā būtu jebkāda informācija par to, ka ar manu lidojumu ir problēmas - arī būtu cits gadījums, un es būtu savlaicīgi piefiksējis šo lietu. Bet es jau atceros, ka iepriekšējā reizē, kad devos uz Budapeštu, dienu pirms izlidošanas secināju, ka man nav nekādu pierādījumu, ka viņi man ir iegādājušies biļetes vilcienam Vīne - Budapešta, tikai norādīts ceļojumu sarakstā šāds plāns, bet bez pašām biļetēm. Toreiz izrādījās, ka "vilciens ticis atcelts, tāpēc jāiegādājas citas, dārgākas biļetes", lai gan reāli es pats savām acīm to "atcelto" vilcienu redzēju izbraucam no Vīnes stacijas. Līdz ar to - teicams serviss. Lai vai kā - vismaz KLM bija pretimnākoši, ziņoja, ka pārcels tad manus abus lidojumus uz nākamo dienu, manis paša ziņā gan atlika tas, kur es nakšņošu Budapeštā (reāli - darbavieta šo uzņēmās, nekādu problēmu nebija). Kas mani pašu nepatīkami šajā situācijā pārsteidza - es par to sastresojos, lai gan reāli - nezinu, kāpēc. Ne man bija šajā vakarā Rīgā kādi kritiski plāni, ne pat ja būtu ļaunākais variants, ka man būtu pašam jādomā par naktsmājām un nonākšanu Rīgā, no tā būtu kāda nopietna problēma, bet kaut kā izrādījās, ka galīgi nebiju šādam pavērsienam gatavs. Secinājums - jāstrādā ar sevi, lai būtu vairāk zen.
Ja nu tā sanāca, ka man bija viena bonusa nakts Budapeštā, tas, protams, nozīmēja iespēju vēl vienu rītu paskriet ārpus Rīgas, šoreiz beidzot mani Golfs pārveda pāri Donavai. Varbūt es nenokļuvu pašā gleznainākajā vietā pilsētas Budas pusē (maršruts galvenokārt veda gar dzelzceļu), bet vismaz kaut kādas pārmaiņas. Un pie reizes, tā kā šajā dienā man no Budapeštas izlidošana bija agrākā stundā, nekā iepriekšējās dienas neveiksmīgais lidojums, izdomāju, ka es varētu veikt ātru uzlidojumu Amsterdamai. Ja tev starp ielidošanu un izlidošanu ir četras stundas - nedirnēsi taču tu tās visas lidostā, ne? Nu, labi - saprātīgs cilvēks droši vien atzīs, ka ar šādu laika daudzumu ir par maz un ka lidostā tomēr vajadzētu būt savas divarpus stundas pirms izlidošanas, lai nebūtu stresa, turklāt vēl Amsterdamas lidosta ir ļoti liela, un tā tālāk blah blah. Noskaidroju, ka no Amsterdamas lidostas brauc vilcieni, lielākoties gan - ne uz Amsterdamas centru, toties ļoti regulāri.
Tad nu mērkaķa ātrumā aizsteidzos uz dzelzceļa staciju, Internetā jau biju noskaidrojis, ka Amsterdamā visas sabiedriskā transporta biļetes pērc turpat transportā ar telefona vai kartes palīdzību, viss vienkārši, ielēcu vilcienā, kas primāri gāja uz Arnhem, bet tuvākā pietura bija Amsterdamas Dienvidu stacija. Sešas minūtes vēlāk jau biju ārā no vilciena, bet stacijā mani gaidīja ne sevišķi patīkams pārsteigums (pareizāk - daļu no tā biju uztvēris jau vilcienā, neatradis tur iespēju nopirkt biļeti) - bez legāli iegādātas biļetes tikt ārā nevarēja, un manu kredītkarti izejas aparāts neņēma pretī, jo nebiju brauciena sākumā neko aktivizējis. Līdz ar to iespējams, ka šī sistēma "pērc vagonā" darbojas visur, izņemot starppilsētu vilcienus. Par laimi nebiju vienīgais pamuļķis, kas bija šādi izpildījies, stacijas darbinieki paziņoja "you got very lucky, the fine is 65 EUR", un izlaida mani no stacijas. Rezultātā biju aizbraucis pa zaķi. Gadās arī tā.
Līdz Amsterdamas centram no Zuid stacijas ir savi 4-5 kilometri, manā rīcībā, protams, sevišķi daudz laika nebija, tālab mans pārvietošanās veids bija pa vidu starp iešanu un skriešanu, bet vismaz gar Muzeju rajonu nogāju, līdz Rembranta laukumam tiku, no velosipēdiem kādas simts reizes pārbijos un - pats būtiskākais - dažus siera veidus iegādājos. Protams, ka tā bija tāda ķeksīša pēc līmeņa vizīte Amsterdamā, ne vairāk - bet vismaz kaut kāds gandarījums bija, noteikti jautrāk, nekā pavadīt šo laiku lidostā. Uz lidmašīnu paspēju bez jebkādām problēmām, Rīgā nokļuvu laicīgi, un tā nu šis pasākums bija cauri - ar pāris negaidītiem starppiedzīvojumiem, bet tie jau ir tas, kas dzīvi dara interesantāku.
Nobeigumā - ja tu vēl nespēlē Ikdienas golfu, ir pēdējais laiks to sākt!