Neatkarības laika teātris. Parādības un personības gadsimtu mijā un 21. gadsimtā

Šī grāmata noteikti nav paredzēta lasīšanai no vāka līdz vākam. Bet es jau citādi nemaz nemāku. Kur nu vēl ar bibliotēkas grāmatām. Tālab nedēļas garumā izlasīju to pilnībā. Tad nu dalīšos savos iespaidos par šo monumentālo izdevumu, kuru izveidojis autoru kolektīvs: Edīte Tišheizere, Ieva Rodiņa, Dita Jonīte un Lauma Mellēna-Bartkeviča.

Līdzīga stila apjomīgi darbi par senākiem laikiem Latvijas teātros (tādi pastāv un šajā grāmatā arī ir pieminēti) man droši vien nebūtu sevišķi interesanti, jo kā cilvēkam parastajam man nav sevišķas intereses par teātra izrādēm, kuras es neesmu redzējis un kuras man arī nav nekādas iespējas redzēt. Ok, ar atsevišķiem izņēmumiem, jo arī šādas tādas padomju laika izrādes ir ierakstā atrodamas, taču nav tā, ka man būtu liela interese skatīties televīzijas kvalitātes ierakstus. Tikām attiecībā uz neatkarības laika teātri patiešām no teju katra šajā grāmatā piesauktā režisora veikuma vismaz kādu darbu esmu redzējis vai kā minimums dzirdējis par tiem.

Grāmatu veido vairākas daļas, no kurām pirmā koncentrējas uz katra teātra sejas raksturošanu šajā trīsdesmit gadu posmā - kā tā mainījusies, kas bijuši nozīmīgākie režisori un kuras izrādes visvairāk raksturojušas attiecīgo teātri. Turpinājumā vairāk uzmanības veltīts režisoriem - gan tiem, kuri nosacīti turpinājuši tradicionālā teātra skolu, gan tiem, kurus pieklājas saukt par novatoriem. Tad vēl sava deva veltīta operai un dejai (man divas visai svešas tēmas), šis tas arī par scenogrāfu un kostīmu mākslinieku darbu. Teātra mūzika gan sevišķu uzmanību nav izpelnījusies, tik vien kā laiku pa laikam piesaukts kāds Nīmanis vai Mākens, bet rūpīgāk izpētīts, kas šis konkrētais Nīmanis ir un no kurienes viņš nācis, nav.

Interesanti ir tas, ka lai arī grāmata ir izdota pirms nieka diviem gadiem, savā ziņā tā jau pa šo laiku ir itin novecojusi, jo daudz kas gan pasaulē, gan arī teātrī pa šo laiku ir mainījies. Piemēram, līdz ar Covid radušies dažādie vairāk vai mazāk attālinātie izrāžu risinājumi. Un, protams, karš, kura iespaidā grāmatas pēdējo nodaļu šobrīd lasīt ir gaužām grūti. Proti, tā ir veltīta tādam nesen vēl Latvijā populāram režisoram vārdā Vladislavs Nastavševs, kurš tolaik vēl bija šeit zināms kā drosmīgs eksperimentētājs un - gatavs iet pret 9. maiju slavinošo masu, bet tagad... vieglāk ir pieņemt, ka viņš ir bezvēsts pazudis un varbūt vispār nekad nav eksistējis.

Iepazīties ar šo grāmatu ir vērts vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ļauj diezgan labi sastiķēt kopā lielo bildi par mūsdienu Latvijas teātri. Otrkārt, tajā iekļautās daudzās fotogrāfijas atgādina par brīnišķīgām izrādēm, kuras esi redzējis, bet kuras sen vairs nav teātru repertuāros. Treškārt, vari ar zināmu pārsteigumu paskatīties uz to, kāds, piemēram, bija Viesturs Kairišs deviņdesmitajos gados. Jā, šī grāmata nav domāta, lai to lasītu visu vienā piegājienā, līdz ar to atklājas, ka grāmatas tekstā ir itin daudz atkārtošanās (jo par vienu un to pašu izrādi te reizēm ir rakstīts pat trīs reizes). Lieliski, ka šāda grāmata pastāv un, būtu man lielāks grāmatu plaukts, tajā šai grāmatai vajadzētu atrasties.
2022-10-23
8.5
comments powered by Disqus