Kazhes pierakstu burtnīca

Šis ceļojums sākās ar biļeti uz Die Toten Hosen koncertu. Pat īsti neatceros, kā un kāpēc man radās doma, ka šo koncertu man ir nepieciešams apmeklēt, bet beidzās viss ar to, ka es ne tikai sev pašam nopirku biļeti uz vidusskolas gados iecienītākā vācu vokāli instrumentālā ansambļa uzstāšanos Berlīnē, bet uz šo pasākumu savaņģoju arī Andreju jeb Ziņģi (kurš patiesībā par DTH sāka fanot vēl pirms manis, jo viņam agrāk kļuva pieejams TV kanāls VIVA), kā arī Arni un Lauru. Vīzijā, kā notiks nokļūšana uz koncertu un kas ar to ies komplektā, nāca jau tikai ar laiku.

Tajā brīdī, kad izlēmām, ka jābrauc ar auto, plāns bija sekojošs: divu nedēļu ceļojums ar septiņvietīgu mašīnu, ko aizņemšos no māsas, lai varētu braukt plašākā sastāvā - mūsu ģimene četru cilvēku sastāvā, kā arī Andrejs ar sievu un dēlu. Arnis ar ģimeni (viņi arī brauca četratā) bija skaidrs, ka dosies patstāvīgi, līdz ar to ar viņiem neko pārāk daudz saskaņot nevajadzēja. Tomēr plāni mainījās - dažādu iemeslu dēļ divu nedēļu brauciens izrādījās neiespējams, bet īsākā variantā Marinai nebija motivācijas cīnīties ar Jurģi garos pārbraucienos, labprātāk viņa izvēlējās cīnīties ar Jurģi turpat mājās. Estere gan gribēja braukt, tā nu palikām piecu cilvēku sastāvā, un tad jau arī septiņvietīgs un daudz degvielas patērējošs auto vairs nešķita tik vilinošs, līdz ar to arī otrais šīs vasaras eirotrips notika ar mūsu gandrīz pilngadīgo Subāru, kaut kā viņa aizmugurējā rindā iestūķējot blakus Esterei arī Žeņu un Edgaru. Mašīnas šaurība gan nodrošināja vienu apstākli - mani kā vienīgo šoferi, jo Andrejs ar auto nebrauc, bet ne mani, ne Andreju Žeņas vietā aizmugurē iespiest nebūtu iespējams. Vienojāmies, ka Andrejs būs atbildīgs par to, lai es pie stūres neaizmigtu un ka kaut kā gan jau aizbrauksim.

Ceļā devāmies trešdienas rītā. Bijām sarunājuši, ka Ziņģi mūsmājās ieradīsies septiņos, lai mēs varētu maksimāli sakarīgi sadalīt pirmās dienas maršrutu - rīta cēlienā brauciens līdz Kauņai, tur kāju izlocīšana un pusdienas, bet pēc tās - atlikušais posms līdz Varšavai. Cerēju, ka Estere šādiem diviem garākiem brauciena posmiem būs gatava, Andrejs bija solījis viņai nepieciešamības gadījumā izsniegt planšeti, bet Žeņa - cik nu iespējams izklaidēt. Te būt īstā vieta uzslavēt Esteri par viņas uzvedību šajā braucienā: viņa pārsteidzoši labi iztika bez jebkādu ekrānu lietošanas mašīnā, šķiet, ka vienīgā reize, kad viņa tajā tika pie mana telefona (planšeti viņa tā arī netika lūgusi), bija vakara korķī uz Berlīnes apvedceļa, un tur viņai bija visas tiesības būt garlaikotai un aizkaitinātai, kamēr visos garajos pārbraucienos viņa ļoti labi tika ar sevis izklaidēšanu galā pati (galvenokārt - visu laiku runājot). Un arī kopumā viņa braucienā bija pozitīvs un viegli lietojams bērns, ko es, protams, ļoti novērtēju.

Ceļā no Rīgas līdz Kauņai nekas ievērības vērts nenotika (nestāstīšu taču par Via Baltica remontiem Baložu/Ķekavas apkārtnē), aptuveni četru stundu brauciena rezultātā sasniedzām kādreizējo Lietuvas galvaspilsētu. Šogad Kauņā biju viesojies jau divreiz (braucot uz Prāgu un braucot no Prāgas), bet katru reizi sanāk no šīs pilsētas redzēt mazliet citu daļu. Tā šoreiz mēs apstājāmie pie Kauņas pils, kura iepriekšējās reizēs nebija sasniegta. Izmetām tur nelielu loku (Estere gribēja iet ekskursijā pilī, bet mēs viņu pārliecinājām, ka bez šīs konkrētās pils interjera apskates viņa iztiks), un devāmies meklēt kādu ēstuvi. Izvēle bija tradicionāla - proti, burgeru iestāde (vai arī picērija? Nē, manuprāt, tomēr burgernīca).




Paēduši gājām atpakaļ uz auto un turpinājām ceļu Varšavas virzienā. Precīzāk, ne gluži Varšavas, bet gan Waka Wake kempinga, kurā bijām nakšņojuši iepriekšējā eirotripa laikā. Toreiz gan posms Varšava - Rīga tika braukts divās dienās, bet šajā sastāvā arī vienā piegājienā galā tikām pietiekami labi. Pārsteidzošā kārtā miegs man nenāca, Andrejs arī godprātīgi mani izklaidēja ar sarunām (vai vismaz atbildēja uz to, ko teicu es pats, jo man arī ar to bieži ir pietiekami), un mazliet pirms deviņiem bijām klāt kempingā. Pa ceļam mums gan bija viena ieplānota pietura, bet tā izdevās vien daļēji - Tykocin pili apskatīt izdevās tikai no ārpuses, jo muzejs, kurā bijām domājuši ieiet, strādāja tikai līdz pieciem, un mēs tur ieradāmies vien nedaudzas minūtes pirms slēgšanas laika. Kājas gan izlocījām, Ziņģi iedzēra kafiju, bet Estere un es tik vien kā apskatījām pils teritoriju.


Atšķirībā no iepriekšējās manas viesošanās šajā kempingā, šoreiz tas bija diezgan pilns, tomēr arī mūsu divām teltīm vieta tajā atradās. Paveicās arī ar to, tur vēl bija pieejams ēdiens - virtuvi jau grasījās slēgt, bet mūsu pasūtījumus vēl pieņēma. Kas gan jāatzīst - picas tur taisa ļoti dīvainas formas - tas, ka tās nav regulāri apaļas, to vēl saprotu, bet ovāls variants, kur īsākā mala ir puse no garākās, tas ir mazliet dīvaini. Protams, varbūt viņiem ir dīvainas formas krāsns, bet dīvaini tāpat. Tiesa, garšai nebija ne vainas. Tad atlika vēl tik vien, kā nolikt gulēt Esteri un arī sevi pašu. Tā arī izdarīju.

Manos ceļojumu aprakstos ir pieņemts gandrīz katru dienu sākt ar: “Vispirms aizgāju paskriet.” Apmēram kā Jerofejevam: “Un nekavējoties iedzēru.” Bet es patiešām arī šajā reizē gāju skriet, turklāt man bija unikāla iespēja paturpināt pirms pusotra mēneša iesākto. Proti, toreiz biju no kempinga izskrējis uz dambja un devies pa labi, bet tagad darīju gandrīz tāpat, tikai aizskrēju pa kreisi. Bija burvīga migla, sākotnēji uz priekšu varēja redzēt vien dažus simtus metru. Pamazām gan tā nosēdās, un vairs nebija tik skaisti, bet tāpat ar skrējiena maršrutu biju pilnībā apmierināts.

Ja tev rastos jautājums: “Un kā tad Estere?”, tad Esterei bija dots norādījums, ja nu viņa no rīta pamodīsies, kamēr es būšu prom, kādu brīdi padzīvoties pa telti un ja nu kas - iet pēc palīdzības pie Ziņģiem. “Ja nu” scenārijs prognozējami nepiepildījās, man ierodoties, Estere gan bija pamodusies, bet par došanos kaut kur ārpus telts nebija ne runas. Atkal jau - mani komplimenti Esterei par saprātīgu uzvedību!

Neko ilgi pa kempingu nedzīvojāmies, priekšā atkal bija garš brauciens, ja ne gluži tik garš kā pirmajā dienā, tomēr pietiekams (un septiņos no rīta šoreiz jau arī nebijām startējuši). Sanāca negaidīta pačakarēšanās nepareizi izvēlēta ceļa rezultātā, kas mūs aizveda uz Varšavas piepilsētu - jauno dzīvojamo rajonu, kurā iepriekšējā mūsu ceļojumā bijām atraduši brokastis. Šoreiz ēdienu mēs tur nemeklējām, bet tāpat biju ļoti pārsteigts, šajā vietā paviesojoties atkārtoti - proti, galīgi nebiju domājis, ka jebkad tur vēl iebraukšu, kur nu vēl tik drīz.

Nozīmīgākā pieturvieta ceļā no Varšavas uz Berlīni mūsu maršrutā bija Poznaņa. Tiesa, turp neaizbraucām pa taisnāko ceļu, jo mani bija nobiedējis Internetā lasītais par to, cik labi ir organizēta maksājumu sistēma maksas šosejas posmam Stryków - Konin. Proti, kamēr lielākā daļa maksas ceļu Polijā darbojas pēc tradicionālās metodes - iebrauc maksāšanas punktā, samaksā, šeit darbojas jauns tehnoloģisks risinājums, kur viss notiek caur aplikāciju, kura strādājot labākajā gadījumā daļēji, kurā esot viegli samaksāt naudu, bet nesaņemt apstiprinājumu, ka tev tagad ir tiesības kaut kur braukt, esot bagātīgas iespējas nepareizi izvēlēties tev aktuālo posmu, un tā tālāk, un tā joprojām. Iespējams, ka viss dabā nav gluži tik ļauni, bet man ir gana plaša pieredze ar visādām slikti strādājošām stāvvietu apmaksas aplikācijām, ka izlēmām neriskēt, bet braukt pa veco ceļu, kas iet cauri apdzīvotām vietām, un nečakarēties ar kaut kādu šaubīgi strādājošu sistēmu. Droši vien lieku pusstundu vai pat veselu stundu uz ceļa mēs pavadījām (apbraucamais posms nebija sevišķi garš), bet vismaz nebija jāsatraucas par nepatīkamiem pārsteigumiem.

Poznaņa līdz šim bija lielākā iedzīvotāju skaita ziņā Polijas pilsēta, kurā man nebija gadījies paviesoties. Gan Andrejs, gan Žeņa te bija bijuši iepriekš, turklāt abi ne gluži pēc savas iniciatīvas, proti, tā bija vieta, kurā piestāja uz Berlīni braucoši autobusi, lai šoferi varētu tikt pie obligātajām četrām stundām atpūtas. Žeņai līdz ar to Poznaņa saistījās ar vēsu un nepatīkamu laiku, kur vienīgais glābiņš bija meklējams “Žabka” tīkla veikalos, kamēr Andrejs pat nebija pārliecināts, vai viņa autobuss vispār bija apstājies pilsētas centrā, varbūt viņš savas četras stundas bija pavadījis guļamrajonā. Man šajā ziņā šaubu nebija - tās dažas reizes, kad esmu mērojis posmu Varšava - Berlīne, nav sevī ietvērušas apstāšanos šajā centrālās Polijas pilsētā.

Atšķirībā no tās reizes, kad Poznaņa iepriekš bija bijusi Žeņa, mūsu vizīte nekādi “neiekrita” vēsā laikā. Gluži otrādi, pārvietojoties pa pilsētu, maksimāli centāmies izvēlēties tādas vecpilsētas ielas, kurās būtu vismaz kaut kāda ēna, pretējā gadījumā riskējām ar izkušanu. Kas attiecas uz pašu vecpilsētu, tā Poznaņā normālos apstākļos ir ļoti skaista. Protams, kā jau tas ir raksturīgi Polijā, lielākā daļa vecpilsētas tika atjaunota no drupām pēc Otrā pasaules kara, jo 1945. gada sākumā te veselu mēnesi norisinājās aktīva karadarbība, līdz ar to “vecajai Poznaņai” ir itin daudz kopīga ar “veco Varšavu”, kur tu arī jūti, ka šīs ēkas nav simtprocentīgi vēsturiskas. Taču mūsu apmeklējuma laikā Poznaņas vecpilsētas lielākā problēma bija tajā, ka tā teju visa bija pārrakta. Šķiet, ka poļi steidzamības kārtībā apgūst kādus ES struktūrfondus un to ietvaros izlēmuši Poznaņas centrā nomainīt visas caurules, kas nozīmē, ka tu vecpilsētas vietā faktiski esi ieradies būvlaukumā, un tev būs pamatīgi jāpapūlas, lai kaut vai nofotografētu kādu objektu tā, lai bildē nebūtu redzama kāda bedre vai stalažas.



Vēl man Poznaņa paliks atmiņā ar savu katedrāli. Nē, mazāk ar pašu katedrāli - tā ir gluži tipiska Centrāleiropas katedrāle, ne pirmā, ne pēdējā, kurā esmu iegājis iekšā, juzdamies mazliet neērti, ka man tur nav jābūt, jo es esmu tūrists, bet baznīcas ir paredzētas lūgšanām (jā, šajā jautājumā esmu konservatīvs), bet vairāk ar to, ka šajā katedrālē ir iespējami ziedojumi bezskaidrā veidā. Jā - pilnā nopietnībā - katedrālē ir uzstādīta iekārta, ar kuru tu vari bezkontakta maksājumu veidā noziedot 5, 10 vai 20 eiro. No manas puses - nekāda vērtējuma par to, vai tas ir vai nav pieņemami no reliģiskā viedokļa (neesmu katolis), bet tīri tehnoloģiskā ziņā mani tas pārsteidza.

Vēl mēs Poznaņā aizgājām pusdienās, sekojot Gūgles ieteikumam. Nezinu, vai ir kāda jēga to šeit piefiksēt, bet ēdām mēs iestādē ar nosaukumu “Lavenda Cafe & Lunch” - patīkama un gaumīga ēstuve, kas piedāvā ēdienus gan poļu, gan pasaules gaumē, ar izvēli noteikti bijām apmierināti un, ja būtu šāda iespēja, es te paviesotos vēl. Tāpat iestāde specializējas uz visādām kūciņām, bet, šķiet, ka es desertu neēdu, jo Estere ne visai labi apēda savu porciju, līdz ar to man bija visas iespējas notiesāt arī viņas ēdienu un rezultātā biju pārēdies. Vēl mēs Poznaņā uzēdām saldējumu (kā nu šādā laikā bez saldējuma!), bet tad gan - atpakaļ auto un jāturpina braukšana.


Turpmāko posmu gan veicām pa šoseju, līdz ar to braukšanas ātrums bija labs, lai arī attālums nebija no mazajiem. Nekādu plānu kaut kur piestāt mums vairs nebija, vienīgā pilsēta, kas bija pa ceļam - Frankfure pie Oderas - nešķita tā vērta, lai tajā apstātos. Tā mēs visai operatīvi tikām gandrīz līdz Berlīnei, bet tad mēs iekļuvām korķī.

Izdzirdot vārdus “iekļūt korķī”, savulaik man šķita, ka lielākais murgs ir ar auto braukt pāri Vanšu tiltam darba dienas rītā. Ar kājām ir ātrāk. Vēlākos gados par “korķi noklusēto” manā galvā kļuva sastrēgumi uz Jūrmalas pusi (šķiet, nekad neesmu tādā stāvējis), pirms pagrieziena uz “Via Baltica” Berģos un varbūt vēl brauciens piektdienas pēcpusdienā uz Positivus (eh, bija tādi laiki!). Bet nekad un nemūžam manā apziņā “iekļūt korķī” nesaistījās ar tādu pieredzi, kāda mūs piemeklēja uz Autobahn 100.

Kā lai raksturo to, ko mēs tur pieredzējām? Ceļš, kuram katrā virzienā ir trīs joslas un no kura īsti nav iespējams tikt nost, vienkārši apstājās. Reizēm, bet tikai reizēm mazliet pavirzījāmies uz priekšu, teiksim par 20 metriem. Lielākā dzīvība radās brīžos, kad mums garām mēģināja tikt kāda ātrās palīdzības mašīna, mašīnām pabīdoties uz sāniem, izveidojot starp joslām šauru papildu joslu. Pēc tam atkal mašīnas izpletās pa standarta joslām un nīkšana turpinājās. Navigācija uz kempingu ziņoja par aizvien vēlāku ierašanās laiku, līdz mēs sapratām, ka nu vairs nebija cerību tajā ierasties līdz mūsu ieplānotā kempinga slēgšanas laikam, tālab zvanījām, lai noskaidrotu, vai mēs varam ierasties vēlākā stundā. Diemžēl izrādījās, ka kempinga tālrunis darba dienu beidza agrāk kā oficiāli atļautais ierašanās laiks, proti, mēs palikām neziņā - kā tad būs. Foršais bija tas, ka mēs no kempinga korķa posma sākumā bijām tik vien kā 11 kilometru attālumā, bet tas neko daudz nelīdzēja - ja tu netiec uz priekšu, tad netiec. Un nekādu variantu, kā tas būtu Latvijā, ar Waze palīdzību apbraukt korķi nav, jo tu nemaz netiec nost no tā A100 (un, ja tiktu, tad droši vien arī visa pārējā plūsma izmantotu šo vienīgo iespēju).

Beigu beigās pēc apmēram divām stundām teju totālas stāvēšanas mēs sasniedzām kādu krustojumu, pēc kura korķa vairs nebija. Kas īsti bija noticis un kādi bija korķa iemesli, mums tā arī nekļuva skaidrs. Kā lai arī nebūtu - varējām aktal braukt, un mazliet pirms desmitiem vakarā sasniedzām pussalu, kurā vajadzēja būt mūsu kempingam. Te gan arī neiztika bez piedzīvojumiem, jo navigācijai nebija skaidrs, kur tieši ir iebraukšana kempingā, izmēģinājām vairākus variantus, kuri rezultātu nedeva, vien ar trešo reizi mums izdevās atrast pareizo iebrauktuvi.

Iebraucot kempingā, mūs visvairāk nodarbināja viens jautājums - vai mēs te vispār varēsim palikt pa nakti? Citā valstī es par šo jautājumu būtu drošs - ja tu vari fiziski tikt kempingā iekšā, gan jau būs ok no rīta vienoties par maksāšanas jautājumiem. Taču Vācija nav gluži kura katra valsts - te pedantisma un kārtības līmenis ir nopietns, un var gadīties, ka brīva pieeja šādā jautājumā nedarbosies. Savā ziņā mums paveicās - vēl nebija darbu beidzis kempinga alus dārzs (kā nu bez tāda varētu iztikt kempings Berlīnē!), un tajā Andrejs noskaidroja, ka mēs patiešām varam tagad uzsliet savas teltis un no rīta kārtot naudas jautājumus. Tā arī darījām, lai arī daļa "uzsliet savas teltis" izrādījās sarežģītāka, nekā to varēja gaidīt. Proti, kempinga teritorija nebūt nav izcili plaša, un vietas teltīm tajā ir tik, cik tās ir. Sākotnēji Andrejs jau vispār paziņoja, ka ar vietām ir tik čābīgi, ka mums nāksies savējās novietot tālu vienu no otras, tomēr beigās izrādījās, ka kempinga strēles pašā galā divām teltīm vieta atradās. Jā, mēs bijām ļoti tuvu kaimiņiem un gluži pavisam blakus viena otrai mūsu teltis nebija, bet tas bija labāk, nekā varēja gaidīt.

Vēl varētu piebilst, ka šī kempinga stipro pušu vidū es noteikti neiekļautu zālāja kvalitāti, proti, teltis tiek liktas ne sevišķi tīrās smiltīs, un rezultātā pēc viesošanās šajā kempingā arī mūsu telts nebija pati tīrākā. Par labu nenāca arī vakarā uznākušais lietus. Taču svarīgākais bija sasniegts - Berlīnē mēs bijām nokļuvuši, kempingā iekšā tikām un gulēt varējām. Vienmēr var vēlēties kaut ko vairāk, bet saņemtais pakalpojums konkrētajā cenu grupā bija pilnīgi atbilstošs. Tad nu iekārtojāmies, un aizgājām gulēt.

Rītu sāku ar skrējienu. Par to, kā mūsu kempings bija izvietots attiecībā pret pilsētas centru, nekādas skaidrības nebija (izņemot, ka līdz tam ir gana tālu), tālab izvēlējos virzienu, kurš šķita labs - proti, pa labi. Pārskrēju pāri upei un pēc brīža normālais trotuārs beidzās, bet bija sānceļš, kurš veda parkā vai mežā (tā arī līdz galam neesmu sapratis, kā pareizāk raksturot šo apvidu). Laidu iekšā, vai man grūti? Tā jau forši, vismaz nebūs jāelpo izplūdes gāzes. Telefona gan man līdzi nebija, tālab nācās sekot tam, kur skrienu, lai nesanāktu nomaldīties, bet pārāk sarežģīti jau arī nebija, galvenokārt centos sekot lielākajam no pieejamajiem celiņiem. Biju jau relatīvi tuvu ieplānotajai piecu kilometru atzīmei, kad krūmos netālu no celiņa ieraudzīju mežacūku ar trim sivēniem. Vispār jau es no meža zvēriem sevišķi nebaidos, taču lieliski zinu, ka laikā, kad tiem ir bērni, ir jābūt piesardzīgākam kā citkārt. Un tieši par mežacūkām šis tas ir dzirdēts. Bet variantu jau īsti nav - jāskrien vien tālāk. Vienīgais, kas ienāca prātā, ja nu kas - jākāpj kokā, jo aizmukt no mežacūkas es diez vai varu.

Pēc skrējiena jau bija iespēja nokārtot jautājumus ar maksāšanu par kempingu. Kā jau to varēja gaidīt, zinot vāciešu ierobežoto tehnoloģiskās attīstības pakāpi, šajā kempingā, kurš atrodas Vācijas galvaspilsētā, nebija iespējams norēķināties ar karti (atšķirībā no iepriekšējā dienā apmeklētās Poznaņas katedrāles ziedojumu kastes!), taču skaidra nauda mums bija un iespēja pieciem cilvēkiem 3 naktis Berlīnē pārnakšnot par summā 170 eiro citā veidā diez vai 2022. gadā rastos. Izmantoju iespēju kempinga teritorijā iegādāties svaigas maizītes, kur gan pārkāpu etiķeti - pēc tam, kad vīrietis pirms manis bija atvainojies, ka viņš nav bulciņām iepriekšējā vakarā pieteicies, bet vēlas tās no rīta tomēr nopirkt, es gluži vienkārši pateicu, ka arī vēlos bulciņas, bet, kā izrādās, vispirms arī man vajadzēja atvainoties: proti, sākumā saņēmu atbildi, ka bulciņas ir jārezervē, un pēc tam tās man vienkārši pārdeva. Lai turpmāk tik bezkaunīgs nebūtu, nākamajam rītam bulciņas pasūtīju.

Kad visi bija tam gatavi, devāmies no kempinga virzienā uz centru. Labi, varbūt ne gluži uzreiz uz centru, vispirms vēl piestājām Sabvejā uzēst kādu maizīti (uz savu iniciatīvu nekad šo tīklu neapmeklētu, bet konkrētajā situācijā bija ok), tad aizčāpojām līdz tuvākajai metro stacijai (nepilna pusstunda no mūsu kempinga), apgādājāmies ar izcili izdevīgajām 9 eiro Berlīnes mēnešbiļetēm un braucām uz zoodārzu.

Berlīnes zoodārzs, šķiet, ka bija pirmais zoodārzs, kuru savā dzīvē apmeklēju ārpus Rīgas. Tolaik, 1995. gadā, man tas šķita milzīgs un ļoti iespaidīgs, un laikam jau jāsaka - īpaši mans viedoklis par to 27 gadu laikā nav mainījies. Cita lieta, ka šogad zoodārzos jau bija būts tik daudz, ka pārmērīgas sajūsmas par kārtējo zooloģiskā dārza apmeklējumu man noteikti nebija. Toties Esterei bija gan, un tas šajā gadījumā bija svarīgāk. Esteres primāro vēlmi gan mums izpildīt izdevās jau pirmajās minūtēs - viņa gribēja redzēt ziloņus, un tos mēs patiešām redzējām. Man gan laikam lielāks prieks bija par zoodārzā ietilpstošā Akvārija apmeklējumu - jo tādā šogad vēl nebija būts. Līdz ar to varēju Esterei parādīt dažādus jūras zvērus un nezvērus. Vēl zoodārzā redzējām pandas, skudrulāčus, žirafes, zebras, pingvīnus un visu pārējo standarta komplektu. Lielu apmeklējuma daļu veicām šķirtā režīmā - proti, Ziņģi gāja savā tempā un pie tiem zvēriem, kas vairāk interesēja viņus, mēs - paši par sevi. Apmeklējuma beigu daļā gan tikāmies, lai kopā noskatītos ik dienas notiekošo priekšnesumu, kas iet komplektā ar roņu barošanu. Tas bija patiešām labs. Šķiet, savas četras - piecas stundas zoodārzā bijām pavadījuši, kā jau tas pieklājas kārtīgam zoodārza apmeklējumam.









Pēc ši pasākuma Estere bija manāmi pagurusi, līdz ar to mēs gan vēl ar Ziņģiem kopā aizdevāmies līdz Bundestāgam un Brandenburgas vārtiem, bet doties vēl vienā pastaigā Estere gatava nebija, līdz ar to mēs devāmies uz kempingu. Ja tā būtu cita pilsēta, nevis Berlīne, es varbūt gribētu Esteri pārliecināt, ka mēs vēl varam padzīvoties par pilsētu, bet Berlīnē es patiešām esmu bijis gana daudz, lai nemocītu bērnu, bet vienkārši dotos uz kempingu. Estere patiešām bija ļoti nogurusi, un pa to laiku, kamēr es biju aizgājis uz tualeti, teltī iemiga, līdz ar to man pat nebija iespējas viņai palasīt vakara pasaciņu. Tad nu es palasīju pats savu grāmatu līdz sāka mesties tumšs, un rezultātā arī pats ļoti agri aizgāju gulēt. Reizēm jau var arī tā darīt.


Par tālāko - otrajā (un pēdējā) daļā.