Quartet in Autumn

Barbaras Pimas vārds man nupat vēl bija pilnīgi nezināms, tik vien kā biju šo konkrēto grāmatu reizēm manījis vecāku grāmatplauktā, bet līdz tās lasīšanai ilgi netiku: kālab gan lai angļu autori lasītu latviešu tulkojumā, turklāt zināms jau, ka PSRS bieži neizdeva labākos Rietumu literatūras paraugus, bet gan ideoloģiski pieņemamākos. Grāmatas anotācija uz aizmugurējā vāka vēsta, ka tajā apskatīta kapitālisma zemēs aktuāla problēma: vecu cilvēku vientulība. Protams, sociālismā vientulība vispār nepastāvēja (tāpat kā jebkādas citas problēmas, neskaitot ārējo un iekšējo ienaidnieku).

Grāmatas saturs nudien nav nekas diži jautrs: četri gados vecāki kolēģi (divi vīrieši un divas sievietes), kas strādā vienā kabinetā un kuriem visiem tuvojas pensijas vecums (sievietēm vispirms). Viņu darbs nav nekas diži vērtīgs un kādam vajadzīgs, līdz ar viņu pensionēšanos paredzams, ka konkrētās štata vietas vienkārši tiks likvidētas. Lai arī viņi ik dienas strādā kopā, nekādas tuvās attiecības starp šiem četriem cilvēkiem nav izveidojušās, jo tā jau arī nav neviena no viņiem stiprā puse: veidot attiecības. Tikai viens no viņiem ir bijis precējies, bet nu jau kādu laiku ir atraitnis, bet viņam vismaz ir meita un mazbērni (kā arī baznīca), līdz ar to viņš uz pārējo fona ir veiksminieks. Tas gan viņu nedara par mazāku īpatni kā viņa kolēģi, un arī viņam nekādas sevišķas tuvības ar savu ģimeni nav, bet, kā vēsta paruna, aklo zemē vienacainais ir karalis, un par bagāto sabiedisko dzīvi Edvīnu viņa biedri nudien var apskaust.

Vientuļa cilvēka ikdiena pirms un pēc pensionēšanās - tā varētu īsumā raksturot šīs grāmatas saturu. Nekādu pozitīvu atklāsmju Pimai nav. Autore drēbi pārzināja labi - "Rudens kvartets" tapa, viņai pašai ieejot septītajā gadu desmitā, ilgus gadus nepiedzīvojot nevienas savas grāmatas publikāciju, sadzīvojot ar krūts vēzi un vientulību, itin daudz sevis viņa ir ielikusi šīs grāmatas tapšanā, un lasīšanas procesā tu patiešām to jūti - lai arī tās varoņi, protams, ir izdomāti, katrs no viņiem lielākā vai mazākā mērā ir grāmatas autore un viņas tālais no optimisma skatījums uz lietām. Skaudrs ir šis stāsts, bet ne pārmērīgi sentimentāls un uz puņķošanos velkošs, patiešām daudz labākas raudzes literatūra, nekā es to būtu gaidījis. Protams, arī Rainis ir rakstījis "Tu kļūsi vientulīgāks gads pēc gada", bet viņa aprakstītā vientulība bija savā ziņā pacilājoša - ka cilvēki nespēs pieņemt tavu izaugsmi un tāpēc nebūs draugu, nevis ka tu nevienam nebūsi vajadzīgs un veco ļaužu pansionāts tev kādā brīdī sāks šķist kā glābiņš. Noteikti rekomendēju izlasīt!
2020-08-23
8.5
comments powered by Disqus