Kazhes pierakstu burtnīca

Savu astoņdesmito dzimšanas dienu Kanādas dzejnieks, rakstnieks un reizēm dziesminieks Leonards Koens ir sagaidījis ar jaunu albumu, šķiet 13. krājumā. Mūziķim, kas ierakstīties sācis pirms 45 gadiem, tas nebūt nav izcili liels skaitlis, bet Koens ir viens no tiem vīriem, kas labi zina - pārāk liels piedāvājums ne pie kā laba nenoved, tāpēc viņa ieraksti spēj kļūt par Notikumu. Arī "Populāras problēmas" nav izņēmums.
Skaidrs, ka 80 gadu vecumā gaidīt no Koena jebkādas radikālas pārmaiņas stilā būtu naivi - viņš sen nav tādos gados, lai, piemēram, iemācītos spēlēt ģitāru vai dziedāt. Un labi, ka tā - nez, vai kāds vēlētos dzirdēt Koena duetu ar Drake vai dabstepa elementus viņa daiļradē. Tā vietā Koens mūsu priekšā nāk kā vecs solīds vīrs uzvalkā, kas neuzmācīgas un vairāk atmosfēriskas nekā melodiskas mūzikas pavadījumā runā par to, ka viņš lēns nav kļuvis līdz ar gadiem, bet tāds ir bijis jau kopš bērnības, jo citādi dzīvi izbaudīt nav iespējams.
Līdzās lēnumam viņš šajā ierakstā ir arī ļoti vienkāršs - diez vai savos ziedu laikos viņš būtu rakstījis tik vienkāršas (saturā) dziesmas kā “Did I Ever Love You”? No otras puses, reizēs, kad viss nav tik vienkārši, Koens izklausās pēc paša sevis atradinātāja - tā “Samson in New Orleans” ne tikai melodijas ziņā (kas ir dabiski, zinot, ka melodiskā daudzveidība šim vīram nekad nav bijusi raksturīga), bet arī tekstuāli atgādina sešdesmito beigu Koenu. Pa lielam var teikt - šis ieraksts droši vien itin labi skanētu uz plašu atskaņotāja manā dzīvoklī, bet daudz labāk uz plašu atskaņotāja skanētu tas pats Koens pirms 45 gadiem. Tiesa, ja man būtu iespēja veco vīru skatīt uzstājamies paša acīm, šādu iespēju es garām nelaistu. Taču tas nemaina to apstākli, ka “pupolārās problēmas” ir viens no tiem ierakstiem, kas galvenokārt motivē klausīties tā paša izpildītāja vecos ierakstus.