Bārtas kartupelis 2014
Kartupelī piedalījos jau otro reizi. Ja pagājušogad pasākums sanāca spontāns un pat pašam daļēji negaidīts (bet pilnīgi noteikti - pozitīvs), tad šogad reģistrējos jau ļoti savlaicīgi. Marina arī iebildumus necēla (kālab lai celtu?), tālab "Brīvie radikāļi" arī šajā pasākumā varēja atzīmēties pēc pilnas programmas.
Guvis pagājušogad mācību, ka no rīta braukt pāri par divsimts kilometriem nav nekāda medusmaize (tad gan biju pasažieris, nevis šoferis), šai reizē izvēlējos jau piektdienas vakarā doties uz Bārtas pusi. Marina, izmantojot dodies.lv atzīmētās atpūtas vietas, noskatīja vietu, kur mēs varētu teltot Otaņķes krastā, sakrāmējām auto pirmās nepieciešamības lietas (piemēram, groka dzērienu termosā) un - aidā ceļā! Patiesībā gan ne gluži aidā - ar organizētāju starpniecību man bija pieteikusies uz nogādāšanu līdz Liepājai kāda "Kartupelī" dalību ņemoša sieviete ar savu meitu, tālab tepat Botāniskā dārza rajonā ievācām pasažieres un tad gan - aidā!
Pasažieres izlaidām autobusa pieturā Grobiņā, bet paši braucām uz atpūtas vietu "Pūcīte". Jāatzīst - ļoti laba atpūtas vieta ar tualeti, nojumi, galdiņu, labiekārtotu ugunskura vietu, kopumā - gandrīz kā Igaunijā. Pilnai laimei pietrūka, lai šajā atpūtas vietā būtu kaķis, bet tāda šoreiz, diemžēl, nebija. Kas gan bija labi - ar laika apstākļiem mums bija paveicies tādā mērā, ka pa nakti teltī bija drīzāk pārāk silts, nekā pārāk auksts. Līdz ar to papildu siltais džemperis tā arī palika spilvena statusā, netiekot nakts vidū drudžaini uzvilkts.
No rīta ieēdām brokastis (nē cukuram!), priecājoties par silto un saulaino rītu, un devāmies uz tiltu pār Bārtu netālu no Bārtas ciema, kur bija gaidāms sacensību starts, gluži kā pagājušogad. Tehnisku iemeslu dēļ sanāca tā, ka braucām ar īrētu kanoe, tālab startējām klasē ar vislielāko konkurenci - jauktajā kanoe grupā. Tā kā 2013.gadā bija atgadījies piedzīvojums ar pa šoseju lidojošajām laivām un startu toreiz biju nokavējis, tad šogad varēju pirmo reizi izbaudīt, ko tas nozīmē - kopējs starts laivu pasākumā. Tas bija kaut kas! Starta koridorā, ja par tādu var nosaukt upes posmu līdz pirmajam līkumam, laivas bija izkārtojušās kā nu kurā, un līdz ar starta signālu visas devās uz priekšu, un izjūtas bija tā kā varētu būt Pirmās Formulas sacensībās (ar nedaudz atšķirīgiem ātrumiem gan) - baigākā putra, katrs kādu mēģina apdzīt, kāds sagriežas par 90 grādiem, izveidojot aiz sevis sastrēgumu, kāds ar kādu saskrienas, vispār viens bija skaidrs - šis ir viens no tiem pasākumiem, kur svarīgākais ir pārdzīvot pirmo līkumu un tad vari pamazām izkarot sev atbilstošo vietu distancē. Turklāt, atšķirībā no Formulas, kur jau kvalifikācija peletona priekšgalā novieto ātrākās mašīnas, šeit gluži mierīgi varēja gadīties, ka labākajās starta vietās atradās arī kādas ekipāžas ar tikai minimālu izpratni par to, kas tā tāda - laivošana.
Mēs nekur mežonīgi pa galvu, pa kaklu uz priekšu nelauzāmies, braucām tā, kā nu sanāca. Un sanāca kopumā itin labi. Protams, drusku traucēja tas, ka šogad laivu sezonas kā tādas vispār nebija bijis (pēc visai bēdīgā Sudas laivojiena noslēguma), līdz ar to mana gatavība bija švakāka kā pirms gada, kad laivu vasarā bija bijis itin daudz. Toties Marina airēja sparīgi un nemitīgi, kompensējot šo apstākli. Neatceros, kā bija pagājušogad, bet šogad bija sajūta, ka straumes Bārtā nav gandrīz nemaz un ka visa kustība uz priekšu ir gandrīz tikai pašu darbības rezultāts, līdz ar to iesvīst sanāca nepajokam. Un droši vien - labi, ka tā, jo savu tiesu slodzītes jau arī vajag. Taču kopumā mūsu progress noteikti bija apmierinošs - distances pirmajā daļā itin daudzām laivām aizgājām garām, un turējāmies itin braši. Par nekādām vietām gan skaidrības nebija, jo priekšā esošās laivas (jo īpaši tās, kas tālāk aizbēgušas) jau saskaitīt iespēju nebija, un īsti tas arī mūs neietekmētu - kā mācējām, tā airējām. 20 kilometru distances garumā atgadījās tikai viena neveikla epizode ar sagriešanos, uz ko pazaudējām vienu-divas minūtes, bet citādi ar tizlumu neizcēlāmies un arī veikt neplānotas peldes nesanāca.
Tuvāk finišam gan arvien vairāk sāka par sevi manīt treniņa trūkums - kreisajai rokai nejauki sāka dziedāt elkonis, uz pirkstiem parādījās neglīti noberzumi, un turēt tempu kļuva arvien grūtāk, kā rezultātā pāris laivas mums aizgāja garām. Beidzot ieraudzījām pēdējo tiltu un aiz tā finišu, bet pamatīgā ātrumā mums tuvojās vēl viena laiva, kuru nu galīgi negribējās laist garām. Cik nu spēka bija, tik airējām, bet ātrums starp mums dila strauji. Rezultātā nācās izmantot atkal jau F1 stila izgājienus (šķiet, to sauc par vārtiņu aizciršanu) - mazliet nogriezt konkurentiem trasi ceļā uz piestātni, kā rezultātā finiša protokolā mūsu rezultāts tika atzīmēts par vienu sekundi labāks kā konkurentiem. Varētu pat teikt, ka sanāca fotofinišs. Un laikam jau bija vērts, kā izrādās, šādā veidā bijām jauktajā kanoe grupā nosargājuši sesto vietu 28 laivu konkurencē. Finišs sešiniekā - tas nebūt nav peļami! Un nekas, ka no lēnākajām laivām daudzām gar sacensībām nebija nekādas darīšanas un cilvēki vienkārši labi pavadīja laiku uz upes, jo, manuprāt, vienmēr ir jācenšas sasniegt savs maksimums. Izņemot tās reizes, kad nav jācenšas un vajag čillot. Galvenais - pareizi novērtēt situāciju.
Taču "Bārtas kartupelis" nav tikai laivošanas pasākums, kopējo rezultātu šeit veido summa no trīs daļām - laivu brauciena, kartupeļu mešanas sacensībām jeb Kartupeļu bimbambola (kā uzzināju no Kartupeļa vadītāja Turaida, dēvēta par godu kolorītajam @bimbambols) un viktorīnas. Ja pagājušogad viktorīna manai komandai padevās laba un bimbambols slikts, tad šogad bija drusku švakāk - bimbambols atkal bija slikts, bet viktorīna - labākajā gadījumā viduvēja. No 12 jautājumiem par plostniekiem un plostošanu pareizi atbildējām uz apaļu pusi. Taču skaidrs, ka mūs vairāk priecēja labais rezultāts laivu braucienā, nekā satrauca neizteiksmīgie rezultāti citur, jo par to, ka esam gudri nekad neesam šaubījušies un uz veiklību vismaz es noteikti nepretendēju, bet gana labs sasniegums fiziskās pārbaudes disciplīnā (jo kas gan cits ir airēšana) gan vienmēr priecē.
Tāpat priecēja iespēja nobaudīt meksikāņu pavāra Havjēra sagatavoto plovu, kurš bija gan gards, gan pieejams itin lielos daudzumos (patīk man pasākumi, kur var labi paēst!), iedzert uz ugunskura gatavotu tēju un, protams, nopeldēties pašā Bārtā. Jau iepriekš bijām izlēmuši, ka gadījumā, ja laika apstākļi būs pieņemami, peldei būs būt (alfabēta peldes pieradinājušas, ka periodiskas ūdens procedūras ir jāveic), un burvīgā saulainā oktobra diena ar +17 grādu temperatūru nemaz nepieļāva variantu, ka peldes varētu arī nebūt. Skaidrs, ka ūdens nebija no siltajiem, bet sajūtas pēc peldes gan bija ļoti labas.
Tad atlika vairs tikai mazliet nosnausties vispirms zālītē, bet tad arī mašīnā, un sagaidīt godalgoto Kartupeļa varoņu apbalvošanu. No vienas puses žēl, ka šādā pasākumā tālu no Rīgas ir maz pazīstamu seju, līdz ar to vienīgais, kam varējām just līdzi, cerībā uz godalgotām vietām bija slēpņošanas kolēģis Plostnieks, kurš gan gluži kā mēs ne pie kādām balvām netika. Bet apbalvošanas pasākums bija ļoti jauks un sirsnīgs tāpat, arī nepazīstot nevienu uzvarētāju. Turklāt mājup līdzās glītiem Bārtas kartupeļa ledusskapja magnētiem aizvedām arī vienu šprotu bundžu, tā ka - viss pa pirmo!
Un tā arī viss beidzās - nogādājām Rīgā pasažieres, un arī paši sevi. Un es vismaz domāju, ka nākamgad "Kartupelī" piedalīšos atkal. Bet tad gan jāmērķē uz trijnieku! Paldies Turaidam un Annai par "Kartupeļa organizēšanu", Agnesei (kuras bildes pievienotas rakstam) - par fotogrāfijām, un Marinai - par dedzīgu airēšanu. Vienmēr - par radikālu brīvību!
Fotogrāfijas: (c) Agnese Finka