Skolotājs Jāps un klase
Lai arī digitālā veidā (kā gan citādi šobrīd tas vispār būtu iespējams!), bet "Skolotājs Jāps un klase" Esterei kļuva par pirmo pilnā garumā noskatīto teātra izrādi. Un kas gan var būt labāks teātra gaitu sākšanai kā kaut kas, kur piedalās Guna Zariņa! Līdz ar to varbūt tikai pareizi, ka mūsu līdz šim vienīgais mēģinājums klātienes teātrī - vēl pirms Covid-pasaulē notikušais gājiens uz "Pifu" Leļļu teātrī beidzās ar Esteres asarām un ātru evakuāciju no skatītāju zāles. Tur, kā nekā, Guna nepiedalījās.
Izrāde vēsta par 3.b klases audzinātāju, skolotāju Jāpu (viņam ir arī pilnais vārds, bet to pat viņš pats nelieto), kurš dažādos veidos rūpējas ne vien par to, lai viņa audzēkņi apgūtu nepieciešamās zināšanas, bet arī par viņu lielāku un mazāku dzīves problēmu risināšanu. Jāps nenoliedz to, ka viņš ir mazliet traks (faktiski gan - ne vairāk kā ekscentrisks), viņa pieeja mācīšanai ir neortodoksāla, bet tas jau nav nekas slikts. Patiesībā gan es teiktu, ka nekā tik ļoti traka Jāpa izgājienos nav - tad jau drīzāk var teikt, ka viņš ir mūsdienīgs skolotājs (īpaši salīdzinot ar tādiem tipāžiem, kurus man nācās sastapt izglītības sistēmā pagājušā gadsimta nogalē). Līdz ar to nezinu, vai viņš patiešām šķiet tik traks mūsdienu skolēniem, kuri ir izrādes mērķauditorija (un, kā varēja redzēt izrādes ierakstā, itin liela viņu daļa izrādes laikā, korekti izsakoties, nebija simtprocentīgi pievērsušies Znotiņam un Zariņai).
Galvenā "fiška" izrādei ir tajā, ka Guna Zariņa tajā atveidot visus 3.b klases skolēnus, kā starpniekus izmantojot dažādus sadzīves priekšmetus - tādus kā sūklis, trīslitru burka, pudele, keda, rotaļlietas un tamlīdzīgi. Katra skolēna personības īpašības ir labi saskaņotas ar konkrēto priekšmetu (vai arī otrādi), līdz ar to iegaumēt, kurš ir kurš, nav grūti, un aktrise patiešām katru no viņiem atveido atšķirīgi. Bet - vai kādam ir šaubas par to, ka Guna Zariņa ir izcila aktrise, kas var atveidot jebko?
Diemžēl nevaru teikt, ka mani skolotājs Jāps spēja savaldzināt - jā, tur ir atsevišķas epizodes, kuras paliek atmiņā. Jā, aktieri ir labi kā allaž, bet pati izrāde šķita haotiskāka par standarta dienu skolā, un tas nav tas, ko es parasti novērtēju teātrī. Taču labā ziņa bija tāda, ka Esterei patika, un tas jau principā bija galvenais. Ne jau sevi man vajadzēja pārliecināt par to, ka teātris - tas ir forši. Nākamais izaicinājums būs (kad tas būs legāli) Esteri pārliecināt dot iespēju teātrim arī klātienē. Iespējams, Skolotājs Jāps šajā ziņā būs palīdzējis par vienu soli pietuvoties šim tik svarīgajam dzīves uzdevumam, par to viņam - paldies. Bet tas, ka četrdesmit gadu sliekšņa virzienā ejošais es šo izrādi nespēju izbaudīt, laikam jau nav īsti šīs izrādes problēma.
P.S. Jāatzīmē, ka izrādei nav norādīts režisors, bet tikai tās veidotāju kolektīvs: Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Ūna Laukmane, Mārcis Lācis, Oļegs Novikovs.
Izrāde vēsta par 3.b klases audzinātāju, skolotāju Jāpu (viņam ir arī pilnais vārds, bet to pat viņš pats nelieto), kurš dažādos veidos rūpējas ne vien par to, lai viņa audzēkņi apgūtu nepieciešamās zināšanas, bet arī par viņu lielāku un mazāku dzīves problēmu risināšanu. Jāps nenoliedz to, ka viņš ir mazliet traks (faktiski gan - ne vairāk kā ekscentrisks), viņa pieeja mācīšanai ir neortodoksāla, bet tas jau nav nekas slikts. Patiesībā gan es teiktu, ka nekā tik ļoti traka Jāpa izgājienos nav - tad jau drīzāk var teikt, ka viņš ir mūsdienīgs skolotājs (īpaši salīdzinot ar tādiem tipāžiem, kurus man nācās sastapt izglītības sistēmā pagājušā gadsimta nogalē). Līdz ar to nezinu, vai viņš patiešām šķiet tik traks mūsdienu skolēniem, kuri ir izrādes mērķauditorija (un, kā varēja redzēt izrādes ierakstā, itin liela viņu daļa izrādes laikā, korekti izsakoties, nebija simtprocentīgi pievērsušies Znotiņam un Zariņai).
Galvenā "fiška" izrādei ir tajā, ka Guna Zariņa tajā atveidot visus 3.b klases skolēnus, kā starpniekus izmantojot dažādus sadzīves priekšmetus - tādus kā sūklis, trīslitru burka, pudele, keda, rotaļlietas un tamlīdzīgi. Katra skolēna personības īpašības ir labi saskaņotas ar konkrēto priekšmetu (vai arī otrādi), līdz ar to iegaumēt, kurš ir kurš, nav grūti, un aktrise patiešām katru no viņiem atveido atšķirīgi. Bet - vai kādam ir šaubas par to, ka Guna Zariņa ir izcila aktrise, kas var atveidot jebko?
Diemžēl nevaru teikt, ka mani skolotājs Jāps spēja savaldzināt - jā, tur ir atsevišķas epizodes, kuras paliek atmiņā. Jā, aktieri ir labi kā allaž, bet pati izrāde šķita haotiskāka par standarta dienu skolā, un tas nav tas, ko es parasti novērtēju teātrī. Taču labā ziņa bija tāda, ka Esterei patika, un tas jau principā bija galvenais. Ne jau sevi man vajadzēja pārliecināt par to, ka teātris - tas ir forši. Nākamais izaicinājums būs (kad tas būs legāli) Esteri pārliecināt dot iespēju teātrim arī klātienē. Iespējams, Skolotājs Jāps šajā ziņā būs palīdzējis par vienu soli pietuvoties šim tik svarīgajam dzīves uzdevumam, par to viņam - paldies. Bet tas, ka četrdesmit gadu sliekšņa virzienā ejošais es šo izrādi nespēju izbaudīt, laikam jau nav īsti šīs izrādes problēma.
P.S. Jāatzīmē, ka izrādei nav norādīts režisors, bet tikai tās veidotāju kolektīvs: Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Ūna Laukmane, Mārcis Lācis, Oļegs Novikovs.
2021-11-09
comments powered by Disqus