L'arbre des possibles
Ar Verbēra daiļradi man ir ļoti sarežģītas attiecības, kurās nav sevišķi daudz mīlestības. Ir maz autoru, no kuru daiļrades es būtu tik daudz lasījis. Vienlaikus labi ja dažas no viņa grāmatām esmu atzinis par salīdzinoši labām esam. Un tas man neliedz periodiski atkal kaut ko no viņa grāmatām izlasīt. Vai tas liecina par slēptu mazohismu?
Patiesībā jau viss ir ļoti vienkārši - tik vienkārši kā Verbēra proza. Proti, franču valodā man grāmatas lasās diezgan grūti - trūkst vārdu krājuma un ar sarežģītu saturu tikt galā ir grūti. Ar tādiem pasākumiem kā neizglītotiem lasītājiem adaptētas grāmatas aizrauties negribu, tālab cenšos lasīt kaut ko tādu, kas ir man "pa zobam", un Verbērs šim kritērijam lieliski atbilst, jo viņš raksta vienkārši, skaidri un bez miņas no elegances.
"Varbūtību koks" daļēji kalpo par saistvielu starp dažādajiem Verbēra grāmatu cikliem un vienlaikus tas var pildīt iepazīšanās ar autora idejām funkciju. Tas ir stāstu krājums, kur itin skaidri var just, ka katram stāstam apakšā ir ne vairāk kā viena idejiņa, kas radusies, piemēram, apmeklējot tualeti vai braucot sabiedriskajā transportā (tāds ir mans vērtējums šo ideju diženumam), un no tās sākotnēji niecīgās idejas ir radies stāsts, reizēm veiksmīgāks, reizēm - ne tik ļoti. Kaut kādā mērā to visu var saukt par zinātnisko fantastiku vai par ne pašu veiksmīgāko variāciju tai tēmai, ko apskata seriāls "Black Mirror".
Par ko īsti raksta šajos stāstos Verbērs? Pirmais, relatīvi apjomīgākais no stāstiem, ir kādas citplanētiešu civilizācijas rokasgrāmata par to, kā dzīvo cilvēki uz zemes (par šo ir arī Verbēra romāns "Mūsu draugi - cilvēki" un visnotaļ sviestainā filma "The Mating Habits of the Earthbound Human") un kā tas ir - turēt cilvēku kā mājdzīvnieku. Nākamais stāsts ir par cilvēku, kas sāk šur tur savā dzīvē ievērot titrus. Tālāk - par tiem pašiem citplanētiešiem (vai līdzīgiem), kas uz Zemi sūta smakojošus meteorītus, ar kuriem vienīgais risinājums ir tos noklāt ar dažādiem pretsmakas aizsargmateriāliem, kas tos daudz lielākajiem kā mēs citplanētieši tos dara par pērlēm. Ui, stāstu būs par daudz, visus labāk neatstāstīt. Ir stāsts par ceļošanu laikā, kur varonis nonāk Luija XIV laikmeta Francijā (viss smird!). Ir stāsts par policistu, kura kreisā roka sadumpojas un sāk patstāvīgu dzīvi. Ir visai absurds stāsts par skaitļu nozīmi (Verbēram īpaši tuva tēma). Par kosmisko lidojumu uz Sauli. Par vīrieti, kas izvēlas dzīvot kā smadzenes burkā. Pilnīgi idiotisks stāsts par to, kā futbols pārvēršas par īstu militāru spēli. Par rotaļu Visumu. Par sabiedrību, kur vecākus cilvēkus (nosacīti) ved ragaviņās uz mežu, bet viņi sadumpojas. Par zinātnieku, kas sevi padara caurspīdīgu un kļūst par cirkus mākslinieku. Par sievieti, kas domā, ka ir bijis atomkarš, bet viņa tikai ir zaudējusi redzi. Par dzīvnieku sugu miksēšanu. Par kokiem, kas iemācas sazināties ar cilvēkiem. Par jauno dievu skolu, kur viņi pārvalda planētas.
Teorētiski - varētu būt interesanti, daļa no fantastiskajām premisām ir interesantas. Diemžēl kā stāsti lielākoties - ne visai. Verbērs nav izcils rakstnieks, viņa proza ir pliekana un vienveidīga, veiksmīgākās no savām idejām viņš atgremo atkal un atkal, un arī šī grāmata nav izņēmums. Tā nav sevišķi kaitinoša, bet literārās vērtības šiem tekstiem nav, kas mani nemaz nepārsteidz. Šim gadam man Verbēra pietiks.
Patiesībā jau viss ir ļoti vienkārši - tik vienkārši kā Verbēra proza. Proti, franču valodā man grāmatas lasās diezgan grūti - trūkst vārdu krājuma un ar sarežģītu saturu tikt galā ir grūti. Ar tādiem pasākumiem kā neizglītotiem lasītājiem adaptētas grāmatas aizrauties negribu, tālab cenšos lasīt kaut ko tādu, kas ir man "pa zobam", un Verbērs šim kritērijam lieliski atbilst, jo viņš raksta vienkārši, skaidri un bez miņas no elegances.
"Varbūtību koks" daļēji kalpo par saistvielu starp dažādajiem Verbēra grāmatu cikliem un vienlaikus tas var pildīt iepazīšanās ar autora idejām funkciju. Tas ir stāstu krājums, kur itin skaidri var just, ka katram stāstam apakšā ir ne vairāk kā viena idejiņa, kas radusies, piemēram, apmeklējot tualeti vai braucot sabiedriskajā transportā (tāds ir mans vērtējums šo ideju diženumam), un no tās sākotnēji niecīgās idejas ir radies stāsts, reizēm veiksmīgāks, reizēm - ne tik ļoti. Kaut kādā mērā to visu var saukt par zinātnisko fantastiku vai par ne pašu veiksmīgāko variāciju tai tēmai, ko apskata seriāls "Black Mirror".
Par ko īsti raksta šajos stāstos Verbērs? Pirmais, relatīvi apjomīgākais no stāstiem, ir kādas citplanētiešu civilizācijas rokasgrāmata par to, kā dzīvo cilvēki uz zemes (par šo ir arī Verbēra romāns "Mūsu draugi - cilvēki" un visnotaļ sviestainā filma "The Mating Habits of the Earthbound Human") un kā tas ir - turēt cilvēku kā mājdzīvnieku. Nākamais stāsts ir par cilvēku, kas sāk šur tur savā dzīvē ievērot titrus. Tālāk - par tiem pašiem citplanētiešiem (vai līdzīgiem), kas uz Zemi sūta smakojošus meteorītus, ar kuriem vienīgais risinājums ir tos noklāt ar dažādiem pretsmakas aizsargmateriāliem, kas tos daudz lielākajiem kā mēs citplanētieši tos dara par pērlēm. Ui, stāstu būs par daudz, visus labāk neatstāstīt. Ir stāsts par ceļošanu laikā, kur varonis nonāk Luija XIV laikmeta Francijā (viss smird!). Ir stāsts par policistu, kura kreisā roka sadumpojas un sāk patstāvīgu dzīvi. Ir visai absurds stāsts par skaitļu nozīmi (Verbēram īpaši tuva tēma). Par kosmisko lidojumu uz Sauli. Par vīrieti, kas izvēlas dzīvot kā smadzenes burkā. Pilnīgi idiotisks stāsts par to, kā futbols pārvēršas par īstu militāru spēli. Par rotaļu Visumu. Par sabiedrību, kur vecākus cilvēkus (nosacīti) ved ragaviņās uz mežu, bet viņi sadumpojas. Par zinātnieku, kas sevi padara caurspīdīgu un kļūst par cirkus mākslinieku. Par sievieti, kas domā, ka ir bijis atomkarš, bet viņa tikai ir zaudējusi redzi. Par dzīvnieku sugu miksēšanu. Par kokiem, kas iemācas sazināties ar cilvēkiem. Par jauno dievu skolu, kur viņi pārvalda planētas.
Teorētiski - varētu būt interesanti, daļa no fantastiskajām premisām ir interesantas. Diemžēl kā stāsti lielākoties - ne visai. Verbērs nav izcils rakstnieks, viņa proza ir pliekana un vienveidīga, veiksmīgākās no savām idejām viņš atgremo atkal un atkal, un arī šī grāmata nav izņēmums. Tā nav sevišķi kaitinoša, bet literārās vērtības šiem tekstiem nav, kas mani nemaz nepārsteidz. Šim gadam man Verbēra pietiks.
2018-04-15
comments powered by Disqus