Auces aeroklubs paceļas Rumbulas lidlaukā

2021-08-01

Pēc ilgāka pārtraukuma beidzot atkal sanāca piedalīties vairāk vai mazāk normāla formāta rogainingā - pasākumā, kas formāli bija Rīgas rogainings, lai gan realitātē lielāko daļu laika tajā sanāca pavadīt ārpus Rīgas pilsētas administratīvajām robežām (vismaz tā man šķiet). Startēju šajā pasākumā komandā ar kolēģiem Maksimu un Robertu, kas ne pirmo reizi bija mani ceļabiedri šādā pasākumā, vienlaikus bija te arī šādas tādas atšķirības no iepriekšējiem piegājieniem.


Nezinu, kālab bija izlemts, ka pareizākā šajā reizē būs četru stundu distance, bet savi plusi šādai pieejai noteikti bija. Pirmkārt, pieteikšanās laikā bija pilnīgi reāli, ka sacensības nāksies veikt psihopātiski karstā laikā, un tādos apstākļos labāk noteikti ir īsāka distance. Otrkārt, es lieliski apzinos, ka man šobrīd nav gatavības sešu stundu skrējienam (kā izrādījās praksē - konkrētajā dienā arī četrām stundām nebiju īsti gatavs), līdz ar to - labāk nepārspīlēt. Treškārt, no konkurences viedokļa, ja vēlies pasākuma beigās pagozēties uz goda pjedestāla, īsākā distancē šādas iespējas parasti ir labākas, jo ir mazāka konkurence. Protams, reāli, kad izvēlējāmies par labu četrām stundām, ne par ko no šī saraksta domāts nebija, vienkārši Maksims uz Roberta piedāvājumu piedalīties atbildēja: "Varētu četras stundas paskriet", un tad nu tieši šādam režīmam es pieteicu komandu.

Starts pasākumam notika pie Mazjumpravas muižas - vietā, kur pāris reizes braukts garām ar riteni, bet kura manās smadzenēs īsti nosēdusies nebija, līdz ar to, turp braucot, man nekādu asociāciju par šo vietu nebija. Ierodoties startā, atklājās, ka mūsu komanda bija izcili slikti sacensībām sagatavojusies. Uz trim dalībniekiem mums bija viens kompass (man), neviena marķiera, neviena kartona, diedziņa, piespraužamo adatu vai kaut vai lineāla, plus vēl mans līdzi ņemamais pārtikas krājums bija arī iztrūkstošs (cerēju kaut ko nopirkt startā, bet nenopirku). Līdz ar to nav brīnums, ka maršruta plānošana mums notika pagalam nenopietnā veidā. Proti, uzmetām pāris variantus, kuri varētu būt "ceļami", bet reāli pat nepārliecinājāmies, cik katrā no tiem ir kilometru pa gaisa līniju. Nav arī tā, ka mēs būtu nopietni pacentušies saprast, vai līdzīga garuma maršrutā nevarētu dabūt arī vairāk punktus - kaut ko sazīmējuši bijām, tad jau skatīsies, kas no tā sanāks. Vēlāk, apskatot rezultātus, varēja redzēt, ka optimāls mūsu variants noteikti nebija, bet patiesībā arī ne tuvu ne tik slikts, kā to varētu gaidīt ar tik nenopietnu attieksmi.


Pats sacensību sākums mums nekādi nebija veiksmīgs - kā atklājās, nebijām gana rūpīgi iepazinušies ar karti un līdz ar to nebija piefiksētas pāris ļoti neuzkrītošā veidā iezīmētas sētas. Plus vēl pamanījos kurpes zolei izdurt cauri pamatīgu sprunguli, kura izdabūšana atkal ārā arī prasīja laiku (tiesa, tas vismaz bija brīdī, kad tāpat domājām, kā rīkoties tālāk, jo bijām atdūrušies pret neparedzētu sētu). Turpinājums principā bija sekmīgāks - posms pēc pirmās dzelzceļa sliežu šķērsošanas aizritēja jau labi, vairumu punktu atradām bez nopietnas čakarēšanās, taču tad kaut kāda totāla katastrofa mūs piemeklēja posmā starp 56. un 55. punktiem. Idejiski tur viss bija vienkārši - bija jāizmanto taka Ziemeļrietumu virzienā, jāaizskrien līdz grāvim un tad pa labi līdz punktam. Nezinu, kā tas sanāca, bet reāli mēs aizskrējām uz Ziemeļaustrumiem un attapāmies vietā, kas galīgi nesaskanēja ar vajadzīgo, un izrādījās esam tuvu jau nākamajam mūsu ieplānotajam punktam. Tā nu mēs šo punktu atmetām, un skaidrs kļuva arī tas, ka no mūsu diviem iespējamajiem maršruta variantiem būs jāizmanto īsākais, un arī no tā var nākties šo to nomest nost. Tagad, skatoties rezultātus, šķiet, ka vienā kontrolpunktā mums kaut kas nebūs nostrādājis - esmu visai pārliecināts, kas mēs 48. punktu bijām paņēmuši, bet rezultātos tas neparādās. Būtu tas kaut ko izšķīris, varētu mēģināt noskaidrot, kas par lietu, bet tā - lai paliek.


Svarīgākais visā šajā pasākumā izrādījās mana fiziskā sagatavotība vai tās trūkums četru stundu skriešanai. Šogad it kā skrienu relatīvi daudz - vismaz 50 kilometrus katru nedēļu salasu, parasti skrienu četras vai piecas reizes nedēļā, proti, gluži pavisam palaidies neesmu. Vienlaikus - kur man līdz Roberta un jo īpaši Maksima gatavībai! Un klāt pie citām lietām laikam jau pārāk ilgais laiks bez sacensībām mani bija darījis galīgi amatierisku uztura jautājumā. Vakarā pirms rogaininga - aukstā zupa. Brokastīs - saldās pankūkas. Vai tas ir pareizi? Nē, tas nav pareizi. Un kāds tad brīnums, ja distancē neapēstā putra sāk atmaksāties. Līdz ar to bija tikai loģiski, ka ceturtā stunda man bija dramatiski smaga, un brīžiem jau gribējās teikt - veči, piedodiet, bet es vairs neskriešu. Patiesībā pāris reizes tā arī pateicu, bet par laimi tā īsti neviens manī neklausījās, un tad nu nācās vien skriet. Beigu beigās tik traki pat laikam nebija - lai arī brīžiem es patiešām teju vai sabruku, pēdējās stundas laikā katrs kilometrs bija ar tempu zem septiņām minūtēm, un pat pēdējā pusstundā bija pārītis zem sešām minūtēm. Cita lieta, ka pirms nākamā līdzīgā starta nopietnāk jāpiestrādā gan pie uztura, gan garākiem treniņiem. Ja kas - veiktā distance nepilnās četrās stundās bija 32.5 kilometri, ar aptuveni 6 minūtēm atlikušām līdz kontrollaika beigām. It kā neizskatās diži daudz, taču šis nebija gluži tas pilsētnieciskākais Rīgas rogainings (īsie skriešanas šorti nebija optimālā izvēle), tāpēc maz tas arī nav.


Kāds bija rezultāts? Otrā vieta no visām (ne pārāk daudzajām) komandām. Skaidrs, ka konkurence nebija nekāda ļoti nopietnā un pārāk par kaut ko priecāties te nevarētu. Tāpat jāņem vērā, ka atpalicība no uzvarētājiem bija dramatiska (30 punkti), bet saliekot visu kopā sasniegtais rezultāts bija gana labs. Reāli pakāsām 9 punktus (kļūdas dēļ izlaistais piecītis un neieskaitītais četrinieks), līdz ar to tā punktu starpība varēja būt vismaz drusku cienīgāka. Par plānošanu gan neesmu drošs - varbūt tā nemaz nebija tik slikta, jo lai arī mums rādās visai šķidri punkti uz kilometru, jāņem vērā, ka tie 9 punkti būtu minimāli ietekmējuši distanci putna lidojumā, toties būtiski palielinājuši iegūto punktu skaitu. Šobrīd sanāca, ka 23.32 km gaisa līnijā deva 105 punktus jeb 4.503 punktus uz kilometru. Ja pieņem, ka "pa gaisu" klāt nāktu aptuveni kilometrs, tad distance būtu kaut vai 24.5km (reāli - mazāk, tie līkumi nebija tik lieli), bet punkti 114, proti, 4.88 p/km, un tas jau būtu tīri cienījams rādītājs plānošanai. Proti, plānošana nebūt nebija tik slikta, lai arī ļoti nezinātniska.

Un kas ir būtiskākais visā šajā lietā - štrunts par rezultātu (ja vien nav totālas škrobes par izgāšanos), tāpat jau šāda pasākuma lielākais skaistums ir kopīga skriešana komplektā ar to, ka ir arī citi dalībnieki un tev ir tāda maza svētku sajūta, kas ir ļoti skaista! Paldies orgiem (kartē, protams, bija kļūdas, kā tas ir visos ar xRace saistītos pasākumos, bet šoreiz mums pat tās sevišķi netraucēja), paldies komandas biedriem un - lai Auces aerokluba karogs turpina plīvot augstu!


Bildes: no sacensību organizētāju krājumiem