James et Talia
Izlasīju vēl vienu Beatrises Šalitas grāmatu. Šī varētu būt bijusi visvieglāk līdz šim franču valodā izlasītā grāmata. Vai nu (naivi optimistiskais variants) man pamazām uzlabojas lasītprasme, vai arī šis konkrētais romāns gluži vienkārši ir rakstīts tik vienkāršā valodā, ka man to gandrīz nebija problēmu uztvert. Gribētos, protams, cerēt par pirmo variantu, bet neesmu ieguldījis pietiekami daudz darba, lai tas šķistu pamatots. Labi, lai kā vai arī nebūtu - viena papildu izlasīta grāmatas, tas tāpat ir pluss.
Grāmatas stāstītājs ir kaķis vārdā Džeimss. Vispār jau lasāmvielas no dzīvnieku skatu punkta man kaut kā pēdējo gadu laikā ir bijis relatīvi daudz, turklāt par franču valodā šī nav pirmā grāmata no dzīvnieka perspektīvas, ko esmu lasījis, te prātā nāk Šandors Mārai un Un chien de caractère, taču tur bija suns, te kaķis - tā tomēr ir būtiska atšķirība. Turklāt autore sevišķi necenšas mani kā lasītāju pārliecināt, ka viņa mēģinātu reālistiski atveidot to, kā pasauli redz kaķis. Nē, lai arī kaķis ir grāmatas stāstītājs, viņš notikumus ļoti izteikti vēro no cilvēka skatu punkta, tāpēc no vienas puses man jāsaka - es neticu izvēlētajam paņēmienam, no otras - nevaru aizliegt tādu izvēlēties, un varu pieņemt spēles noteikumus, ka Džeimss galīgi nav kaķisks kaķis.
Romāna darbība risinās kādā daudzdzīvokļu (bet ne sevišķi daudzu, faktiski - mazdzīvokļu) namā itin prestižā Parīzes daļā, kur viens no iemītniekiem ir jau piesauktais kaķis, kas nepieder nevienam konkrētam mājas iedzīvotājam, viņš ir tāds kā kopīpašums. Taču pati māja, kā atklājas, ne tikai nav kopīpašums (tai sākotnēji ir saimnieku pāris), bet gan īpašums, kas līdz Otrajam pasaules karam piederējis ebreju ģimenei, kuras lielākā daļa gājusi bojā Aušvicā, taču vienas meitas mazmeita ir ieradusies tagad Parīzē, slēpjot savu saistību ar šo namu, tajā apmetusies, un izlēmusi, ka viņai jāatgūst dzimtas īpašums, kuru bija ieguvis nacistu kolaboracionists. Un te nāk jautājumi par restitūcijas statusu kā tādu, pie kā vainīgi tagadējie mājas iemītnieki un tā tālāk. Jāatzīst, ka autore vismaz man nerada pārliecību, ka viņas viedoklis ir jaunās Talijas pusē, kura ir tā potenciālā mantiniece, un tas, ka jautājumus pasniedz no kategorijas "tas viss ir sarežģīti", man patīk labāk nekā viena vienīgā patiesība. Grāmatā, protams, ir arī citi personāži - līdzšinējais mājas saimnieku pāris, kur sieva ir ratiņkrēslā, kāds jauns mākslinieks no Polijas un aktrise, ar kuru viņam ir mīlestība, vientuļš atraitnis, kurš ir vai nav vainīgs savas sievas nāvē, tumšādains vietējais policists un kāds arābu (šķiet) izcelsmes nekustamo īpašumu aģents.
Kā jau var saprast, lasījās šī grāmata tiešām pārsteidzoši viegli un, ja neskaita Talijas paštaisnumu, bez kādas pretreakcijas no manas puses (bet saprotu arī jaunības maksimālismu un ar to saistītos principus). Lai arī te drusku ieskanās nebūt ne vieglas tēmas, jāatzīst, ka Beatrise Šalita raksta visnotaļ nepretenciozi un bez liekas drāmas, tāpēc es teiktu - no manis viegla rekomendācija. Lai gan, protams, nezinu - kuram gan es šo rekomendāciju izsaku.
Grāmatas stāstītājs ir kaķis vārdā Džeimss. Vispār jau lasāmvielas no dzīvnieku skatu punkta man kaut kā pēdējo gadu laikā ir bijis relatīvi daudz, turklāt par franču valodā šī nav pirmā grāmata no dzīvnieka perspektīvas, ko esmu lasījis, te prātā nāk Šandors Mārai un Un chien de caractère, taču tur bija suns, te kaķis - tā tomēr ir būtiska atšķirība. Turklāt autore sevišķi necenšas mani kā lasītāju pārliecināt, ka viņa mēģinātu reālistiski atveidot to, kā pasauli redz kaķis. Nē, lai arī kaķis ir grāmatas stāstītājs, viņš notikumus ļoti izteikti vēro no cilvēka skatu punkta, tāpēc no vienas puses man jāsaka - es neticu izvēlētajam paņēmienam, no otras - nevaru aizliegt tādu izvēlēties, un varu pieņemt spēles noteikumus, ka Džeimss galīgi nav kaķisks kaķis.
Romāna darbība risinās kādā daudzdzīvokļu (bet ne sevišķi daudzu, faktiski - mazdzīvokļu) namā itin prestižā Parīzes daļā, kur viens no iemītniekiem ir jau piesauktais kaķis, kas nepieder nevienam konkrētam mājas iedzīvotājam, viņš ir tāds kā kopīpašums. Taču pati māja, kā atklājas, ne tikai nav kopīpašums (tai sākotnēji ir saimnieku pāris), bet gan īpašums, kas līdz Otrajam pasaules karam piederējis ebreju ģimenei, kuras lielākā daļa gājusi bojā Aušvicā, taču vienas meitas mazmeita ir ieradusies tagad Parīzē, slēpjot savu saistību ar šo namu, tajā apmetusies, un izlēmusi, ka viņai jāatgūst dzimtas īpašums, kuru bija ieguvis nacistu kolaboracionists. Un te nāk jautājumi par restitūcijas statusu kā tādu, pie kā vainīgi tagadējie mājas iemītnieki un tā tālāk. Jāatzīst, ka autore vismaz man nerada pārliecību, ka viņas viedoklis ir jaunās Talijas pusē, kura ir tā potenciālā mantiniece, un tas, ka jautājumus pasniedz no kategorijas "tas viss ir sarežģīti", man patīk labāk nekā viena vienīgā patiesība. Grāmatā, protams, ir arī citi personāži - līdzšinējais mājas saimnieku pāris, kur sieva ir ratiņkrēslā, kāds jauns mākslinieks no Polijas un aktrise, ar kuru viņam ir mīlestība, vientuļš atraitnis, kurš ir vai nav vainīgs savas sievas nāvē, tumšādains vietējais policists un kāds arābu (šķiet) izcelsmes nekustamo īpašumu aģents.
Kā jau var saprast, lasījās šī grāmata tiešām pārsteidzoši viegli un, ja neskaita Talijas paštaisnumu, bez kādas pretreakcijas no manas puses (bet saprotu arī jaunības maksimālismu un ar to saistītos principus). Lai arī te drusku ieskanās nebūt ne vieglas tēmas, jāatzīst, ka Beatrise Šalita raksta visnotaļ nepretenciozi un bez liekas drāmas, tāpēc es teiktu - no manis viegla rekomendācija. Lai gan, protams, nezinu - kuram gan es šo rekomendāciju izsaku.
2026-10-05
comments powered by Disqus