Bernhards Rivošs (1909–1941)

2024-11-22

Mana vecvectēva Joseļa Rivoša brāļadēls. Dzimis Tērbatā. Vecāki: botāniķis Solomons Rivošs (1868–1931) un Rebeka Rivoša (dz. Freidlina, 1878–1939). Domājams, ka bērnības gadus pavadījis Tērbatā, vismaz tur viņa vecāki precējušies, tur viņš arī dzimis, taču kaut kad ģimene pārcēlās uz Latviju. Zināms, ka 1921. gadā Bernharda vecāki saņēma Latvijas pases, tobrīd bija pierakstīti Rēzeknē, bet reāli, domājams, dzīvoja Rīgā. Drīzumā ģimene pārcēlās uz Rietumeiropu. Sākumā dzīvoja Vācijā (Berlīnē, Hamburgā), bet 1927. gadā pārcēlās uz Cīrihi, Šveicē, kur Bernhards Rivošs turpināja izglītību arodskolā (nav izdevies noskaidrot, vai Šveicē dzīvoja tikai Bernhards vai arī viņa vecāki). 1930. gadā ieguva gatavības apliecību, paralēli jau no 1928. gada mācījās Cīrihes konservatorijā. Apguva Mūzikas zinātni un literatūras vēsturi Cīrihes Universitātē, 1934. gadā ieguva doktora grādu, disertācijas tēma “Beiträge zur Entwicklung in Haydns Symphonik, 1759 bis 1780” (Haidna simfoniskuma attīstība no 1759. līdz 1780. gadam).

Gan kā solo pianists, gan kopā ar orķestri uzstājās Šveicē vismaz no 1931. gadā, rīkoja mūzikas vakarus, uzstājās dažādās Šveices pilsētās. Latviju šajā laika periodā, šķiet, neapmeklēja, ko veicināja nenokārtots jautājums saistībā ar dienestu Latvijas armijā. Beidzot 1937. gada sākumā Bernhardam Rivošam izdevās tikt pie izziņas par nederību karadienestam. Līdzās slimīgumam jāatzīmē, ka Bernhards Rivošs bija miniatūra auguma - 153 centimetri. Par spīti Šveicē gūtajai izglītībai un visnotaļ atzīstamajai reputācijai, ko viņš tur bija ieguvis (spriežot pēc Šveices laikrakstos atrodamās informācijas), pastāvīga problēma sākot ar trīsdesmito gadu vidu viņam bija Šveices pavalstniecības trūkums un līdz ar to nepieciešamība periodiski pagarināt uzturēšanās atļauju. 1937. gada aprīlī viņa uzturēšanās atļauju atbildīgās Šveices iestādes nepagarināja un divu nedēļu laikā viņam Šveice bija jāatstāj. Kā argumentācija bija izmantots pamatojums, ka klavieru pedagogu darba tirgus Šveicē tobrīd bija ļoti trūcīgs, un piepasījuma pēc ārvalstniekiem attiecīgajā jomā nebija. Domājams, ka reālais iemesls Bernharda Rivoša izraidīšanai no Šveices bija viņa tautība komplektā ar Šveices kaimiņos valdošo nacionālsociālismu. Šo apliecina fakts, ka Bernhards Rivošs (kā arī viņa māte) atrodami 1999. gadā publicētajā Latvijas ebreju sarakstā, kuru pēcnācēji varēja pieteikties uz Šveices valdības kompensāciju par Šveices bankās zaudētajiem “noguldījumiem, kas pieder ārzemniekiem vai bezvalstniekiem, kuri vajāti rases, reliģiskās vai politiskās pārliecības dēļ”. Zinot Bernharda Rivoša tālāko likteni, skaidrs, ka neviens šai kompensācijai nepieteicās.

Jau 1931. gada Šveices un Austrijas laikrakstos atrodamas ziņas par pianista Bernharda Rivoša uzstāšanos kā solistam ar Šveices radioorķestri, turpmākajos gados daudz uzstājās dažādās Šveices pilsētās un Austrijā.

Lūk, ko par vienu no Rivoša koncertiem rakstīja “Neue Zürcher Nachrichten”:

Bernhards Rivoša klaviermūzikas vakars. Jaunais Cīrihes mūzikoloģijas speciālists Bernhards Rivošs sevi publikai atrādīja arī kā pianists. Tas notika konservatorijas zālē ar programmu, kurā bija iekļauti Bēthovena, Šūmaņa un Šopēna darbi, kā arī virkne Skrjabina prelūdiju, kas programmai piešķīra reti dzirdētu skaistumu. (..) Rivošs Skrjabina prelūdiās parādīja sevi kā smalku liriķi, kurš vērīgi pievēršas domām un emocionālajam stāvoklim. Visur, kur runa ir par mazākiem izmēriem, pianista īpašības kļūst par spēku. Skaists piemērs tam bija Šopēna „Berceuse” vai maigākie skaņdarbi no Šūmaņa „Dāvidsbandas dejām”. Sastapšanās ar lielām formām un plašu dinamiku vēl nebija tik pārliecinoša. Detalizācija ir nevainojama, taču visas detaļas apvienot vienotā līnijā Rivošam vēl pilnībā neizdodas, jo tas, šķiet, viņam nav primāri dots.
Kopsavilkumā ir prieks atzīmēt, ka Rivošs sevi parādījis kā jauns pianists, kurš īpaši savā talanta lauciņā vēl sniegs daudz skaista.

Tajā pašā laikrakstā 1936. gada novembrī lasāma atsauksme par Rivoša uzstāšanos Vīnē:

Dr. Bernhards Rivošs sniedza klaviermūzikas vakaru, kurā izpildīja Šūberta (Sonāte La mažorā, D 959, posthumā), Debisī ("Pour le Piano"), Skrjabina (Deviņas prelūdijas, op. 11) un Bēthovena (Sonāte Do minorā, op. 111) darbus. Rivošam ir ļoti rūpīgi izstrādāta un pilnveidota tehnika. Viņa priekšnesumu uzbūve demonstrē labu arhitektūru. Taču mākslinieka ļoti nopietnā romantika dažkārt pārāk stipri ietekmē viņa interpretāciju, kā rezultātā atslābinātākā un dinamiskākā puse, kas bieži vien būtu nepieciešama izpildītajā programmā, paliek otrajā plānā.

1937. gada maijā Bernhards Rivošs atgriezās Rīgā, kur regulāri uzstājās ar koncertiem. Atsauksmes presē bija dažādas, gan pozitīvākas, gan ar devu kritikas, it īpaši latviešu presē, ko tomēr varēja ietekmēt apstāklis, ka lai arī vietējais, Bernhards Rivošs tomēr nebija latvietis, taču šo gan pierādīt nav iespējams, turklāt mākslā jau vispār ir tik daudz subjektīvā, ka par katru uzstāšanos dažādiem vērtētājiem var būt ļoti atšķirīgi viedokļi. Te viens šāda koncerta apskats:

Pianista B. Rivoša koncerts notika aizvakar konservatorijas zālē. Rivošs esot rīdzinieks, mācījies klavierspēli pie pazīstamā profesora E. Freija Šveicē, kur arī apmeties uz dzīvi. Tagad atgriezies dzimtenē un deva savu reprezentācijas koncertu. Rivošs ir teicams techniķis. Spēles mechaniskā puse pat grūtākajos klavierliteratūras darbos tam nekādas raizes nedara. Par to it labi varēja pārliecināties Bacha d-dūra rokātas un fūgas, Bēthovena “Valdšteina" sonātas, Šūmaņa Kreislerianas atskaņojumos. Techniska noteiktība un skaidrība, joņaina trauksme Bachā un Bēthovenā, pa daļai Samani bija Rivoša spēles pozitīvākā puse. Bet Debisija klaviersvītā un Skrjabina prelūdijās, tāpat Šūmaņa „KreisIerianā" minētajām īpašībām nepievienojās pietiekošā mērā izjūtas siltums, romantiska plūsma, apgarotība un smalkums. Pavisam sausas, grabošas gar ausīm aizbrāzās “Kreislerianas" ainavas. Žīdu aprindas koncertantam bija atsaucīgas un koncertu it kupli apmeklējušas.

Citā laikrakstā vērtējums diezgan līdzīgs:

Bernhards Rivošs vakar konservatorijā bija sarīkojis savu koncertu. Jauns, spējīgs pianists, kā debijai sekojām ar interesi. R. spēles disciplīnas piesavinājies ārzemēs (Šveicē, pie A. Freija). Nopietno, ar gaumi izvēlēto programmu viņš atskaņoja droši, uzrādot ievērojamu technisku izveicību. Ir Bēthovenā, Debisī, Skrabinā un Šūmanī gan izteiksmīgāk veidojās vēl tikai straujākie, skaļākie, virtuozitātē brāzmojošie posmi, kuros R., kā vērojām, centās izcelties ar spēles sparu, bravūru, temperamentu. Bet visas šīs īpašības ir mērķtiecīgas, labas tikai tad, ja tās rod ciešākas saistības ar gaumi, intelliģenci un parādās muzicēšanā bez klajas afektācijas. Šāda īstāka līdzsvarojuma gaumes, intelliģences un technikas attiecībās vēl jautām maz, kādēļ arī liriskie, romantikas apdvestie, trauslākā, un rāmākā izteiksmē sacerētie darbi vai to atsevišķās daļas izskanēja bālāk, vienmuļāk. Un īpaši tas sakāms par Skrabina intīmākajām prelīdēm CP, G, F), kurās pianistam, diemžēl, neizdevās apliecināt lokanāku muzikalitāti. Bet karjeras gaitas dažkārt panākumus vairāk nodrošina griba, darbs, neatlaidība, šo spēju Rivošam netrūkst.

Slavinošāks vērtējums par Rivoša koncertu no Rīgas krievu laikraksta “Segodņa” (1938):

Pianists-pedagogs B. Rivošs ar savu otro koncertu vakar vēlreiz apliecināja labvēlīgo iespaidu, ko atstāja viņa pirmais koncerts. Viņš pierādīja sevi kā nopietnu un pārdomātu mūziķi, kuram svarīga nav tikai mehāniskā klavierspēles puse, bet arī tās iekšējais pamatojums. Koncerts un trīs sonātes — tā ir muzikāla bagāža, kas uzreiz ļauj ieteikt izpildītāju kā mākslinieku, kurš ir stingrs gan pret sevi, gan publiku, kuras uztveres robežas viņš neņem vērā. Rivošs — pedagogs un analītiķis — atspoguļojās arī viņa kā pianista spēlē. Katra izpildītā frāze ir pārdomāta, bez patvaļas un emocionālām novirzēm. Viss ir skaidri noteikts un konsekventi veidots.
Koncerts sākās ar B. Marčello koncertu D minorā. Šis 18. gadsimta sākuma komponists — jurists, politiķis, žurnālists, dzejnieks, satīriķis un mūziķis — apvienoja daudzpusīgas intereses, kas tomēr netraucēja viņa muzikālajai radošajai darbībai. Daudzi no viņa darbiem joprojām ir aktuāli. Rivoša izpildījumā šis koncerts skanēja līdzīgi klavesīna tonalitātei — īpaši Adagio pārsteidza ar savu stilīgo izpildījumu. Bēthovena sonāti C minorā, Op. 111, viņa pēdējo klaviersonāti pianists spēlēja ļoti labi. Pirmās daļas spēku Rivošs atttēloja ar pārdomātu pakāpenisku uzkrāšanos, nomainot straujo kaisli Allegro appassionato. Tomēr Arietta tika izpildīta pārāk lēni un pārmērīgi klusi, kas ietekmēja variācijas plūdumu līdz pat sonātes beigām.
Šūberta sonātē A mažorā Rivošs precīzi uztvēra autora dinamisko nervozitāti, emocionālos pacēlumus un kritumus, noskaņojumu nestabilitāti un mainīgumu.
Ravela Sonatīni Rivošs nospēlēja lieliski. Ravela smalkās nianses un detaļu precīza apstrāde pieprasa uzmanīgu koncentrēšanos, un pianists šajā ziņā spīdēja.
Izcils bija divu Vītola tautasdziesmu izpildījums, bet Šopēns, ar kuru noslēdzās šis interesantais koncerts, ļāva pianistam demonstrēt savu daudzpusību. Noktirne E minorā bija pārliecinoša, bet astoņas prelūdijas — ar lielisku dinamisku diferencējumu.
Liels panākums, ziedi un atzinības!

Vēl par šo periodu Bernharda Rivoša dzīvē liecina Liepājas Filharmonijas paziņojums laikrakstā “Kurzemes Vārds” (1938. gada jūnijā) pirms viņa gaidāmās uzstāšanās: “Šodien pl. 9 vak. pazīstamā pianista Dr. Bernharda Rivoša vienīgais koncerts. Liepājas Filharmonijai ar lielām pūlēm izdevies saistīt šo izcilo pianistu, kurš atgriezies no lielākas Eiropas koncertturnejas, tikai dažas dienas uzturas Latvijā. Dr. Rivošu prese atzīmē kā vienu no jaunākās paaudzes redzamāko pianistu, kurš visur un vienmēr guvis publikas piekrišanu un izcilus kritikas.”

Kā tieši bija ar to Eiropas turneju, grūti spriest, bet nenoliedzami Rivoša vārds šajā periodā bija kļuvis gana skanīgs un vairs nebija tiesa trīsdesmito gadu vidū Latvijas vēstniecības Šveicē rakstītais atbildē uz Bernharda Rivoša pārstāvju aicinājumu atbalstīt Latvijas pavalstnieka uzstāšanos Šveices radiofonā, ka Latvijā šis pianists nevienam nav pazīstams.

Līdzās koncertiem atbilstoši savam “doktora” vārdam Bernhards Rivošs aktīvi Rīgas ebreju biedrībā uzstājās ar dažādām lekcijām par tēmu “Ebreji un mūzika”. Ar koncertiem un lekcijām gūto ienākumu gan, domājams, bija par maz, līdz ar to Rivošs pasniedza klavierspēles privātstundas un regulāri presē publicēja sludinājumus par šo. Rīgā viņš mitinājās (un līdz ar to tur arī notika privātstundas) Skolas ielā 10-9, tāpat vasarās klavierspēli pie Rivoša varēja apgūt Aleksandra ielā 10, Majoros, Jūrmalā. Klavierspēli Rivošs bija sācis pasniegt, vēl dzīvodams Šveicē, ievērojamākais viņa audzēknis bija vēlākais Šveices komponists un pedagogs Viktors Fenigšteins.

Līdz ar padomju okupāciju 1940. gada vasarā Bernhardu Rivošu nosūtīja strādāt uz mūzikas skolu Rēzeknē, tur arī notika viņa pēdējie koncerti.

Par viņa bojāeju pieejamās versijas ir atšķirīgas (skaidrs tikai, ka tā notika 1941. gada vasarā). Latvijas Universitātes Jūdaikas centra datubāzes informācija vēsta, ka pēc vāciešu ienākšanas Bernhards Rivošs izdarījis pašnāvību, kamēr mana attālā radinieka Armanda Melnalkšņa atmiņas (viņa māte arī pusaudžu gados bijusi Bernharda Rivoša skolniece) liecina, ka Rivošu nošāva “latviešu patrioti”. Tiesa, diez vai tas ir principiāli, kura tieši versija ir patiesa. Abos gadījumos Bernhards Rivošs ir uzskatāms par holokausta upuri, un piemēru tam, ka arī nosacīti drošajās Eiropas valstīs kā Šveicē patverties ebrejiem iespēju nebija daudz.