Kazhes pierakstu burtnīca

No Bitolas uz Salonikiem iet divas šosejas - jaunā, kas ir taisnāka, un vecā, kas ir skaistāka. Izvēlamies braukt pa vecāko, lai apskatītu pāris ūdenskritumus, nopeldētos ezerā (šoreiz pie peldes tieku ne vien es, bet arī Iveta) un - man uz rokas uzķēzītu bruņurupucis. Tā kā esam jau visu laiku sevi dēvējuši par stulbajiem maķedoniešiem (tāds mūsu automašīnai numurs), aplasām iespējami vairāk šīs valsts slēpņu, lai būtu Latvijas līderi Maķedonijas slēpņošanā, kas gan nav sevišķi grūts uzdevums. Un tad jau esam iebraukuši Grieķijā.



Saloniki plānā iekļauti ne tādēļ, ka par šo pilsētu būtu dzirdēti kādi īpaši slavas vārdi, gluži vienkārši manā valstu statistikā Grieķijas līdz šim nebija un nekas jēdzīgāks pa ceļam nebija gadījies. Bet pieņēmums ir tāds, ka Grieķija ir valsts ar tādu vēsturi, ka tur jebkurā Muhosranskas nozīmes pilsētā tāpat būs pāris tempļu drupas un kāda izcila strūklaka.

Sevišķa pamata steigties uz pilsētu nav, jo mūsu kaučsērfinga hostam, kura vārdu esmu piemirsis, tāpēc ērtības labad viņu saukšu par Teofanosu jeb Teo, ir deju nodarbība un viņš atbrīvosies tikai vakarā. Tāpēc mēs sevišķi nesteidzamies un pilsētā ierodamies jau pēc tumsas iestāšanās. Izmēģinām savu veiksmi ar slēpņiem, kura ir nemainīgi viduvēja, un dodamies tusēt krustojumā, kur mums būtu jāsatiek hosts.


Kā jau grieķim pieklājas, hosts uz tikšanos ar mums kavē. Diezgan ilgstoši dirnam krustojumā, līdz beidzot parādās divi čaļi - Teo un viņa brālis... saukšu viņu par Konstantinasu jeb Kosti. Puiši, kā izrādās, intensīvi pievērsušies deju nodarbībām, kas prasot ne mazāk kā divdesmit stundas nedēļā. Iepriekš tikpat centīgi šie darbojušies savas augstskolas drāmas pulciņā, bet tagad tas ir slēgts. Cik atceros, viens no viņiem studē ķīmiju, bet otrs - inženierzinātnes, līdz ar to tiešas saistības starp mācībām un hobijiem nav. Un nojaušu, ka viņi varētu nebūt pasaulē centīgākie studenti.

Tam gan nav lielas nozīmes, jo mēs gribam ēst. Vakariņot dosimies kopā ar Teo un Kostasu, viņi iesaka kādu labu iestādi, kur ēdot daudz vietējo. Tā nu arī darām - ejam un ēdam. Pēc tam dodamies uz šamējo mitekli. Tur izrādās, ka mums ir gaidāmi ļoti smalki apartamenti - ģimenei pieder vairākstāvu māja, kurā mūsu pilnīgā rīcībā uz nakti tiek atstāts augšstāva vienistabas dzīvoklis. Iepazīstamies ar puišu mammu - manā skatījumā itin kaitinošu sievieti, tādu izteiksmīgu sabiedrības dāmu, kura izskatās izkāpusi no kāda astoņdesmito gadu amerikāņu seriāla ("Dallasas", "Dinastijas" vai kā vēl tos brīnumus sauca) un kurai ir divi pseidosuņi - tie mazie spalvainie, kuriem sprauž bantes vietā un nevietā. Lielākā suņa vārds ir Elviss, bet nekas viņa paskatā par vīrišķību neliecina - totāls metroseksuālis.


Tiek malkots vīns un rit sarunas itin ilgi, lielākoties - par neko sevišķu, kas mani kaut kā ļoti labi mudina uz iemigšanu turpat uz paklāja. Un nē - tas nav alkohola iespaidā, bet gluži vienkārši iekrājies ceļojuma nogurums komplektā ar nevēlēšanos izteikt kādu indīgu piezīmi veicina pakāpenisku hibernēšanos. Kad vakarēšana noplakusi, tieku pamodināts, lai mani uzstutētu uz matrača.

No rīta mēs, kā jau allaž, ceļamies diezgan agri. Teo iepriekšējā vakarā ir teicis, ka dosies ar mums kopā uz pilsētu, bet ir pamatotas aizdomas, ka viņš kā jau dienvidnieks un slaists ātrāk par pusdienlaiku no dzīvokļa neizkustēsies. Iveta kā vienīgā mamma mūsu vidū apgalvo, ka Teo mamma gan būs augšā jau savlaicīgi, ko es savā bezgalīgajā cinismā apstrīdu, apgalvojot, ka grieķi ar rītiem vispār nav pazīstami (valsts straujā ekonomiskā izaugsme neko citādu arī neliecina), tālab no mammas dzīvības pazīmes sagaidīsim ne vairāk kā no dēliņa. Izrādās - visi patiešām guļ. Liene kā Teo tuvākā draudzene mūsu vidū (šo hostu sameklēja viņa) dodas noskaidrot, vai viņš nāks uz pilsētu, atbilde ir prognozējamā, ka viņš mums piebiedrosies centrā, kas nozīmē - diemžēl mēs vairs netiksimies. Nu, neko - ne jau vienmēr gadās tik kolorīti un kolosāli hosti kā Vladimirs Bitolā.

Saloniki ir pilsēta kā jau pilsēta (kā jau tas vispār visām pilsētām raksturīgs) - nekā diži īpaša, bet vismaz Grieķija. Turklāt vēl interesanti strukturēta - tā ir gara desa, tā kā tādi Saulkrasti vai Jūrmala, kur visa dzīvība ir vienas ielas garumā, komplektā ar kuru vēl ir jūra, taču īsti iespējas nopeldēties nav. Un lieki teikt, ka laiks nav izcils.


Pamazām mūsu ceļojums sāk iet uz beigām - jāpošas jau uz Skopji, kur jānodod auto un jāfinišē šis piedzīvojums. Vēl šur tur piestājam pa ceļam, un tad jau esam atkal sava ceļojuma sākuma punktā. Skopjē vēl ir pēdējā atrakcija - nostājamies pie vecās dzelzceļa stacijas, kuras puse ēka palikusi kā lieciniece traģiskajai zemestrīcei, ar domu atrast pie tā slēpni. Tā kā mašīna stāv maksas stāvvietā, kurā nemākam norēķināties, Iveta paliek vaktēt auto, bet pārējie ejam pēc slēpņa. To neatrodam, toties atklājam, ka stacijā ir ekspozīcija veltīta zemestrīcei, tās radītajiem postījumiem un to novēršanai. Interesanta ekspozīcija, turklāt bezmaksas. Ātri to izstaigājam, bet ne tik ātri, lai Ivetai nebūtu paspējis rasties pamatots satraukums par to, kur mēs ellē vazājamies.


Pārvietojam auto uz legālāku vietu un vienojamies doties pēdējā uzlidojumā Skopjei - iet iepirkt dažādus labumus, protams, ka individuālā formātā. Mans galvenais izaicinājums ir iegādāties vēl čupiņu kartiņu, tās sarakstīt un nosūtīt. To arī izdaru, lai gan pasta atrašana izrādās ķēpīga padarīšana, un Maķedonijas pasta serviss - katastrofa, kas atklātnītes Rīgā nogādā pēc vairāk kā diviem mēnešiem, ne visai steidzīga kājāmgājēja ātrumā. Vēl ieskrienu tirgū pēc medus burkas (medus - tā ir svēta lieta!) un norunātajā laikā (vai pareizāk - pirms tā) esmu noliktajā vietā. Pamazām ierodas arī dāmas, un varam braukt uz lidostu.


Tur mēs nododam auto un laižamies atkal uz Stambulu.

Līdzīgi kā turpceļā, arī šoreiz mums Stambulā būs jānakšņo. Vienīgā problēma - ieradušies esam sasodīti vēlu, bet izlidošana būs tādā laikā, ka būs jau korķi un uz lidostu drošākais ceļš būs ar taksometru. Proti, abos virzienos jābrauc ar taksi, kas nav tā lētākā izklaide, jo lidosta mums ir Stambulas Eiropas pusē, bet hosts - Āzijas. Tad nu sanāk, ka pie hosta ierodamies absolūtā naktī, labi vēl, ka Zane ar viņu ir pazīstama jau no kādiem senākiem laikiem, tāpēc mūsu ievelšanās pie viņa nav tik bezkaunīga. Mazliet kopā paskatāmies futbolu, un uzreiz gulēt (ilgs miegs nav paredzēts).

No rīta mums pretī ieradies taksometrs, nu tik brauksim uz lidostu. Nē, patiesībā vispirms vajadzētu atrast vienu slēpni, kurp mūs taksis varētu aizvest. Tas tomēr izrādās pārāk sarežģīti - šoferim nav ne mazākās skaidrības, ko mēs īsti gribam, tāpēc braucam vien uz lidostu, jau tāpat pazaudējuši kādas desmit minūtes skaidrojoties. Brauciens uz lidostu pa daļai aiziet bezfilmā, pa daļai satraukumā, ka tik mēs nenokavējam. Jābrauc ir vairāk kā stundu, cik tieši vairāk, to vairs nezinu, bet skaidrs ir tas, ka mūsu risinājums ir stresains, ne pārāk finansiāli efektīvs un laiku patērējošs. Vēlreiz ko šādu droši vien neatkārtotu. Būtiskākais tomēr ir tas, ka lidostā esam savlaicīgi, un bez kavēšanās ierodamies arī Rīgā. Ar to arī Balkāni mums ir cauri.

Nobeiguma vietā

Ja no šī apraksta tev ir radies iespaids, ka šis pasākums bija viena vienīga skriešana (tādā ziņā, kā ar auto) bez dzīves izbaudīšanas, tas ir vien tādēļ, ka pārāk ilgi esmu vilcinājies ar šī teksta piebeigšanu, emocijas ir pabalējušas, bet paviršums pleties plašumā. Patiesībā mašīnā mēs pavadījām nemaz ne tik daudz laika (kā nekā vidējā dienas kilometrāža droši vien nebija virs 300km), daudz ēdām, daudz smējāmies, jutāmies brīvi un atraisīti. Sastapām dažādus kaučsērferus, sapratām, ka vairums mūsu aizspriedumu par Balkānu reģionu bijuši nepamatoti un realitātei neatbilstoši. Patiesībā tur ir ļoti pat forši! Braukšu vēl, vienīgi nākamās reizes - izlases kārtībā, jo par katru valsti pirmais ieskats ir gūts, bet nepieciešama padziļinātā programma ar rūpīgāku izpēti. Kas zina - varbūt pat tās aitas smadzenes vēl nobaudīšu!

Paldies manām ceļabiedrenēm par kompāniju! Paldies namatēviem par pajumtēm! Paldies horvātu robežsargiem, ka neveica anālo inspekciju!