Koncerts Tempelhofas lidostā

Vēlme apmeklēt kādu koncertu ārzemēs man neuznāk sevišķi bieži, bet kaut kā sagadījās, ka izlēmu Berlīnē paša acīm skatīt vienu no manām vidusskolas gadu iecienītākajām grupām - vācu šlāgerpanka kolektīvu "Die Toten Hosen", kas šogad svin savu četrdesmito dzimšanas dienu. Protams, runājot par vācu mūziku, izpildītāja raksturošanā vārdu "šlāger" var arī izlaist, jo tas jau ir pašsaprotami - lielākoties jebkas, ko vācieši spēlē, savā būtībā ir šlāgeris, tas var būt dažādi ietērpts, bet lietas būtību tas nemaina (ok, varbūt ar izņēmumu uz krautroku, jo "Can" vai "Amon Düül II" mūzikā šlāgera elementus ir tiešām grūti atrast). Bet tas jau nav iemesls kādu grupu nemīlēt, ka tā spēlē šlāgeri, vai ne? (apraksts top novēloti jo, tā sanāca)

Bijušās Tempelhofas lidostas teritorijā, kur notika koncerts, mēs (Veideri 2 gab, Ziņģis 1 gab, Kaže 1 gab) ieradāmies šķiet, kādas divarpus stundas pirms prognozējamā DTH kāpšanas uz skatuves. Iekļūšana koncerta teritorijā bija izcili operatīva, par to bija prieks. Koncertam bija veselas trīs iesildītājgrupas, pirmo no tām (ukraiņu dūma / stonermetāla pārstāvjus "Stoned Jesus") mēs neredzējām nemaz, jo tad mums būtu bijis jāatbrauc vēl par kādu stundu agrāk. Patiesībā, tagad mazliet klausoties viņu mūziku, varu atzīt, ka tā man šķiet itin ok (bet varbūt vairāk tieši ierakstā, nevis koncerta formātā - jebkāda stouneru mūzika man īsti neiet kopā ar pieredzi klātienē). Kad mēs ieradāmies, uz skatuves bija otrais iesildītājs Tēss Ulmans (Thees Uhlmans) ar grupu. Šis izpildītājs izklausījās pēc tā tipiska vācu poproka pārstāvja, kādus savulaik itin bieži esmu dzirdējis un redzējis televīzijas kanālā VIVA. Sevišķi viņš mūs neuzrunāja, tālab devāmies apgādāties ar Toten Hosen atribūtiku, kā arī alu. Drīzumā Ulmans devās prom, bet uz skatuves sāka iekārtoties pēdējie vakara iesildītāji - "Feine Sahne Fischfillet".

Iepriekš arī par Zivju fileju neko dzirdējis nebiju, bet te nu varu teikt, ka šie bija ļoti piemēroti iesildītāji pirms Die Toten Hosen kāpšanas uz skatuves - tāds normāls popsīgs pankroks vācu valodā 45 minūšu garumā. Nekas tāds super specifisks par šo grupu atmiņā neiesēdās, diez vai es kādreiz mērķtiecīgi klausīšos tās daiļradi, bet šajā vietā un laikā viņi iederējās lieliski, un dziesma "Komplett im Arsch" bija gana lipīga. Mistiskais faktors grupas sakarā gan bija - kādā veidā tās solistam, kura uzstāšanas bija visnotaļ enerģiska, var būt tik daudz liekā svara - viņš koncerta laikā tiešām daudz izsvīst, droši vien pēc tam nākas pamatīgi atjaunoties, lai varētu sevi uzturēt attiecīgajā formā.

Uz pašu Die Toten Hosen uznākšanu kādu laiciņu bija jāgaida, bet ne pārmērīgi ilgi. Un tad nu tas sākās - ar video filmiņu Vesterna stilā, kurā rādīti pieci jātnieki: Foms, Breitijis, Andijs, Kudels un Kampino. Un tad jau viņi bija arī uz skatuves. Jā, es lieliski apzinos, ka tie nav gluži tie paši DTH kā pirms vairāk kā 20 gadiem, kad atkal un atkal klausījos "Opiums fürs Volk" un "Unsterblich". Jā, viņi ir daudz vecāki (tāpat kā es). Jā, Kampino tagad krāso ne vien matus, bet arī uzacis. Jā, viņu jaunākās dziesmas bieži vien ir par ļoti pareizām tēmām, un, piemēram, "Lesbische, schwarze Behinderten" viņi nav koncertā spēlējuši kopš 2000. gada. Bet - vai mani tas uztrauca? Nē!

Šis koncerts tāpat man bija burvīga pastaiga pa nostaļģijas ielu, un iespēja dzīvajā dzirdēt "Auswärtsspiel", "Paradies", "Bonnie & Clyde", "Niemals einer Meinung", "Halbstark", "Pushed Again", "Steh auf, wenn du am Boden bist", "Alles aus Liebe", "Hier kommt Alex", "Zehn kleine Jägermeister" (kā nu bez tā!) un "You'll Never Walk Alone" (jā, DTH koncertos Liverpūles fanu himna ir teju neizbēgama) bija tā vērta. Emociju gūzma. Lai arī bijām ļoti tālu no skatuves, daļu koncerta pavadīju vietējas nozīmes mošpitā, kas man arī šķita obligāta šāda pasākuma sastāvdaļa (šajā zonā arī vidējais skatītāju vecums nebija 50+, kā visā teritorijā kopumā). Forši bija tas, ka uz pāris dziesmām DTH uz skatuves pievienojās Berlīnes grupa "Planlos", kas astoņdesmitajos gados bija Austrumberlīnes mūziķi, kuri bija palīdzējuši Toten Hosen, kad šie viesojās honekerzemē. Jā, DTH mūzika nav nekāda augstā mākslā. Jā, liela daļa viņu dziesmu ir vienveidīga. Taču, kā par to teiktu Ansis no "Marija un zibens": "Vai man tas piš? Nope. Ņihuja!" Man koncerts patika, un punkts.

Tā kā par šo lietu mūsdienās arī ir svarīgi jebkurā koncertā atcerēties - vai kompass ir pareizs? Jā, DTH ir skaidri pauduši atbalstu Ukrainai, piedalījušies ierakstā ar citiem vācu pankiem Ukrainas atbalstam, un ne jau velti vieni no koncerta iesildītājiem bija ukraiņi. Un, kā Kampino teica no skatuves, šādos laikos ballīte ir nepieciešama arī tādēļ, lai pateiktu viņiem - tiem, kas vatastānā - ka viņi nav uzvarējuši, un neuzvarēs. Slava Ukrainai! Varoņiem slava!
2022-08-20
8.5
comments powered by Disqus