"Ceļojumu grāmatai" gan par attaisnojumu šajā ziņā var kalpot apstāklis, ka vismaz Verbēra visbiežāk atkārtotais elements - saraksts ar to, kāds apziņas līmenis atbilst kādai dzīvības formai - šeit parādās pirmo reizi (vai vismaz - tuvu tam, neesmu drošs, ka "Skudrās" tas jau neuzpeld, bet Eņģeļu un Dievu grāmatu ciklā tas atkārtoties daudz par biežu). Grāmatas īpatnība gan ir tāda, ka šī skaitās esam viena no Verbēra "eksperimentālajām" grāmatām, proti, tajā nav sižeta šī vārda standarta izpratnē, tā vietā autors ar tevi runā no grāmatas pirmajā personā - bet nevis kā autors, bet gan kā grāmata, kura vēlas tikt lasīta, vēlas, lai tu, to lasot, tai koncentrējies pilnībā (ko nav optimāli darīt lidostā, kā tas sanāca man) un lai tu ļauj tai tevi aiznest fantāzijā, zemapziņā vai kur nu autors to iedomātos darīt. Grāmatas lasīšanas ietvaros tu dosies ceļojumā ne īsti laikā un ne īsti telpā, pieredzēsi vietas un sajūtas, tā tev sola autors. Vai tā realitātē notiek? Drīzāk nē. Ar vārdiem tev autors uzbur kaut kādas ainas, kurās tu labāk vai sliktāk iegremdējies, bet Verbērs nav tāds spalvas meistars, lai viņš patiešām tevi varētu kaut kur aiztransportēt, cik ļoti lai viņš to arī nesolītu, līdz ar to nekas īpaši vairāk par "meh" sajūtām šīs grāmatas lasīšanas procesā nerodas. Ja tu vēlies iepazīt Verbēru, ar šo grāmatu sākt nevajadzētu, ja esi ar viņu jau pazīstams - tā tev visticamāk nešķitīs sevišķi interesanta. Līdz ar to es tev iesaku doties kādā citā ceļojumā.