Kazhes pierakstu burtnīca

Pagājuši ir tie laiki, kad es katru Edgara Šubrovska grupas uzstāšanos gaidīju ar nepacietību. Protams, viens no aspektiem tajā ir tāds, ka es pats kļūstu vecāks, līdz ar bērnu ienākšanu samazinājies brīvā laika daudzums, bet ne mazāk būtisks ir otrs - Šubrovska grupa tagad ir JUUK un nevis "Manta" (vai senākos laikos - "Hospitāļu iela"), un realitāte ir tāda, ka JUUK kā koncertgrupa mani sevišķi neaizrauj. Līdz ar to šajā reizē uz tās koncertu devos galvenokārt tāpēc, ka tas notika tuvu mājām - kultūrtelpā "Balodis", faktiski - Alīses ielas ūdenstorņa pagalmā - un pērn es tā arī ne uz vienu koncertu šajā vietā nebiju aizgājis. Plus vēl Baiba ziņoja par gatavību pievienoties, un kompānijā skatīties JUUK noteikti ir interesantāk kā vienatnē. Uz vietas izrādījās, ka pazīstamu cilvēku bija vairāk - tāpat ieradās Āgenskalna novadnieks Māris un no cita Rīgas gala atbraukušais Prusux ar uzreiz trim dāmām. Arī summāri cilvēku te bija daudz - silts vakars, laba vieta, bezmaksas koncerts, un vēl Uldis Rudaks, kas spēlē vecus Odekolona ierakstus.

JUUK koncertam šajā reizē bija pāris īpatnības, kas to atšķīra no standarta. Pirmkārt, grupa spēlēja bez vijolnieces, kura, domājams, profesionālās darbības Liepājas simfoniskajā orķestrī dēļ nevarēja piedalīties. Otrkārt, pirmās pāris dziesmas neskanēja arī bungas, jo JUUK nebija skaidrs, cikos tieši ieradīsies Rinalds Maksimovs, kurš mazāk kā stundu pirms šī koncerta sākuma vēl bungoja DJ Krankenwagen sastāvā. Vienlaikus jāatzīst, ka nav tā, šīs pārmaiņas būtu kaut kā ļoti būtiski ietekmējušas to, ko JUUK spēlē un kā viņi to dara. Un šī ir tā lieta, kas manā izpratnē dara JUUK koncertus nesalīdzināmi mazāk aizraujošus nekā tas bija Šubrovska "Mantas" periodā. Proti, tolaik katrs koncerts bija citāds kā iepriekšējie. Dziesmām mainījās temps, mainījās noskaņa, reizēm skanējums bija dzīvāks, citkārt elektroniskāks, tikām JUUK allaž skan tāpat. Jā, nenoliedzami profesionāli, jā, Šubrovskis ir liels meistars dzejas atlasīšanā, uz kuras bāzes top grupas dziesmas. Jā, JUUK ir tāds liels bonuss kā trīs dziesmu autori un trīs solisti, kur katram ir savs izteikti atšķirīgs rokraksts. Bet vai tas garantē aizraujošu koncerta pieredzi? Drīzāk nē, nekā jā.

Nē, es neietu tik tālu, lai apgalvotu, ka JUUK vispār nav koncertu grupa - viņi skan labi un tādā vakara stundā pie Ūdenstorņa viņi pat bija visai iederīgi. Bet viņu koncerti nav Notikums, un tur neko nevaru padarīt. Mani nemoka nepacietība un patīkamas trīsas gaidot, kas nu būs - lai arī grupa nebūt netiecas būt totāli komerciāla, tās radītais manā izpratnē ir drīzāk kvalitatīvs produkts nekā kaut kas tāds, kas spēj mani aizgrābt. Jā, mēs visi kļūstam vecāki, un arī Edgars Šubrovskis nav izņēmums. Jā - šis ceļš, kurā folkmūzika apvienojas ar pasaku sajūtu un viss ir viegls un liegs pat, ja vēstī par skumjām tēmām, bet viens ir droši - kamēr "Mantas" gadījumā man šķita pilnīgi normāli iet uz tās koncertiem divus vakarus pēc kārtas, pakārtojot savu dzīvi "Mantai", tad ar JUUK manas attiecības ir formā - ja nu gadās, ka šīs grupas koncerts ir man tiešām pa ceļam un man nav būtiskāku plānu, varu uz to aiziet. Attiecību formā to varētu saukt par pieradumu, kas jūs tur kopā, lai arī to, kā izskatās mīlestība un kādā krāsā tai ir zeķes, jūs sen vairs neatceraties.

Nobeigumā par repertuāru: jaunākais grupas albums "Muļķa stabule" izskanēja gandrīz pilnā apmērā, no "Indulgenču tirgotājiem" skanēja "Skleroze", "Balāde tumsas tirgotājiem", "Vieta" un "Zelts". Netipiski, bet Sniedze šoreiz nedziedāja franču valodā. Vijoles trūkuma dēļ vai citādi - nezinu.

Pavisam nobeigumā: laikos (ne tik senos), kad vēl pieredzes vērtēju skalā no 0 līdz 10, šī koncerta vērtējums būtu "bija ok" līmenī, kamēr aktuālajā trīspakāpju sistēmā plusiņš šeit un plusiņš pie DJ Krankenwagen koncerta nozīmē divas pilnīgi dažādas lietas.