Kazhes pierakstu burtnīca

Paiet garām grāmatai ar nosaukumu "Bēres ar priekšapmaksu" man bija neiespējami. Turklāt vēl zinot, ka tās autors Aivars Kļavis ir iepazīts ar Avota laiku (kas gan nav daiļliteratūra, bet tāpat visnotaļa aizraujoša lasāmviela). Tad nu ķēros pie šī stāstu krājuma lasīšanas. Jāatzīst, ka vienu lietu es nebiju piefiksējis - cik ļoti šī grāmata ir par nāvi. Jā, tu varētu man teikt, ka tās nosaukums varētu uz šādām domām vedināt, bet tu jau nevari zināt, cik liela loma nosaukumam ir grāmatas saturā, turklāt darīšana taču ir ar stāstu krājumu, nevis ar romānu - var gadīties, ka "Bēres ar priekšapmaksu" ir tikai viens no krājuma stāstiem (un tā patiešām arī ir), kamēr pārējie vēsta par gluži citām tēmām (un tā nemaz nav).

Pievēršoties grāmatas tehniskajiem parametriem, tās 230 lappusēs uz dzīvi apmetušies 11 stāsti, no kuriem viens ir simts lappušu garumā, kamēr pārējie - būtiski īsāki. Līdz ar to vislielāko uzmanību droši vien vajadzētu veltīt stāstam "Un mūžīgas ir tikai debesis virs galvas mums", kas diezgan labi atbilst dokumentālu/pseidodokumentālu darbu kategorijai "The Rise and Fall of X". Proti, tas ir stāsts mūža garumā, tā galvenajam varonim Guntim izdzīvojot mūžu no pusaudža gadu naivuma Brežņeva laikos un sapņiem par BAM būvniecību caur sūro ikdienu pusvadītāju rūpnīcā Rīgā, izsišanos uz priekšu tajā (pateicoties daļēji neapzinātai sadarbībai ar Čeku), nonākšanu vadošos amatos uzņēmējdarbībā svaigi neatkarību atguvušā Latvijā, visa sabrukumu deviņdesmitajos reketa iespaidā, augšāmcelšanos ar modernāku uzņēmējdarbību un vēl vienu kritienu lejā, un tam līdzās - ne pārāk sekmīga privātā dzīve - ar savām virsotnēm, bet vairāk tomēr bedrēm. Kaut kāds šāds aptuveni stāsts - mazliet jau par sadzīvisku manai gaumei, bet visādi citādi ļoti pieņemams, un ar lielu pārliecību, ka autors drēbi pazīst. Un beidzas viss, protams, ar bērēm, kuras gan caurvij stāstu, mums iepazīstot pamazām arī visus to dalībniekus. Sērīgi, bet ne gluži bezcerīgi - ieskaitot to, ka sevišķi žēlot Gunti arī neprasās, Kļavis necenšas viņu darīt par varoni.

Stāsti ir dažādi - skumjāki un ne tik skumji, sērīgākais varētu būt pirmais no tiem - "Bedre kalna galā" - kura galvenais varonis pats rok sev kapa bedri kalna galā, jo nevēlas tikt apbedīts kopā ar sev nemīlamajiem radiem (bet savu, protams, nepanāk). Tāpat bezcerības pilns ir "Tas ūdens, ko nevar sasmelt" par meitu, kura pieskata savu vecišķo tēvu, kurš uzskata, ka viņas dēļ ir upurējis savu dzīvi, bet kura uzskata, ka viņš ir tikai sačakarējis viņējo - mīlestības varoņu starpā nudien nav. Ir te arī sava deva pārdabiskā - kā stāstā "Vārna", kur mirusī meita vārnas veidolā noraugās uz savu daļēji prātu izkūkojušo māti. Bet ir arī sava deva cerības - turklāt tā nav jauniešu cerība, balstīta pusaudžu mīlestībā, bet drīzāk cerība, ka pēc, piemēram, 50 gadu vecuma sasniegšanas dzīvei nevajag likt vēl punktu, kas visspilgtāk izpaužas krājuma pēdējos divos stāstos: "Vīrietis smilškastē" un "Kad pārcērt tauvas" (jo īpaši tajā). Līdz ar to Kļavis pamanās mani kā lasītāju vispirms iedzīt pagalam nospiestā dvēseles stāvoklī, bet tad pacelt atkal augšup. Lasāmviela, protams, nav sevišķi dzīvespriecīga, tomēr ar savu skaistumu. Starp citu, grāmatas vāka autors ir Aivara Kļavja dēls Toms Lūsis - itin labi zināms personāžs Latvijas interneta aprindās.