Jānis ir panks
Jau kopš bērnības Jānis sapņoja būt par panku. Viņš gribēja staigāt smagos ādas zābakos, nedēļu nemainot zeķes. Jānis gribēja dedzināt kioskus, dzert alu no divlitrīgas pudeles un apčurāt Doma baznīcu. Viņš gribēja spēlēt grupā trīs akordus. Viņš gribēja lamāties ar garāmgājējiem. Viņš gribēja publiski sadedzināt ASV karogu. Viņš gribēja, lai uz viņu rādītu ar pirkstu, sakot: "Fui, smirdīgais panks." Bet Jānis bija labs puika un negribēja sāpināt savus vecākus.
Jānis gāja mūzikas skolā un mācījās spēlēt klarneti. Jānis nekad neatteica mammas lūgumam aiziet uz tirgu vai nomizot kartupeļus. Jāņa istabā vienmēr bija kārtība un pie sienas tur nekad nebija neviena "Rancid" plakāta. Jānis skolā labi mācījās un piedalījās Republikas matemātikas olimpiādēs, kur pie godalgotām vietām viņš gan netika. Jānis pat neklausījās panku mūziku, lai vecākiem nesagādātu sirdsēstus, tā vietā viņš apmeklēja daudz klasiskās mūzikas koncertu un izlikās, ka viņa mīļākais komponists ir Sergejs Rahmaņinovs un mīļākais skaņdarbs - Rahmaņinova 4.klavierkoncerts.
Skolu Jānis pabeidza kā teicamnieks. Pēc skolas beigšanas viņš būtu gribējis iet strādāt par metāla griezēju vai kraut kastes noliktavā, bet ko par to padomātu vecāki, kas bija tā pārdzīvojuši par viņa panākumiem skolas solā? Protams, ka Jānis joprojām gribēja būt panks un rakstīt lieliem burtiem vārdu XYN uz sētas, bet tā vietā viņš iestājās augstskolā studēt ekonomiku un dabūja pusslodes darbu bankā pie lodziņa. Cik ļoti lai viņš arī sirdī nebūtu panks, bet darbā bankā viņam diez vai labi derētu pīrsings degunā un sarkana grebene. Jānis domāja - nekas, paies daži gadi, nostāšos uz savām kājām un tad gan es apmīzīšu katru paksi un varbūt pat taksi. Tikām patiesībā visa viņa saistība ar pankiem bija tajā, ka "Hansabanka" Igaunijā, kurp viņš reizēm devās komandējumos, saucās "Hansapank".
Jānis ļoti sekmīgi tika vispirms pie bakalaura, bet tad arī pie maģistra grāda. Bankā viņš straujiem soļiem gāja augšup pa karjeras kāpnēm un garāmgājēju kurpju apvemšana pie "Ļeņigradas" durvīm kaut kā joprojām negāja kopā ar viņa sabiedrisko tēlu. Turklāt vēl studiju laikā Jānis bija iepazinies ar Līgu, un nebija pagājuši ne daži gadi, vai arī - bija pagājuši tikai daži gadi, varbūt pat drusku vairāk, un viņi jau bija ģimene ar diviem bērniem (Māra un Pēteris), privātmāju (protams, ka kredītā) Jaunmārupē un ģimenes auto. Sirdī Jānis joprojām sapņoja par to dienu, kad viņš varēs atkorķēt divlitreni "Bocmaņa" un no viņa sasodīti dārgās "Bang & Olufsen" skaņu sistēmas atskanēs NoFX dziesmas. Tikām reālajā pasaulē Jānis ne tikai trīs reizes nedēļā apmeklēja svaru zāli un katru gadu brauca ar ģimeni atpūsties vai nu uz Ēģipti vai uz Turciju, bet viņam bija arī regulārs pieraksts uz manikīru un reizēm viņš piestaigāja solārija studijā. Un Sida Višesa nakts klubā "Depo" katru reizi aizritēja bez Jāņa līdzdalības.
Un tad kādu dienu Līga paziņoja, ka viņa ar abiem bērniem turpmāk dzīvos ar Renāru - slēpošanas instruktoru. "Kā tā?", padomāja Jānis, "es visu mūžu esmu bijis tik priekšzīmīgs vīrs - gandrīz nelietoju alkoholu, daudz strādāju, labi pelnu, mīlu bērnus, tikai vienu vienīgu reizi man ir paslīdējusi kāja ar to vienu praktikanti, bet par to jau Līga neko nezina, un vienmēr viņai esmu teicis, ka viņas labad esmu upurējis savu sapni - smirdēt pēc urīna un cigaretēm un tikai retu rītu zināt, kur pavadīju nakti. Un tagad viņa ar mani apietas TĀ!?"
Jānis prognozējami sāka daudz dzert. Jaunā māja bez sievas un bērniem bija tik tukša, ka Jānis sevišķi nepārdzīvoja, ka banka viņu no tās izlika. Darbā iet viņš bija pārstājis, pat neuzrakstot atlūgumu, noauga ar bārdu un mitinājās pie kaut kādiem jauniem draugiem kaut kur Grīziņkalnā. Savu pēdējo smalko mēteli Jānis iemainīja lombardā pret vecu elektrisko ģitāru un kopā ar vēl pāris tādiem pašiem dzīves pabērniem kā viņš pats dibināja grupu "Pankiem - desu!", kura bija tik slikta, ka pat "Depo" uz "20 minūtēm slavas" to nepieņēma. Ne katru dienu Jānim bija pietiekami daudz naudas, lai viņš varētu dabūt savu kāroto "Apinīti", bet reizēm izdevās nodot kādas pudeles, un tad bija prieki.
Un tā Jānis dzīvo vēl šobaltdien. Reizēm tu viņu vari sastapt Stacijas tunelī, kur gan viņš savas dziesmas nedrīkst spēlēt, jo mūsdienās pret ielu muzikantiem Rīgā ir pārāk augstas prasības. Reizēm viņu redzēsi Centrāltirgū kaujamies ar garo Maksi - čigānu no Kandavas, kas tirgo kontrabandas cigaretes. Reizēm tu vienkārši paej Jānim garām, kad viņš apvēmies un apčurājies guļ kaut kur uz Avotu ielas. Bet pirms tu paskaties uz Jāni no augšas un padomā: "Kāds neveiksminieks!", labāk izvelc no kabatas savu viedtālruni, palaid aplikāciju "Spogulis" un padomā: Kurš no jums diviem dzīvo savu sapni - tu vai Jānis? Varbūt Tava apziņa ir iegrožota bezjēdzīgā ikdienas rutīnā, bet Jānis ir atradis apskaidrību un izbauda Nirvānu, kamēr tu domā par to, kā panākt, lai departamenta direktors akceptē tavu projektu? Vai arī aizspied degunu, novērsies un pasaki: "Smirdīgais panks!" Jānis šo komplimentu novērtēs un atbildēs tev skaidrā latviešu valodā: "Ej nahuj!"